Sviesta Ciba |

extranjero (

extranjero) rakstīja,
@ 2016-03-02 18:02:00

ADHD ...
jeb uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi, kas ASV tiek noteikti pēc DSM-4 parametriem apmēram 5-6% bērnu, bet Eiropā pēc ICD-10 tikai 1-2% bērnu. Šis fakts jau vien liek aizdomāties, cik lielā mērā šī problēma ir uzpūsta un nevajadzīgi ārstēta ar zālēm noteiktās valstīs.

Salīdzinājumā šizofrēnija, kuru ir vislielākais pamats uzskatīt par smadzeņu bojājuma slimību un kura skar līdz pat 1% cilvēku dzīves laikā, uzrāda apmēram vienādu izplatību visās valstīs un kultūrās. Zīmīgi, ka pēc PVO datiem šizofrēnijas ārstēšanas rezultāti ir labāki mazattīstītās valstīs, nekā rietumos. Tā ka sabiedrības attieksme, plašākas ģimenes atbalsts, mazāk konkurējoša sabiedrība, lielāka reliģijas ietekme utt. var vairāk palīdzēt pat šādu slimību gadījumā nekā tikai zāļu lietošana.

(Ierakstīt jaunu komentāru)

gedymin
2016-03-02 21:18 (saite)

kā tu domā, cik precīza tomēr ir šizofrēnijas diagnoze, it sevišķi LV? (ja vispār ir viedoklis) Vienkārši man radies iespaids, ka LV psihiatri tomēr to diezgan frivoli mētājušies ar tādu diagnozi, kas cik saprotu ir faktiski viena no smagākajām psihiskajām slimībām, un kā tādai tai vajadzētu rezultēties apkārtējiem labi redzamās "novirzēs", ja vien cilvēks nesēž uz ķīmijas.
Kas attiecas uz reliģiju, tad tas ir visnotaļ smieklīgi, jo esmu dzirdējis no diagnozētiem cilvēkiem, ka periodos, kad tas bijis aktuāli, tieši reliģija ir bijusi viena no lielajām viņu "šizas" barotājām.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

extranjero
2016-03-02 21:31 (saite)

Šizofrēnijai nav noteiktu konkrētu simptomu, un nav arī nekādu citu neiroloģisku testu, tāpēc tās diagnosticēšana ir diezgan pagrūta. Šajā apstāklī arī slēpjas ļaunprātīgas izmantošanas potenciāls, kā padomju laikos, kad disidentus, kurus nevarēja loģiski atspēkot, lika psihiatriskajā slimnīcās – jo viņš taču acīmredzami runā “muļķības”.

Bet galvenais kritērijs tomēr ir cilvēka disfunkcija – ja cilvēku pārņem paranoja, halucinācijas, sociālā izolācija utt., tā ka viņš nespēj pats par sevi parūpēties, un šīm izmaiņām nevar atrast citu cēloni (kā depresiju, traumu, hormonu traucējumus utt.), tad pieredzējuši psihiatri uzstāda šizofrēnijas diagnozi. Pie tam pieredzējuši ārsti to spēj izdarīt, pat ja nerunā šī cilvēka valodā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

_zirgs
2016-03-02 22:18 (saite)

Pag, pag, šizofrēnijai ir konkrēti simptomi, pēc kuriem to diagnosticē.
Domāju, jauc paranoju ar psihozi (kas ir viens no galvenajiem simptomiem), kas nav viens un tas pats. Var būt psihoze ar paranoju, bet psihoze var būt arī bez paranojas.
Vispār jau ir arī šizofrēnijas neiroloģiskie simptomi, piemēram, kognitīvo simptomu daļa vai motoro spēju izmaiņas.
Nepiekrītu, ka šizofrēnijas diagnoze ir pilnībā izslēgšanas diagnoze, jo par diagnostisko pamatu kalpo raksturīgo simptomu kopums.
Turklāt šizofrēnija var būt vienlaikus ar depresiju, vienlaikus ar traumu, vienlaikus ar hormonāliem traucējumiem (jo arī bez medikamentu lietošanas, šizofrēnijas pacientiem biežāk ir diabēts).

