*

vecumdienās es noteikti pildīšu, jau pirms pāris gadiem, doto solījumu un uzrakstīšu grāmatu "Manas dzīves basisti un bundzinieki", bet kamēr es nezinu cik vēl basistu un bundzinieku trāpīsies manā ceļā līdz mūža nogalei un sākt grāmatu būtu bezjēdzīgi, man noteikti vajadzētu saņemties un sarakstīt brošūru par komplimentiem lētajiem trikiem, lai brīdinātu cilvēci par šo visaptverošo ļaunumu. nu tādu mazu, koncentrētu un izsmeļošu brošūriņu, kādas mēdz būt par STS vai pensiju plāniem vai Eiropas Savienību.

*) Es... es nemaz lāgā nezinu, ser, kas esmu pašreiz, toties zinu, kas es biju, kad no rīta piecēlos, bet kopš tā laika, šķiet, vairākas reizes esmu pārvērtusies. [Alise]

*) - Nav nozīmes, - Alise sacīja, - nevar taču ticēt neticamajam!
- Tu esi maz vingrinājusies, - Karaliene secināja. - Kad es biju tavā vecumā, es vingrinājos regulāri pusstundu dienā. Jā-a, dažkārt pirms brokastīm esmu noticējusi sešām neticamām lietām. [Alise & Melno Karaliene]

*) - Ja es lietoju kādu vārdu, - Oliņš Boliņš visgudri sacīja, - tas nozīmē tieši to, ko es vēlos lai tas nozīmē, - ne vairāk un ne mazāk.
- Ja es piešķiru vārdam daudz nozīmju, - Oliņš Boliņš turpināja - es atlīdzinu tam ar uzviju.
- Redzi, vārdā kā ceļasomā es salieku visu, ko gribu. [Oliņš Boliņš]

*) Runā vienmēr patiesību, domā, pirms tu runā, un vēlāk visu pieraksti [Melno Karaliene]

*)- Tā ir, - atteica Hercogiene, un pamācība ir tāda: mīla, mīla - tā zemeslodei griezties liek!
- Kāds teicis, - Alise čukstēja, - ka zemeslode griežas tāpēc, ka ikkatrs dara savu darbu un nejaucas citu darīšanās.
- Ak, jā! Bet tas jau ir gandrīz viens un tas pats, atteica Hercogiene, vēl dziļāk ieurbdama savu mazo, aso zodu Alises plecā, un tad piemetināja: - Pamācība te ir tāda: gādā par domu, skaņas parūpēsies pašas par sevi. [Alise & Hercogiene]

*) pamācība ir tāda: jo vairāk atrodu es, jo mazāk ir, ko atrast tev. [Hercogiene]

*) un pamācība ir tāda: esi, kas tu šķieti esam, jeb, vienkārši izsakoties, nekad neiztēlojies par kaut ko citu kā to, kas tu citiem šķieti esam, lai tas, kas tu citiem šķieti esam, būtu kas cits nekā tas, kas tu esi. [Hercogiene]

/Luiss Kerols "Alise Brīnumzemē"/

Kādreiz kāda meita, pie spoguļa lūpas sakārtojusi, gāja, lai sēstos ratos un brauktu uz baznīcu. Viņai pretī nācis puisis un, pieķēris pie ribām, pakutinājis. Meita iesmējusies, un lūpas izjukušas. Gājusi atpakaļ un sakārtojusi par jaunu. Pie baznīcas zirgs griezies grāvī. Meita izsaukusies: "Tpru!" - un lūpas atkal izjukušas, un meita braukusi atpakaļ.
/Latviešu tautas anekdotes, R., 1982, 17.lpp./

labas zāles pret bezmiegu. šitām latviešu tautas anekdotēm pagājšnedēļ gandrīz izdevās iemidzināt mūs ar digna, kas vispār parasti ir diezgan sarežģīti iemidzināms tandēms.

