*

Kārenu Bliksenu (1885 - 1962) sen atpakaļ ieteica viens no maniem mīļākajiem pasniedzējiem - prof. Raimonds Briedis. mēģināju lasīt viņas "Septiņus romantiskus stāstus" [Seven Ghotic Tales], bet kkā galīgi nepavilka, izlasīju tikai divus. vakar iesāku "No Āfrikas dziļumiem" [Out of Africa] un pa nakti arī izlasīju. krāsaina, asprātīga, sulīga valoda, skaisti tēlojumi un apraksti, krāšņi notikumu atainojumi. nav iespējams nošķirt, kas grāmatā ir autobiogrāfisks, kas izdomāts, bet tam arī nav nekādas nozīmes -
"Šī neparastā grāmata nav ne romāns, ne vēsturiska patiesība vai personisks dokuments, drīzāk tā ir filosofiska eseja, mīts vai domu konstrukcija."
man tagad gribas braukt uz Āfriku. gan jau arī aizbraukšu.

"Tomēr smags liktenis un verdzība tiem cilvēkiem, kas dzīvo pilsētās, ka tiem vienmēr jāvirzās vienā dimensijā, tie staigā pa līniju, it kā tiktu vesti pie auklas. Pāreja no līnijas uz plakni, uz divām dimensijām, noejot no ceļa un ejot pār lauku vai caur mežu, pati ir atbrīvošana un valdzinājums vergiem, tāpat kā Franču revolūcija. Bet gaisā cilvēks tiek uzņemts trīsdimensiju varenībā, un pēc neskaitāmu paaudžu izraidīšanas un sapņiem sirds metas izplatījuma skavās. Lidmašīnā jūti, kā gravitācijas likums un pats laiks dzīves klajumos kā rāms, skaists zvērs nu viegli kūleņo un rotaļājas."
/K. Bliksena "No Āfrikas dziļumiem"/