*

Daudzas rokas, nocirstas no cilvēku ķermeņiem un izskatīdamās pēc ziloņu ilkņiem, uzlēca augšā un niknumā pārvietojās.
Skaņa, kas radās, nokrītot galvām uz kaujas lauka, ak, valdniek, atgādināja zemē krītošu vēdekļpalmu augļu troksni.
Kaujas lauks, nosegts ar šīm nedzīvajām acīm uz augšu pavērstajām galvām, kas bija ārkārtīgi sakropļotas, ak, ķēniņ, izskatījās krāšņs, it kā klāts ar izplaukušiem lotosiem.
Kaujas laukā mētājās cīņā nocirstas ķēniņu gūžas, kuras atgādināja ziloņu snuķus.
Simtiem bezgalvainu rumpju noplātā, saulessargiem un jaku astēm nokaisītā vieta izskatījās skaista kā ziedošs mežs.
Arī ziloņi, ievainoti ar bultām un pīķiem, šur tur nogāzās tā, kā no debesīm kristu mākoņu gabali.



man jau sen gribas pārlasīt V. Ivbuļa grāmi "Šiva izdejo un sagrauj pasauli". to arī laikam darīšu, bet vispār, katru reizi, kad uzlūkoju šo grāmatu, man prātā nāk 2006. gada sākums (kad es viņu lasīju pirmo reizi) un viss, kas toreiz notikās.

*) esmu nākusi pie pārliecības, ka nav itin nekāda iemesla neticēt cilvēkiem (lai gan es, protams, mēdzu to darīt). vienīgais cilvēks, kas mani jebkad ir pievīlis, esmu es pati. pareizāk sakot mans ego. mans ego ir arī tas, kas reizēm nodarbojas ar to neticēšanu.
*) šodien arī bija jocīga diena


/bild no šejienes/

*)"Kad sapnī redzat cilvēkus, bet pēc tam pamodušies tos atceraties, jūs taču nemēģināt noskaidrot, vai šie cilvēki ir pamodušies reizē ar jums?"

"pirmatnējā pasaules okeāna tumsā sākotnēji slēpušies astoņi labvēlīgi un postoši spēki, kuri kopīgi radījuši cietzemi ar pirmo uzkalnu. blakus uzkalnam tumšajos ūdeņos izaudzis brīnumains lotosa zieds, kurā atradies jaunais saules dievs Ra, kas visu pasauli padarījis gaišu. no pašradītās gaismas Ra bijis pārsteigts un, raugoties uz apkārtējās pasaules skaistumu, arī viņa acīs sariesušās asaras. tās kritušas uz brīnišķajām lotosa zieda lapiņām, un no Ra asarām uz tām radušies pirmie cilvēki"



šito es piefiksēju jau akadēmijas laikos, mākslas vēstures lekcijās pie foršās Lamsteras - ja vairumā radīšanas mītu cilvēks cēlies no kaut kā tumša un netīra, piemēram, māliem, dubļiem, asinīm utt., tad pēc ēģiptiešu kosmogonijas mēs esam dieva asaras, kas lietas par kaut ko gaišu.
un tas man vienmēr licies nenormāli skaisti.
p.s. man ļoti patīk tā grāmata, ko man šodien uzdāvināja Kārlis un man žēl, ka pohu dēļ man neizdodas viņu pietiekami kvalitatīvi palasīt.

gulēt mēs aizgājām 6:24
pa ceļam uz darbu Kārlis nopirka man grāmatu par Ēģipti
tagad man ir pohas un Kārlis manā vietā gludina Soņas kreklus. spilvendrānu jau izgludināja.

ja jau man tik ļoti duras acīs vārdu nesaderība ar darbiem un tukša diršana vispār, tad gan jau manī pašā kas tamlīdzīgs mitinās.
bet ir jau arī tā, ka: "Ja citi cilvēki vēlas sagaidīt no tevis ko vairāk, tad tā ir zīme, ka arī tu gribi ko vairāk pats no sevis."

