Nekur jau neapgalvoju, ka farkamoterapija ir ideāla vai ka ar to nav problēmu, tomēr es uzskatu, ka tai ir sava vieta. Es neņemtos apgalvot, ka tad ja terapija sūkā, mums tā jāatmet.
Ok, man nav bijusi saskare ar cilvēkiem, kas spēj nošķirt balsis un halucinācijas un spēj sevi menedžēt un sadzīvot. Šeit nestrīdos, ka pieejas varētu būt dažādas, protams, gluži kā viegla smaguma depresijai, der modernāka pieeja ar psihoterapiju un farmakoterapiju pēc nepieciešamības.
Mana pieredze ir ar stacionāra pacientiem, kam ir akūta psihoze vai tādas halucinācijas, kas liek zagt, nogalināt tuviniekus vai nogalināt sevi. Vai tādas halucinācijas, kas pilnībā nav nošķiramas no realitātes un neļauj cilvēkam funkcionēt. Tādos gadījumos redzu farmakoterapijas nozīmi, jo tie ir tie pozitīvie simptomi, kas ir ārstējami ar šobrīd pieejamo terapiju un tai ir labāks efekts, kā neārstējot.
Kā arī man šķiet svarīgs fakts, ka neārstēta šizofrēnija turpina traumēt smadzenes, kamdēļ ar laiku saīsinās remisijas periodi un paildzinās saasinājumu periodi, kas liek sliekties uz to, ka kaut kādu un vēlams labāko no izvēlēm tomēr būtu jālieto.
Kā arī, kā jau teicu, ar cerībām skatos uz jauno it kā izstrādes stadijā esošo modeli par to, ka ir nevis skaidras grupas jeb diagnozes pēc bināra iedalījuma ar skaidrām robežām, bet spektrs ar simptomiem, kas precīzāk definētu pacienta stāvokli.

Bet par simptomu aprakstu/diagnostikas problemātiku utt - katrs no mums runā par ko citu. Es saku, ka nav gluži tā, kā apgalvo extanjero, ka šī diagnoze ir galīgi neskaidra, ka nav nekā pēc kā vadīties, nav nekā noteikta, lai to diagnosticētu. Ir noteikti simptomi, kas ļauj saprast, ka pacientam ir šizofrēnija. Bet protams, tas kas nav skaidrs, ir kā šie simptomi rodas jeb slimības un simptomu patoģenēze.
Tomēr. http://www.nature.com/nature/journal/v530/n7589/full/nature16549.html piemēram šis šī gada pētījums pietuvojies šizofrēnijas ģenētikai un arī patoģenēzei. Tas, ko mini, ir patoģenēzes atšķetināšana, kas vienlaikus dotu iespēju uz labāku diagnostiku. Jeb labāka izpratne gan par simptomu rašanos, gan to diagnostiku, gan terapiju.