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	extranjero 2016-03-02 22:25 (saite)
	Nav noteiktu konkrētu simptomu, ar to saprotot, ka diviem cilvēkiem var būt pilnīgi atšķirīgi simptomi, bet abiem uzstādīta diagnoze šizofrēnija. Tātad neviens no taviem nosauktajiem simptomiem nav obligāts diagnosticēšanā. Interesanti, ka šizofrēnija būtībā varētu būt tā pati slimība kas bipolārā depresija. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

_zirgs
2016-03-02 22:58 (saite)

Tātad, pēc tavas loģikas sanāk, ka tad, ja vienam cilvēkam nav klepus un nav temperatūra, bet otram cilvēkam ir klepus un ir temperatūra, tiem abiem nevar būt pneimonija. :D Pat ja tiem abiem ir atrodams viens un tas pats izraisītājs un RTG ir pneimonija. Kas, ja kas, var būt.
Šizofrēnija ir sindroms, kam izdala 4 simptomu grupas. Tātad, katrā grupa ir KONKRĒTI simptomi, kas ir NOTEIKTI, bet indivīdiem var atšķirties vadošie simptomi un to grupas.
Turklāt. Ir t.s. 'pirmā ranga' simptomi, kas ir ļoti patognomi šizofrēnijai.

Nē, šizofrēnija nav bipolāri afektīvie traucējumi. Kaut pašlaik, šķiet, strādā pie jaunas klasifikācijas vai varētu teikt izpratnes, kur runā par patoloģiju spektru. Jā, bipolāri afektīvajiem traucējumiem ir psihozes komponente un līdz depresijas manifestācijai var būt kā dif.dg, bet ārstēšanas pieeja abām atšķiras.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

extranjero
2016-03-02 23:15 (saite)

Pneimonijas gadījumā abiem cilvēkiem ir kāds slimības izraisītājs – vīruss vai baktērija, ko var laboratorijā izolēt un parādīt, ka lūk te viņš ir. Tas, ka ne vienmēr to dara praktiski iemeslu dēļ, ir cits jautājums.

Lūk, šizofrēnijai nav šāda absolūta izraisītāja un objektīva testa.

Kāds, piemēram, varētu notēlot, ka viņam ir šizofrēnija, un nav iespējams pierādīt, ka viņš tikai tēlo.

Lai gan es apmēram sāku saprast, kā tu domā – ja reiz vadlīnijās tā ierakstīts, tad tā ir. Par to jau ir runa, ka klasifikācija neatspoguļo realitāti. Attiecībā uz šizofrēnija pret bipolārā depresija nav pierādījumu, ka noteiktas diagnozes piešķiršana uzlabo ārstēšanas iznākumu. Es ceru, ka tu saproti, ka tā ir diezgan nopietna kritika.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

_zirgs
2016-03-02 23:38 (saite)

Bet vai tad psihiatrijā vispār ir runa par absolūti objektīviem testiem?
Tā jau ir gadiem ilga psihiatrisko slimību diagnostikas problēma.

Nevajadzētu gan piešķirt sev visziņa un cilvēku 'lasītāja' spējas un apgalvot lietas, ko nezini. Jo nē, es nerunāju par vadlīnijām, bet par realitāti.
Nezinu (bet atļaušos apgalvot), ka neesi redzējis klīniskā kontekstā ne dažādus šizofrēnijas pacientus, ne bipolāri afektīvo traucējumu pacientus, un visticamāk neesi aicināts tos salīdzināt tieši simptomu ziņā. Es gan esmu. Un ir atšķirība starp vieniem un otriem.
Neārstē jau diagnozi, bet cilvēku un tā simptomus. Ceru, ka saproti, ka tas nav viens un tas pats.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	extranjero 2016-03-02 23:47 (saite)
	LOL, es jau tieši arī saku, ka mēs nezinām daudzas lietas. :D Bet tu iebilsti – nē, viss ir skaidrs, iedalīts, klasificēts. Es atļaušos to apšaubīt, jo neviens vēl nav atklājis šizofrēnijas cēloni. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