"Un turpmākās dienas Ronja nekā cita nedarīja kā vien piesargājās no tā, kas ir bīstams, un vingrinājās nebaidīties. Viņai vajadzēja piesargāties, lai neiekristu kalnu upē, - tā Matiss bija piesacījis, tādēļ viņa uz nebēdu lēkāja pa glumajiem akmeņiem upes malā, kur visstraujāk brāzās ūdens. Viņa taču nevarēja iet prom mežā un piesargāties, lai neiekristu upē. Lai no piesargāšanās būtu kāds labums, to vajadzēja darīt pie krācēm un nekur citur."
/Astrida Lindgrēne "Ronja - laupītāja meita"/

mēģinu pa mazam gabaliņam ieēst Vitgenšteina "Loģiski filozofisko traktātu". viegli nav, bet kautkāpēc nezinkāpēc tas kārdina. aizraujošus piedzīvojumus sola jau ievadfrāze: "Šo grāmatu varbūt sapratīs tikai tas, kurš tajā izteiktās domas - vai vismaz līdzīgas domas - jau pats kādreiz domājis".
nez, moš tas tik tāds mana prāta erōrs, bet šķiet, ka līdzīgas domas es esmu manījusi domātas lielajās indiešu reliģijās. būtu es mazliet gudrāka un, ja man neriebtos loģika, mēģinātu uzrakstīt nelielu diletantiski spekulatīvu pārspriedumu, kurā atklātu sava prāta erōra subjektīvos iemeslus.

ir uz zemes stabilas, noturīgas un nemainīgas lietas. tik stabilas, noturīgas un nemainīgas kā Kosmiskais Kalns*.
mans bijušais dzīvesbiedrs, ko vakar braucot uz jōgu (kurā man visi kauliņi brīkšķēja un brakšķēja) atstāju savā istabā, arī palēnām vīkšoties uz Rīgas pusi, tikko atlaida man ziņu, ka joprojām esot Saļikā un taisot afigenno minimal. protams, ne vairs manā istabā. manā mājā arī ne.
_____________________
*Kosmiskā Kalna virsotne nav tikai zemes visaugstākais punkts: tiklab tā ir arī Zemes naba, vieta, no kuras sākas radīšana. /Mirča Eliade "Mīts par mūžīgo atgriešanos"/

es tagad dzeršu tēju, lasīšu Trollīša ziemu, ignorējot sāpošo zobu, un ar vienu acs kaktiņu ik pa brīdim vērošu kā ārā putina. un šitādam laikam piestāv garlaicīgs aidīem.



p.s. man patīk, ka visi mani dzīvnieki šitādā laikā ir kkur tepat iekštelpās.

balts sniegs un bezgalīgi līdzeni, zaļi rudzu lauki/dzīvesbiedra vecāki/neRīga un neSalaspils/diapozitīvi/ievadruna Taņejeva 1. simfonijai*/Jaņa Rozentāla muzejs/labums/Jānis Krauklis lotospōzā/dārzeņu kotletes - ņam, ņam, ņam/mazliet skumīgums/vēl kkas/vējš, saule, aukstums/pazudis cimdiņš.

_________________________
* rekomendēju pilnīgi visiem izlasīt 28 - 43 lappusi Iraklija Androņikova grāmatā "N. F. I. Mīkla", Rīga, 1981. mājās noteikti ir, jo tā ir no melno muguriņu sērijas "Apvārsnis". godavārds nenožēlosit.

"Dodos gulēt Ciānas kalnos, trīs Enģeļi galvā: viens redz, otrs dzird, trešais visu patiesību teiks"

es vienmēr esmu domājusi, ka viss kas rakstīts Simts vienulības gados, Mīlestībā holēras laikos, Patriarha rudenī un citos Markesa darbos ir tīra patiesība. tagad, kad esmu izlasījusi viņa autobigrāfiju Dzīvot, lai izstāstītu, es zinu ka tā patiešām arī ir.

nesen vienā grāmatā lasīju, ka kaķi varot paredzēt saimnieka rīcību, nu sajust iepriekš un arī attiecīgi rīkoties. bija minēts arī gadījums, kad kaķene bija sajutusi savā saimniecē pašnāvnieciskas tieksmes un jau pāris nedēļas iepriekš sākusi vilkt no mājām prom visādus striķus un virves, bet nu tā saimniece tomēr beigās esot pakārusies, jo neviens nesapratis kaķenes dīvaino rīcību un nemēģinājis nelaimi novērst.
karoč, ceru, ka man nekas tamlīdzīgs nav prātā, jo pēdējās četras dienas abi mani kaķi pievērš man neierastu un pastiprinātu uzmanību. pat Nikolajs, kurš visādi citādi būdams mīļš, bet klēpī nesēdošs kaķis, nāk man sēdēt aizmugurē uz krēsla, kad kūkoju pie kompja. Trīne ar pasākusi gulēt manā gultā, bet tieši šobrīd viņa murrā man klēpī.