freakart ciemos tā arī nesagaidīju, toties dabūju _lain_, spriidiic, blin_da un meloni, bet vispār šī nakts man ir rezultējusies ar vairāk nekā 2/3 izlasītas Uldīša "Rokupācijas". nenoliedzami, viņš ar negaidīti operatīvo grāmatas izdošanu ir manāmi atvieglojis manu bakalaura darba rakstīšanu [vēl nesākto, protams], bet vispār gana daudz faktus un notikumus Uldīts ir vienkāršojis, upurējot to būtības dzīles uz raita stāstījuma altāra. daudzus interesantākos stāstus pametis pusrakstītus, daudz ko atstājis neuzrakstītu, bet šo to tīri labi varēja arī mierīgi nepieminēt. ne īsti memuāri, ne īsti enciklopēdija. tāds mans pirmā brīža subjektīvais viedoklis - man gaidījās mazliet lielāks, bet tajā pašā laikā izsmeļošāks hārdkōrs/ugārs/tesiens. nu ne visas nodaļas ir kvalitātes ziņā līdzvērtīgas. lasās jau gan raiti, valoda sprēgā un Uldiskuma netrūkst. bet trūkumus var gan jau norakstīt uz "paldies Venstpils Starptautiskajai Rakstnieku un tulkotāju mājai par nodrošināto mieru...", kas izpaudās, piemēram, kopā ar Nazīti pieskočojoties virtuvē pie krēsliem un šķaidoties ar kečupu. vispār jau ļoti forši man liekās, ka Uldīts to vispār izdarīja un šitādu grāmatu uzrakstīja. kurš gan cits, ja ne viņš.

UPD: vispār aizdomājos, ka, ja Uldīts baigi iedziļinātos visos tajos notikumos, tad grāmata pārvērstos par nekad neuzrakstāmu bezgalīgo stāstu un nekad netiktu ne pabeigta, ne izdota.

šodien jūtos jau vairāk vai mazāk savā ādā, lai gan pusdienu nogulēju un zobi sāp kā sāpējuši.
visjaukākie ciemiņi nāk, dakterē mani, kā nu kurš māk un, kā nu kuram tas vislabāk padodas [un labi padodas visiem], tad dodas prom, bet mana digna paliek, guļ man blakus un lasa priekšā pasakas. vienu ar laimīgām beigām, vienu ar nelaimīgām, vienu dīvainu un vienu par pūķiem. būšot arī piektā, vēl nezinu kāda un par ko.
priekā.

"Stāsti mainās, jo tie nav pagātnes notikumu apraksti"

*) ja saskaita 9 baltus zirgus, 99 melnus un 9 skursteņskrāpjus, tad, kurš pirmais roku dos, tas apprecēs.
*) nedrīkst klausīties ilgāku laiku kaķa ņurdēšanā, jo tad var ausī ieaugt varde.
*) ja satiek uz ceļa baltu zirgu, tad rītā būs svētdiena.
*) zirnēkli redzēt no rīta nozīmējot nelaimi, pusdienas laikā - notiks kaut kas patīkams, ap launaglaiku - ļoti liels prieks jeb pārsteigums un vakarā - laime.
*) ja muša pārlaižas pār piena bļodu, tad dabūs dāvanu.