_zirgs
2016-03-02 23:42 (saite)

Bet vispār.
Neiešu neauglīgi diskutēt ar kādu, kam, šķiet, viss jau ir zināms un skaidrs.
Es teiktu, ka psihiatrijā ir gana daudz neatrisinātā un problemātiskā. Teiktu, ka ir pozitīva psihiatru vēlme pārkārtot izpratni par psihiatriskajām slimībām jeb jau minētā spektra izpratne, jo tāda pieeja, iespējams, dotu labākus rezultātus.
bet tas arī viss, ko teikšu.
Jauku vakaru!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	extranjero 2016-03-02 23:50 (saite)
	Jauku vakaru! Un man prieks, ka tu piekrīti, ka pašreizējā izpratne nav diez ko pilnīga. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

extranjero
2016-03-02 21:45 (saite)

Reliģija nevar radīt “šizu” vairāk kā jebkura cita lieta sabiedrībā. Šeit drīzāk tiek jaukta cēlonība ar korelāciju, jo cilvēki ar psihiskām problēmām biežāk meklē atbalstu reliģijās, tāpēc tur šādus cilvēkus var visvairāk atrast. Cits aspekts, ka kā jau visur reliģiskās kopienās ir gan pozitīvie, gan negatīvie aspekti.

Šizofrēnijas ārstēšana ar zālēm nav veiksmes stāsts. Zāles palīdz tikai apmēram 70% pacientu. Taču tās palīdz tikai ar paranojas un halucinācijas (tos sauc par pozitīvajiem simptomiem) mazināšanu, bet nav efektīvas negatīvo simptomu (sociālā izolācija utml.) ārstēšanā. Turklāt tām ir ļoti nopietni blakusefekti – parkinsona simptomi, triekas lēkmes, distonija, trīce, ievērojams svara pieaugums utt., ka daudzos gadījumos ieguvums ir ļoti apšaubāms. Tiek uzskatīts, ka zāles arī bojā smadzenes un paradoksāli pastiprina šizofrēniju, ko tām vajadzētu ārstēt. Būtībā tās samazina cilvēka mūžu par 10-15 gadiem, īpaši neuzlabojot dzīves kvalitāti. Bet dažreiz zāles ir vienīgais, kas var novērst paranoju.

Lai gan ir arī zināms, ka dzirdes halucinācijas sabiedrībā pieredz daudz vairāk cilvēku, taču lielākā daļa no viņiem iztiek bez psihiatru palīdzības. Psihiatrija un zāļu izrakstīšana šiem cilvēkiem varētu tikai kaitēt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

gedymin
2016-03-02 22:27 (saite)

paldies!

bet kā tu pats saki, tikpat labi sociālās izolācijas un citu "negatīvo" simptomu cēlonis var būt cits, piemēram, depresija. Lūk, tieši par šo punktu - diagnozes precīza noteikšana - es esmu skeptisks.

nav runa par to, ka apzināti meklē "kruķi" un mierinājumu, bet par to, ka ir bērns uzaudzināts reliģiskā gaisotnē bez iespējām izvairīties no visas šīs fantastiskās operas.

vai nelietojot zāles tomēr nav tāds mīnuss, ka ar lielāku varbūtību ir iespējama slimības remisija?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

extranjero
2016-03-02 22:36 (saite)

Tu laikam gribēji teikt slimības recidīvs (saasināšanās). Ar zālēm pilnīgu remisiju (brīvību no simptomiem) sasniedz ~20%. Bet kā jau vienmēr, ir grūti paredzēt, kuri no esošajiem pacientiem būs šie 20%. Varbūt tieši šie pacienti ir tie, kuriem patiesībā nav īstas šizofrēnijas, bet tikai īslaicīgas problēmas stresa vai depresijas dēļ?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

