vēl man šķiet, ka arī īsta ir nāve, atmiņas īstas, raksturs neīsts, sapņi ir īsti, bailes kā kuru reizi, ķermeņa procesi ir diezgan īsti, taču runāt par tiem var tikai neīsti, autoritāte ir ļoti neīsta - un balsis, kas saka, ko darīt, ir tik neīstas, ka gribas pakārties - un vēl īsta ir vienaldzība, īsta, taču nekustīga, tāpat īsti ir atrasties maģistrāles malā un nedzert to pašu benzīnu, ko dzer citi. par šo visu runāt abstraktā plānā ir pārāk neīsti. tā man šķiet.