/K. Straubergs "Latviešu tautas paražas" R., 1941/

gads ir patiešām sagaidīts - bija 2 krāniņi, 8 pupi un divas nulles pa vidu, kurās ietilpa visi mums klātneesošie cilvēki. tik daudz glaunu, gaumīgu un elegantu joku vienkopus es vēl nekad nebiju piedzīvojusi, ja vēl varētu tos visus atcerēties, es momentāli uzrakstītu lielo, glauno, gaumīgo un eleganto joku grāmatu, kuru varētu lietot gan ikdienā, gan svētku reizēs. abet viens joks ir tāds, ka katreiz sakot kādu vārdu, tajā pašā laikā tiek 2x pateikts 'Ilmārs Jansons' un 1x 'vecīīīt'. nu piemēram, šeit uzrakstītajā tekstā ir 76 vārdi, kas nozīmē, ka 'Ilmārs Jansons' ir pieminēts 153 reizes, un 'vecīīīt' 77 reizes [77, nevis 76, jo skaitās arī tas viens vārds 'vecīīīt', kurš pats par sevi nozīmē 'vecīīīt']. toties pēc ne-minūtes-miega mēs nokļuvām Afganistānā, kur dignai viss bija ļoti labi, man sala rokas, bet Jančukam sāpēja kāja.

( Afganistāna )

"Kad cilvēks izmanto savu naudu, lai baudītu dzīvi, kāds katrā ziņā teiks: "Viņš nezina, kur naudu likt." Es personīgi nezinu labāku veidu, kā naudu varētu izmantot. Tādus cilvēkus nevar saukt ne par devīgiem, ne skopiem. Viņi gluži vienkārši laiž naudu apgrozībā, un tas ir galvenais."
/Henrijs Millers "Vēža trops"/

gan jau būs man alga pirmdien vai otrdien.
viss ir forši.

"Man izliekas, ka sākumā mēs vēl bijām saistīti, ka viņš jutās vairāk nekā jelkad vienots ar noslēpumu, kurš viņam nedeva miera. Taču tilti starp viņu un mani ir nojaukti, jo tas, kas agrāk bija viņa apmātība, tagad ir kļuvis aksolotls, tālu no savas cilvēka dzīves. Tagad esmu caurcaurēm aksolotls, un, ja domāju kā cilvēks, tad vienīgi tāpēc, ka ikviens aksolotls savā sārtenajā stingajā atveidē domā kā cilvēks. Man šķiet, ka no visa tā es paguvu viņam kaut ko pavēstīt pašās pirmajās dienās, kad es vēl biju viņš."
/Hulio Kortasārs "Aksolotls", no krājuma "Citas Debesis"/

aksolotls -

Kārenu Bliksenu (1885 - 1962) sen atpakaļ ieteica viens no maniem mīļākajiem pasniedzējiem - prof. Raimonds Briedis. mēģināju lasīt viņas "Septiņus romantiskus stāstus" [Seven Ghotic Tales], bet kkā galīgi nepavilka, izlasīju tikai divus. vakar iesāku "No Āfrikas dziļumiem" [Out of Africa] un pa nakti arī izlasīju. krāsaina, asprātīga, sulīga valoda, skaisti tēlojumi un apraksti, krāšņi notikumu atainojumi. nav iespējams nošķirt, kas grāmatā ir autobiogrāfisks, kas izdomāts, bet tam arī nav nekādas nozīmes -
"Šī neparastā grāmata nav ne romāns, ne vēsturiska patiesība vai personisks dokuments, drīzāk tā ir filosofiska eseja, mīts vai domu konstrukcija."
man tagad gribas braukt uz Āfriku. gan jau arī aizbraukšu.

"Tomēr smags liktenis un verdzība tiem cilvēkiem, kas dzīvo pilsētās, ka tiem vienmēr jāvirzās vienā dimensijā, tie staigā pa līniju, it kā tiktu vesti pie auklas. Pāreja no līnijas uz plakni, uz divām dimensijām, noejot no ceļa un ejot pār lauku vai caur mežu, pati ir atbrīvošana un valdzinājums vergiem, tāpat kā Franču revolūcija. Bet gaisā cilvēks tiek uzņemts trīsdimensiju varenībā, un pēc neskaitāmu paaudžu izraidīšanas un sapņiem sirds metas izplatījuma skavās. Lidmašīnā jūti, kā gravitācijas likums un pats laiks dzīves klajumos kā rāms, skaists zvērs nu viegli kūleņo un rotaļājas."
/K. Bliksena "No Āfrikas dziļumiem"/