_zirgs
2016-03-02 22:44 (saite)

70% nav 'tikai 70%', turklāt nav jau tā, ka tad neko nevar darīt. To sauc par terapijas rezistentu šizofrēniju, kas var svārstīties no 10-30%, tā ka sanāk 70-90%, kam pirmās un otrās izvēles medikamenti palīdz.
Par blakus efektiem - jā, tie ir nopietni, bet neārstēta šizofrēnija ir dzīvi paralizējoša. Katra šizofrēnijas psihozes epizode un kopumā neārstēta šizofrēnija rada ar vien lielākus smadzeņu gan funkcionālos, gan bioloģiskos traucējumus, tamdēļ labāka izvēle IR lietot medikamentus, tos piemeklējot pacientam. Ir otrās paaudzes antipsihotiķi, kam ir labāks blakņu profils ar mazāk blakus efektiem.
Terapijas mērķis ir panākt spēju funkcionēt, integrēties sabiedrībā, uzlabot kognitīvās spējas, nevis tikai panākt pozitīvo simptomu izzušanu un ļaut mocīties ar medikamentu blakus efektiem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

extranjero
2016-03-02 23:05 (saite)

Nav daudz ar zālēm ārstētu šizofrēnijas pacientu, kas spēj adekvāti iekļauties sabiedrības dzīvē, piemēram, strādāt algotu darbu. Tā ka tas ir diskutējami, ko nozīmē labāka dzīve. Tieši tajā ir modernās psihiatrijas kritika, ka tā neņem vērā sociālo kontekstu un cenšas tikai visus uzsēdināt uz zālēm, uzskatot ka tā viņiem ir labāk. Šīs zāles padara cilvēkus par emociāliem dārzeņiem, un tas nav, ko šie pacienti vēlas, un, iespējams, ka tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tik daudzi vēlas izvairīties no zāļu lietošanas.

Esmu lasījis arī PVO pētījuma kritiku, bet manā skatījumā pat kritiķi pārāk daudz balstījās uz “rietumu vērtībām” – ar izpratni, ka individualitāte ir galvenais, kamēr citās valstīs vērtē kopienas garu daudz vairāk. Es esmu pārliecināts, ka Indijā daudziem jogiem un svētajiem ir šizofrēnija. Bet viņi diezgan normāli spēj ar to sadzīvot šīs sabiedrības vidē, un viņi noteikti savā dzīvē jūtas daudz piepildītāki un radošāki.

Tas, ka 2. paaudzes antipsihotiķi ir labāki, ir mīts (ko radījušas zāļu kompānijas), kas jau labu laiku ir apgāzts. Varbūt līdz Latvijai šīs ziņas vēl nav nonākušas, bet UK vadlīnijas šajā sakarā ir mainītas jau pirms vairākiem gadiem – visām zālēm ir smagi blakusefekti, bet tie ir dažādi. Tā ka tā ir izvēle tikai par mazāko ļaunumu, kas katram pacientam var būt individuāla izvēle.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

_zirgs
2016-03-02 23:23 (saite)

Protams, ka arī otrās paaudzes medikamentiem ir blaknes. Kurš saka, ka nav. Tomēr starp otrās paaudzes medikamentiem var atrast tādus, kam nav iztrūkst kādu blakus efektu grupa, piemēram, nav ekstrapiramidālo simptomu vai nav metabolo traucējumu. Kas dod iespēju piemeklēt medikamentu.

