Viens no lielajiem psiholoģijas noslēpumiem man ir iemesli, kas liek visai daudzām sievietēm pieslieties uzskatu sistēmām, kuru ietvaros viņas pašas - tāpēc, ka sievietes - tiek dehumanizētas un padarītas par objektiem. Es varu nosacīti un daļēji saprast (kaut arī nejūtot emocionālu empātiju) infantilo vēlmi atteikties no atbildības par savu dzīvi, kas rezultējas sapņos par Stipro Vīrieti- kurš-noliek-pie-vietas-rūpējas-uzrauga-u n soda. Taču pilnībā pieņemt atteikšanos no savas patības, no personības autonomijas, pieņemt savu it kā esenciālo pakļautā-padotā, "cilvēka palīga" statusu un tā reliģiskos vai ezotēriskos pamatojumus ir kaut kas tāds, kas nevien pilnībā iziet ārpus manas apziņas robežām, bet uzdzen arī fizisku nelabumu.
Piedod, bet tikko man bija ļoti jāsavaldās, lai Tevi neizbanotu.
P.S. Tu tiešām runā par kaut ko pilnīgi citu, kam ar mana ieraksta tēmu ir tikai pastarpināts sakars. Tavu piedāvāto tēmu izvērst man nav nekādas intereses. Ļoti savādi, ka starp mums radusies tik milzīga komunikācijas barjera.
(Viss, man laikam jāiet pakārties, es vairs neprotu rakstīt!)