otro reizi šogad izlasīju savu mīļoto Milorada Paviča "Hazāru vārdnīcu". nez kādai jābūt grāmatai, lai nobīdītu šo brīnišķo sacerējumu no manu grāmatu topa absolūtās virsotnes. tagad esmu ķērusies pie viņa romāna "Second Body", kas pieejams šeit. starp citu angliski "Hazāru Vārdnīcu" varat lasīt te, lai gan ātri pārlaižot acis konstatēju, ka latviešu tulkojums man dīvainā kārtā patīk labāk [tulkojuši Vinifreds Kraučs un Uldis Bērziņš]. te būs mazliet par darba hipertekstualitāti.
šobrīd mans personīgais grāmatas eksemplārs ir uz neilgu laiku iemainīts pret portatīvu šaha komplektu, bet kad atmainīšos atpakaļ, kādu godīgu [t.i. tādu, kas grāmatu mīl, ātri izlasa un uzreiz atgriež īpašniekam] lasītāju labprāt varēšu pacienāt.

"Tēlodams nejēgu, viņš allaž atvadījās vēlāk, nekā būtu bijis pieklājīgi, tātad kāpa atpakaļ pāri slieksnim, kad viss jau pateikts un apkārtējie met nost maskas, lai atgrieztos tajā veidolā, kāds tiem ir vienatnē ar sevi" /Milorads Pavičs "Hazāru vārdnīca"/

( viens jauks hazāru jātnieks ar gūstekni )

nez, kas var būt jaukāk, kā iziet uz balkona lietū un skatoties uz paša nelabā pātagai līdzīgajiem zibeņiem, nopīpēt vienu samirkušu cigareti. pēc tam līst atpakaļ gultā pie Nikolaja [manlieks viņš izaugs par vienu no foršākajiem kaķiem, ar kādu vien man bijusi darīšana] un pabeigt lasīt pašu vasaras beigām piemērotāko grāmatu.

Rejs Bredberijs "Pieneņu vīns" (1957) - lasīta miljons reizes un vēl miljons reizes tiks lasīta. neprātīgi skaista, mazliet melanholiska, mazliet skumīga, gudra, rāma, mierinoša, silta un līdz kaulam cilvēciska.
starp citu, Bredberijam šodien [t.i. vakar] bija dzimšanas diena.

"Uz pasaules ir pieci miljardi koku. Zem katra koka ir ēna, vai ne? Tātad - no kurienes rodas nakts? Nu tad klausies: no piecu miljardu koku apakšām izlien pieci miljardi ēnu! Tās skrien pa gaisu, satumšo ūdeņus. Ja vien mēs spētu izgudrot, kā tās noturēt vienmēr zem kokiem, tad caurām naktīm varētu skraidelēt, jo nakts taču vispār nebūtu, Dug!" /Rejs Bredberijs "Pieneņu vīns"/
(mazliet no Bredberija arī šeit)

eu, moš kādam no Jums kkur ir aizķērušās Bredberija "Marsiešu hronikas"? gribētos pārlasīt arī to, bet mans bērnībā lietotais grāmatas eksemplārs jau vairākus gadus atrodas pie brāļa Londonā. ļoti priecātos, ja kāds varētu man aizdot.

kad gāju 4. klasē, mēs ar skolas dramatisko pulciņu uzvedām lugu "Lauvas acenes" [Elza Stērste, 1969]. tajā bija teksts:
"opijs, hašišs ievelc dūmu
aši atņem omu drūmu."

labākā meditācija/galvas tīrīšana ir naktī, ar vienu no labākajām LV grupām austiņās, izbraukāties gar Daugavu pa dambi; lejā nesoties gandrīz notriekt kkādu neredzamu cilvēku, izlēkāties pa Pļavielas apmalēm, nodancot pāris lēnās dejas ar riteni un pārrasties mājās. mhm.