Man gan, piemēram, radies priekšstats, ka tieši modernā pieeja ir tāda, kas koncentrējas uz dažādu pieeju, psihiatrija + psihoterapija un citas palīdzības formas, lai sasniegtu to, ka pacients var strādāt un normāli dzīvot.
Redz, es nesaku, ka kādam, kas tiek galā jeb kontrolē savus simptomus nepieciešamas zāles. Es runāju par, piemēram, akūtu psihozi vai izteiktām halucinācijām, kas traucē cilvēkam. Te nu gan, manuprāt, vietā ir medikamenti.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	extranjero 2016-03-02 23:38 (saite)
	Tieši 2. paaudzes antipsihotiķiem ir lielāki metaboliskie traucējumi. ESPS gan ir mazāki, bet kā jau teicu – tā ir izvēle starp diviem ļaunumiem. Galējā izvēle ir klozapīns, un lai gan to sauc par 2. paaudzes, reāli tas jau bija atklāts 1970. gadā, un pēc tam aizmirsts, jo zāļu kompānijas gribēja pārdot jaunākas patentētas zāles. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

panacea
2016-03-03 13:44 (saite)

es šoreiz piemetīšu savus 2 centus un nostāšos extranjero pusē, ka farmakoterapija šizofrēnijas gadījumā reāli sūkā. šizofrēnijai, kā es pieļauju tu zini ir pozitīvie, negatīvie un kognitīvie simptomi. zāles ārstē tikai pozitīvos un ar milzīgām blakusparādībām, un tas ir bijis milzīgu diskusiju un jaunu terapiju pētniecības (bez panākumiem) pamatā jau ilgu laiku. tagad toties es kā esmu pēdējā laikā sākusi pamanīt vairākus meinstrīmīgus rakstus, kur cilvēki cenšas sadzīvot ar balsīm, jo tās tiek uzskatītas par atšķeltu personības daļu. šeit es to diskutēju ar sirualsirual:

http://klab.lv/users/sirualsirual/82107.html?thread=138427#t138427

es īsti nezinu cik es piekrītu extranjero par to, ka mazattīstītākas sabiedrības ir efektīvākas ārstēšanā. man liekas šizofrēnija ir tik multifaktoriāla, ka tur ir maz kas skaidrs. piemēram, šizofrēnija ir biežāk izplatīta lielās pilsētās, līdz ar to varbūt viņa vnk mazāk sākas vai ir mazāk spēcīga mazākās sabiedrībās. go figure.

bet tā, es arī piekrītu, ka pašreizējais psihiatrijas modelis ir pilnīgi debīls. ok, leibelings ar to diagnosticēšanu kāda tāds ir 'pēc idejas' neitrāls un tam vajadzētu būt vnk kā aprakstam, lai viens speciālists saprastu otru. bet tā jau nav realitāte. realitātē tam 'aprakstam' tiek piešķirts daudz lielāks svars, pacienti tiek stigmatizēti, aprakstu daudzi uzskata par zinātnisku, lai gan tur vispār nekā zinātniska nav, utt utt. es ļoti ceru, ka NIH of Mental Health kādās nākamajās dekādēs sasparosies un nāks klajā ar savu diagnostiku, kas solās būt balstīta uz zinātni.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

_zirgs
2016-03-03 15:48 (saite)

Nekur jau neapgalvoju, ka farkamoterapija ir ideāla vai ka ar to nav problēmu, tomēr es uzskatu, ka tai ir sava vieta. Es neņemtos apgalvot, ka tad ja terapija sūkā, mums tā jāatmet.
Ok, man nav bijusi saskare ar cilvēkiem, kas spēj nošķirt balsis un halucinācijas un spēj sevi menedžēt un sadzīvot. Šeit nestrīdos, ka pieejas varētu būt dažādas, protams, gluži kā viegla smaguma depresijai, der modernāka pieeja ar psihoterapiju un farmakoterapiju pēc nepieciešamības.
Mana pieredze ir ar stacionāra pacientiem, kam ir akūta psihoze vai tādas halucinācijas, kas liek zagt, nogalināt tuviniekus vai nogalināt sevi. Vai tādas halucinācijas, kas pilnībā nav nošķiramas no realitātes un neļauj cilvēkam funkcionēt. Tādos gadījumos redzu farmakoterapijas nozīmi, jo tie ir tie pozitīvie simptomi, kas ir ārstējami ar šobrīd pieejamo terapiju un tai ir labāks efekts, kā neārstējot.
Kā arī man šķiet svarīgs fakts, ka neārstēta šizofrēnija turpina traumēt smadzenes, kamdēļ ar laiku saīsinās remisijas periodi un paildzinās saasinājumu periodi, kas liek sliekties uz to, ka kaut kādu un vēlams labāko no izvēlēm tomēr būtu jālieto.
Kā arī, kā jau teicu, ar cerībām skatos uz jauno it kā izstrādes stadijā esošo modeli par to, ka ir nevis skaidras grupas jeb diagnozes pēc bināra iedalījuma ar skaidrām robežām, bet spektrs ar simptomiem, kas precīzāk definētu pacienta stāvokli.

