*

freakart ciemos tā arī nesagaidīju, toties dabūju _lain_, spriidiic, blin_da un meloni, bet vispār šī nakts man ir rezultējusies ar vairāk nekā 2/3 izlasītas Uldīša "Rokupācijas". nenoliedzami, viņš ar negaidīti operatīvo grāmatas izdošanu ir manāmi atvieglojis manu bakalaura darba rakstīšanu [vēl nesākto, protams], bet vispār gana daudz faktus un notikumus Uldīts ir vienkāršojis, upurējot to būtības dzīles uz raita stāstījuma altāra. daudzus interesantākos stāstus pametis pusrakstītus, daudz ko atstājis neuzrakstītu, bet šo to tīri labi varēja arī mierīgi nepieminēt. ne īsti memuāri, ne īsti enciklopēdija. tāds mans pirmā brīža subjektīvais viedoklis - man gaidījās mazliet lielāks, bet tajā pašā laikā izsmeļošāks hārdkōrs/ugārs/tesiens. nu ne visas nodaļas ir kvalitātes ziņā līdzvērtīgas. lasās jau gan raiti, valoda sprēgā un Uldiskuma netrūkst. bet trūkumus var gan jau norakstīt uz "paldies Venstpils Starptautiskajai Rakstnieku un tulkotāju mājai par nodrošināto mieru...", kas izpaudās, piemēram, kopā ar Nazīti pieskočojoties virtuvē pie krēsliem un šķaidoties ar kečupu. vispār jau ļoti forši man liekās, ka Uldīts to vispār izdarīja un šitādu grāmatu uzrakstīja. kurš gan cits, ja ne viņš.

UPD: vispār aizdomājos, ka, ja Uldīts baigi iedziļinātos visos tajos notikumos, tad grāmata pārvērstos par nekad neuzrakstāmu bezgalīgo stāstu un nekad netiktu ne pabeigta, ne izdota.