Nav daudz ar zālēm ārstētu šizofrēnijas pacientu, kas spēj adekvāti iekļauties sabiedrības dzīvē, piemēram, strādāt algotu darbu. Tā ka tas ir diskutējami, ko nozīmē labāka dzīve. Tieši tajā ir modernās psihiatrijas kritika, ka tā neņem vērā sociālo kontekstu un cenšas tikai visus uzsēdināt uz zālēm, uzskatot ka tā viņiem ir labāk. Šīs zāles padara cilvēkus par emociāliem dārzeņiem, un tas nav, ko šie pacienti vēlas, un, iespējams, ka tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tik daudzi vēlas izvairīties no zāļu lietošanas.

Esmu lasījis arī PVO pētījuma kritiku, bet manā skatījumā pat kritiķi pārāk daudz balstījās uz “rietumu vērtībām” – ar izpratni, ka individualitāte ir galvenais, kamēr citās valstīs vērtē kopienas garu daudz vairāk. Es esmu pārliecināts, ka Indijā daudziem jogiem un svētajiem ir šizofrēnija. Bet viņi diezgan normāli spēj ar to sadzīvot šīs sabiedrības vidē, un viņi noteikti savā dzīvē jūtas daudz piepildītāki un radošāki.

Tas, ka 2. paaudzes antipsihotiķi ir labāki, ir mīts (ko radījušas zāļu kompānijas), kas jau labu laiku ir apgāzts. Varbūt līdz Latvijai šīs ziņas vēl nav nonākušas, bet UK vadlīnijas šajā sakarā ir mainītas jau pirms vairākiem gadiem – visām zālēm ir smagi blakusefekti, bet tie ir dažādi. Tā ka tā ir izvēle tikai par mazāko ļaunumu, kas katram pacientam var būt individuāla izvēle.