Bet par simptomu aprakstu/diagnostikas problemātiku utt - katrs no mums runā par ko citu. Es saku, ka nav gluži tā, kā apgalvo extanjero, ka šī diagnoze ir galīgi neskaidra, ka nav nekā pēc kā vadīties, nav nekā noteikta, lai to diagnosticētu. Ir noteikti simptomi, kas ļauj saprast, ka pacientam ir šizofrēnija. Bet protams, tas kas nav skaidrs, ir kā šie simptomi rodas jeb slimības un simptomu patoģenēze.
Tomēr. http://www.nature.com/nature/journal/v530/n7589/full/nature16549.html piemēram šis šī gada pētījums pietuvojies šizofrēnijas ģenētikai un arī patoģenēzei. Tas, ko mini, ir patoģenēzes atšķetināšana, kas vienlaikus dotu iespēju uz labāku diagnostiku. Jeb labāka izpratne gan par simptomu rašanos, gan to diagnostiku, gan terapiju.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

gnidrologs
2016-03-03 16:03 (saite)

Mazliet ārpus tēmas, bet vai tev kā (kā es sapratu no citiem ierakstiem) studentam/ei šajā sfērā ir kāds komentārs par psihisko slimību klasifikācijas izmaiņām vēstures un kultūras kontekstā?
Piemēram, vēl ļoti nesen bija tāda kaite kā ''gender identity disorder'' (vai kā tā), bet tagad to pārdēvēja daudz jaukākā eifēmismā ''gender disphoria''? Vai ar to korelē kaut kādi konkrēti atradumi zinātnē attiecīgajā sfairā, vai tā ir kārtējā nodeva ''pareizajai runai''? Ja iepriekšējais, tad kas mainījies tīri no zinātniskā viedokļa? Ir kaut kas tapis skaidrāk?

Tie paši autismi vai uzmanības trūkums, kā jau Extrajenero teica, ir tādi fuzzy. Senāk vispār tāda lieta neskaitījās kā kaite, tad ir un tiem ir izdomāti vārdi. Senāk homoseksualitāte skaitījās kaite, bet tagad nē.
Ir kādas stingras vadlīnijas pēc kurām psihiatru/lōgu kopība vadās, nepārtraukti pārdefinējot un pārklaficējot lietas?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	panacea 2016-03-03 18:58 (saite)
	jēs, ja interesē, izlasi džona ronsona the psychopath test, he, tur diezgan labi un akurāti ir iztirzāti šitamējie jautājumi. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

panacea
2016-03-03 18:48 (saite)

nu farmakoloģijai, protams, ir kaut kāda nozīme kaut kādā garīgo slimību ārstēšanas kontekstā, bet, nu, es kā farmakoloģe piekritīšu, ka tieši psihiatrijā farmakoloģija ir reāli slidens lauciņš un man liekas, ka jebkurš normāls psihiatrs arī man piekritīs līdzi (es pazīstu diezgan daudzus psihiatrus, ja tas palīdz argumentam, haha).

