Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Viens no lielajiem psiholoģijas noslēpumiem man ir iemesli, kas liek visai daudzām sievietēm pieslieties uzskatu sistēmām, kuru ietvaros viņas pašas - tāpēc, ka sievietes - tiek dehumanizētas un padarītas par objektiem. Es varu nosacīti un daļēji saprast (kaut arī nejūtot emocionālu empātiju) infantilo vēlmi atteikties no atbildības par savu dzīvi, kas rezultējas sapņos par Stipro Vīrieti- kurš-noliek-pie-vietas-rūpējas-uzrauga-un soda. Taču pilnībā pieņemt atteikšanos no savas patības, no personības autonomijas, pieņemt savu it kā esenciālo pakļautā-padotā, "cilvēka palīga" statusu un tā reliģiskos vai ezotēriskos pamatojumus ir kaut kas tāds, kas nevien pilnībā iziet ārpus manas apziņas robežām, bet uzdzen arī fizisku nelabumu.
  • vai tik tur sava loma nav vēsturiskajai uz patriarhālismu orientētajai audzināšanai
    • Mani īstenībā nebeidz pārsteigt pati patriarhāta iespējamība - ja atskaita trivializēto skaidrojumu "vīrieši ir fiziski stiprāki, turklāt viņus neierobežo reproduktīvā funkcija, primitīvajās kopienās šim faktam ir liela nozīme, tāpēc sievietes viņiem pakļāvušās un pēc inerces turpina pakļauties joprojām".
      • vēsturiski brutālam fiziskam spēkam bija gana liela vara pār apziņu, mūsdienās protams daudz kas ir mainījies - arī vīrišķā spēka reālais izpildījums, taču no zemapziņas to laikam tik viegli neizdzēst. Turklāt sabiedrības nostāja to diez vai arī tik viegli pieļautu.
      • Tiešām triviāli (vai drīzāk primitīvi). "Primitīvajās kopienās" bieži vien radniecības sistēmas ir krietni sarežģītākas, gan strukturāli, gan interpersonālo attiecību līmenī, par mūsu "neprimitīvajām", un tādu patriarhātu, ar vienkāršu varas dihotomiju, kā to interpretējam teiksim tā, kristīgajās kultūrās, ir praktiski neiespējami atrast. Tas ir, nav tādas eksotiskas primitīvās kopienas, kas spētu sniegt piemērus kaut kādai patriarhāta esencei, un it kā īpaši tāpēc, ka būtu aizkavējušās attīstībā.
        • Jā, tas ir tīšuprāt primitivizēts kopsavilkums biežāk sastaptajiem vienkāršotajiem skaidrojumiem.
          • Relevanti visai diskusijai - http://en.wikipedia.org/wiki/Lila_Abu-Lughod#Do_Muslim_Women_Need_Saving.3F
            • Mani vairāk interesē nevis "kolektīvās vienošanās", bet gan individuālie psihes mehānismi, kas ļauj šo degradējošo situāciju akceptēt. Man personiski tāda nepieciešamība izraisītu ļoti nopietnu iekšēju konfliktu, taču zinu, ka daudzām citām sievietēm tā nav.
              • Es saprotu tādu nošķīrumu, kā teorētisku interešu sfēras (t.i. psiholoģija/antropoloģija/politika..), bet šobrīd diskusijas kontekstā pagrūtāk ir iedomāties, kā var nošķirt piem. kolektīvās vienošanās un reprezentācijas no to individuālajām psihes reprezentācijām un sekojošām uzvedības formām? Citiem vārdiem sakot, domāt, ka kāda sieviešu grupa dzīvo apspiestībā un to apstiprināt empīriski ir divas dažādas lietas. Abu-Lughod ielinkoju, lai norādītu uz izplatītu kļūdu, ka kādu vajag glābt, jo tā izskatās. Iespējams, ka tavā oriģinālajā ierakstā 'uzskatu sistēmas' ir tas, kas rada lielu daļu neskaidrības. Pieļauju, ka doma ir par šauru sociālo grupu, piemēram, VR piekritējas Latvijā, vai kāda sekta. Jo vispārināt tādu modeli, kurā vienmēr ir iespējama runa par individualām patībām un stiprajiem sapņu viriešiem kā nepieciešamību, t.i. kam pamatā noteikta morāles un dzimumu ideoloģija, vnk nav iespējams, jo ir sistēmas, kurās it does not make any sense.
Powered by Sviesta Ciba