Aizeks Azimovs man atgādināja par Staņislavu Lemu un Lems par Solaris. Tarkovska filmu biju redzējusi kkad bērnībā, Soderberga redzēju pirms 2 gadiem, bet grāmatu pārlasu ik pa laikam.
tātad - noskatījos pa jaunam Tarkovska filmu Solaris (1972) - lēna, reflektējoša, uz iekšu vērsta. ļoti skaista vizuāli. ideja gan bik cita nekā Lema grāmatai [Lemam it kā filma neesot īpaši patikusi], tāpēc, filmu laikam nevajag vērtēt balstoties uz grāmatu. grāmata ir filozofiskāka, bet filma vairāk stāsta par indivīda iekšējiem pārdzīvojumiem, emocijām, sapņiem, ilgām, vēlmēm un nepieciešamībām. par mūsu katra iekšējo vientulību [lai gan grāmatā ir teksts: "lai izjustu absolūtu brīvību mērķu izvēlē, būtu jābūt vientuļam, bet tas nav iespējams, jo cilvēks, kas nav uzaudzis starp sev līdzīgiem, nespēj kļūt par cilvēku." - enīvei arī tas ir par to pašu vientulību. manuprāt].
salīdzinājumam - Soderberga Holivudas variants par Solaris (2002), man likās vien tāds kā banāls lovestorijs ar mistikas piegaršu, lai gan kkur lasīju, ka N. Naumanis uzskata to par burtisku Tarkovska rimeiku. nepiekrītu. kāds jau var teikt, ka filmas pluss ir tas, ka Džordžs Klūnijs ir glītāks par lietuvieti Donātu Baņoni, bet tas nu man ir pilnīgi vienalga.

"Vai nav nepanesami būt pulkstenim, kurš akli mērī laika plūdumu, kurš vienmēr tiek sabojāts un atkal no jauna salikts, kura mehānismā konstruktoram uzvelkot atsperi, ar pirmo pagriezienu sāk tikšķēt izmisums un mīlestība; vai nav mokoši zināt, ka esi arvien no jauna uzvelkams pulkstenis, kurš mērī ciešanas, kas, daudzreiz atkārtojoties kļuvušas komiskas un tāpēc ir jo dziļākas? Var samierināties ar esamības atkārtošanos, bet vai nav bezjēdzīgi atkārtot to tā, kā dzērājs atkārto banālu melodiju, metot arvien jaunas monētas mūzikas automātā?"
/Staņislavs Lems "Solaris"/

"Kaut ko sev aizliedzot, mēs īstenībā paši sev izdabājam. Izdabāt sev, no kaut kā atsakoties, tas ir vissliktākais, kas vien var būt; tas liek mums noticēt, ka mēs patiesi veicam dižus darbus, lai gan īstenībā esam vienkārši sastinguši paštīksmē." Jaki cilts indiānis Dons Huans Matuss.
/Karloss Kastaņeda "Atsevišķā realitāte"/

tikko noskatījos nenormāli labu filmu - sirreālista un avangardista, čehu režisora Jan Švankmajer filmu Alice (1988) - tip Alise Brīnumzemē - drūma, groteska un kafkisku noskaņu pilna, tomēr nesagruzī. nu ļoooti laba. iesaku visiem.

"un pamācība ir tāda: esi, kas tu šķieti esam, jeb, vienkārši izsakoties, nekad neiztēlojies par kaut ko citu kā to, kas tu citiem šķieti esam, lai tas, kas tu citiem šķieti esam, būtu kas cits nekā tas, kas tu esi." teica Hercogiene.
/Luiss Kerols "Alise Brīnumzemē"/

"Jo nav ap mums kāda viena cilvēka nomoda, ko šonakt kāds cits nenoredzētu sapnī, un nav nekur tāda sapņa, kas neīstenotos kā cita cilvēka nomods"

/Milorads Pavičs "Hazāru vārdnīca"/ [mana, neapšaubāmi, mīļākā grāmata šogad]