1) par ASMZ konci man nav vispār nekas ko sacīt, tas bija kosmoss kkāds. visvisvislabākais no visiem daudzajiem šogad apmeklētajiem končiem. ja nu vienīgi tas, ka gribējās apsēsties. nu tā lai neviens netraucē un neaiziek un nespraucas garām. lai var mierīgi iegrimt skaņās. un rīt dabūšu savu He Has Left Us Alone but Shafts of Light Sometimes Grace the Corner of Our Rooms... vinila formātā.
2) es atkal lasu daiļliteratūru. to nevar nelasīt, jo tā ir G.G.Markesa autobiogrāfija "Dzīvot, lai izstāstītu", kas ir kkas pilnīgi lielisks. un es nešaubos, ka pienāks diena, kad es sesto (vai varbūt jau septīto) reizi ķeršos pie "Simts vientulības gadu" pārlasīšanas.
3) vakar izcepu savu ābolu pīrāgu ar Smiltenes un Saldus āboliem. jācep biežāk, jo skils krities - mīkla mazliet par cietu sanāca. bet garšīgs tāpat.
4) nākamnedēļ laikam beigsies mani pēcaksidenta zobārsta apmeklējumi. kopā tas būs izmaksājis more than 500 Ls.

"Latvieši stāsta, ka vēji un aukas izceļas no raganām: - kāda skaudīga ragana mežā izrokot caurumu, ieliekot zosu olu, uztupoties pate kā putns virsū un tā zosu olas lielumā izperinot auku vai vēju."

/K. Straubergs "Latviešu tautas paražas" R., 1941/

ļoti jocīga filma. pavisam jocīga. Mārtiņš man viņu ieteica šitā: "vēl viena pavisam ģeniāla filma ir Woodenhead. tā ir pavisam traka. iedomājies, ka Emirs Kusturica būtu cietis autokatastrofā iznācis no komas, aizmirsis savas Balkānu saknes (bet ne temperamentu), aizbraucis uz Jaunzēlandi un pēkšņi nolēmis uztaisīt tādu drusku tumšu un estētiski diezgan gotisku pasaku pieaugušajiem." kopumā piekrītu, lai gan negribētu saukt par pavisam ģeinālu. par pavisam jocīgu pilnīgi noteikti. pasaka tā ir, pat sākas ar klasisko "once upon a time". tumša un gotiska arī ir. es teiktu, ka groteska ar. un brīžiem prātā nāca Nika Keiva grāmata "Un ēzelis ieraudzīja enģeli", man liekas ka tā grāmata varētu tā izskatīties kā šitā filma (filmā gan nekas tāds īpaši briesmīgs nebija, ēzelis toties bija un mīlestība arī). nu jā, laikam man patika, lai gan vispār sajūtas tādas nekonkrētas un nenoteiktas, asociējās ar kko nosapņotu. ā vēl intrsanti, ka filmas skaņa ierakstīta pirms uzņemšanas un nesakrīt ar attēlu.

Florian Habicht "Woodenhead" (2003)

"vislabākais veids, kā tikt pie laimīgām beigām, ir dažas durvis turēt aizslēgtas un ārdīšanos nogulēt."
/Mārgareta Atvuda "Pēnelopiāde"/

"Tikmēr kādā no pils atpūtas istabām trīs kaimiņvalstu prinči kavē laiku ķēniņa trim meitām - princesēm. Visi seši tikuši jau tiktāl, ka prinči uzdod princesēm skaidru un gaišu jautājumu: - Kā pareizi jāsaka tagadnes vienskaitļa trešajā personā - zin vai zina?"

Viks "Piķ's viņ zin" no grāmatas "Dinīts nāk"

"Mums viena asins – tev un man"
un disonanse. šņācoša un spiedīga, bļe.

" Jurģa dienā jāj sv. Juris ar vilku caur lopu ganībām un tam atļauj ķert tikai tos kustoņus, kurus Juris grib: - tikai tādus, kuriem dzimstot bijis asinis uz pieres. Tādēļ arī saimnieces agrāk katru kustoni pēc dzimšanas apskatījušas, lai zinātu, kurš vilkam novēlēts. Vilku - caur lopiem skrienot - gan redzot, bet jātnieku ne. To redzot tādi suņi, kam četras acis, kas tādā brīdī stipri plēsdami rej. Arī tādi cilvēki redzot, kas ačgārniski dzimuši. Ja sievieši gribot jātnieku redzēt, tad tām jāraujot brunči uz galvu un jāskatoties pa kājstarpu."

/K. Straubergs "Latviešu tautas paražas" R., 1941/