par diagnozēm -- nu, es nezinu, man liekas, ka mēs tomēr runājam par vienu un to pašu, jo, protams, diagnozes jau ir vienas un tās pašas. problēma, par ko man liekas runā extranjero un es un vēl daudzi citi (palasi par dsm-5 skandālu) ir tā, ka lielākajai daļai psihiatrijas diagnožu, lai tām kvalificētos, ir jāizpilda, teiksim 6 simptomi no 8 -- kas nozīmē, ka dažādiem cilvēkiem var būt pilnīgi dažādi simptomi, bet viena slimība -- problēma, par ko runāja extranjero. tā kā psihiatrija nebalstās uz organisku diagnostiku, bet simptomātikas aprakstu, tad rodas problēma. vēl lielāks sajukums rodas tāpēc, ka bieži simptomi dažādām slimībām ir līdzīgi/vienādi un tad cilvēkiem ar vienādiem simptomiem ir dažādas slimības -- kā jau minētajā bipolar vs šizofrēnijas piemērā (kur nu vēl šizoafektīvās slimības utt). (vēl, kas man nāk prātā, kaut vai: https://en.wikipedia.org/wiki/Avoidant_personality_disorder#Controversy, kur viena ir smagi personības traucējumi, otrs ir sociāli pieņemta anxiety). vēl -- lai diagnosticētu pareizo slimību, to pašu bipolar mēdz paiet gadi, man liekas 10 un kādas 5 nepareizas diagnozes, lai noteiktu pareizo. un tas ir tieši dēļ neviennozīmības/nespējas pareizi diagnositicēt/bailēm stigmatizēt utt.

jā, bija cerība, ka dsm-5 būs vairāk balstīts uz spektru (nav), bet arī tur ir problēma. piemēram, iekš dsm-4 aspergera slimība bija autisma vieglākais spektrs. kad to ieviesa, pēkšņi amerikā par cik tur procentiem pieauga saslimšana ar autismu bērniem. sāka vainot vakcīnas. bet ne jau vakcīnas bija pie vainas, bet tas, ka iekļāva plašāku spektru ar autismu. jo diagnoze pati par sevi ir bināra -- ir vai nav. un kad ir diagnoze -- ir īpaši psihiatriska -- tā uzreiz vēl mūsdienās tomēr ir stigma. tagad iekš dsm-5 aspergers atkal ir izmests ārā.

un jā, tādi pētījumi, kā tu ieliki linku tiek veikti vesels kalns un tas ir tas ko cerams, kādu dienu ieviesīs tas NIH, bet tāda diagnostika kāda ir mūsdienās tos pētījumus vispār pilnīgi un absolūti ignorē.

un vēl -- šizofrēniju tiešām pilnīgi mierīgi var notēlot: https://en.wikipedia.org/wiki/Rosenhan_experiment

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	gnidrologs 2016-03-02 23:58 (saite)
	Šizofrēnija ir sociāls konstrukts. (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	extranjero 2016-03-03 00:08 (saite)
	Vot, vot, šis varētu feministēm patikt :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	wensdy 2016-03-03 21:30 (saite)
	nē, bet nopietni (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

scaramouche
2016-03-03 09:34 (saite)

Neesi iedomājies, ka, pat ja visās valstīs vajadzētu būt vienādam slimības izplatības koeficientam, atšķirīgas metodoloģijas varētu dot atšķirīgus rezultātus?

Vai arī tavuprāt ADHD, šizofrēnija un citas kaites ir tādas vienkāršas un bināras - vai nu ir, vai nu nav?

Lasāmviela pārdomām:
http://bjp.rcpsych.org/content/bjprcpsych/suppl/2009/11/02/195.5.382.DC1/bjp_195_ds382.pdf

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	extranjero 2016-03-03 09:42 (saite)
	Te jau arī ir problēma, ka uzstādītā diagnoze ir bināra – vai nu tev ir vai nav. Tu droši vien pats labi saproti, ka tā ir demagoģija pēc tam piebilst, ka "kaites nav bināras", jo tas būtībā neko vairs nepasaka pēc diagnozes uzstādīšanas. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Navigate: