*

Aizeks Azimovs man atgādināja par Staņislavu Lemu un Lems par Solaris. Tarkovska filmu biju redzējusi kkad bērnībā, Soderberga redzēju pirms 2 gadiem, bet grāmatu pārlasu ik pa laikam.
tātad - noskatījos pa jaunam Tarkovska filmu Solaris (1972) - lēna, reflektējoša, uz iekšu vērsta. ļoti skaista vizuāli. ideja gan bik cita nekā Lema grāmatai [Lemam it kā filma neesot īpaši patikusi], tāpēc, filmu laikam nevajag vērtēt balstoties uz grāmatu. grāmata ir filozofiskāka, bet filma vairāk stāsta par indivīda iekšējiem pārdzīvojumiem, emocijām, sapņiem, ilgām, vēlmēm un nepieciešamībām. par mūsu katra iekšējo vientulību [lai gan grāmatā ir teksts: "lai izjustu absolūtu brīvību mērķu izvēlē, būtu jābūt vientuļam, bet tas nav iespējams, jo cilvēks, kas nav uzaudzis starp sev līdzīgiem, nespēj kļūt par cilvēku." - enīvei arī tas ir par to pašu vientulību. manuprāt].
salīdzinājumam - Soderberga Holivudas variants par Solaris (2002), man likās vien tāds kā banāls lovestorijs ar mistikas piegaršu, lai gan kkur lasīju, ka N. Naumanis uzskata to par burtisku Tarkovska rimeiku. nepiekrītu. kāds jau var teikt, ka filmas pluss ir tas, ka Džordžs Klūnijs ir glītāks par lietuvieti Donātu Baņoni, bet tas nu man ir pilnīgi vienalga.

"Vai nav nepanesami būt pulkstenim, kurš akli mērī laika plūdumu, kurš vienmēr tiek sabojāts un atkal no jauna salikts, kura mehānismā konstruktoram uzvelkot atsperi, ar pirmo pagriezienu sāk tikšķēt izmisums un mīlestība; vai nav mokoši zināt, ka esi arvien no jauna uzvelkams pulkstenis, kurš mērī ciešanas, kas, daudzreiz atkārtojoties kļuvušas komiskas un tāpēc ir jo dziļākas? Var samierināties ar esamības atkārtošanos, bet vai nav bezjēdzīgi atkārtot to tā, kā dzērājs atkārto banālu melodiju, metot arvien jaunas monētas mūzikas automātā?"
/Staņislavs Lems "Solaris"/