wensdy

Jaunākais

23.7.14 22:30 - 65.diena.

Nopeldējos plika, tas bija dievīgi. Mājupceļā briežu baru ar āboliem pacienāju. Staltie veģetārieši. Socializēšanās daļa no manis lēnām atmirst. Bāc, es jau zinu, cik pilsētā atkal būs grūti sākt, jo pašlaik tiešām ir sasniegta zināma viengabalainība. 

17.7.14 18:04 - 59.diena.

Zinu, ka man vajadzētu palasīt vai padarīt kko priecīgāku, bet kaut vairāk un populārāki būtu šādi raksti: Do you have to learn how to get high?

17.7.14 16:36 - 59.diena.

Šorīt nogulēju modinātāju un pamodos ļoti laimīga. Ārā bija tik skaists rīts - plāna migla, maiga saule, viss smaržo, pilnīgs dabas klusums bez nekādām mašīnu un industriālajām skaņām, Rūtiņa sēž puķu domē un smaida saulītei. Es iegremdējos gaisā un uzsūcu šo mirkli pilnībā. Tādu ir tik maz, jo tgd, kad ir ļoti ierobežota jebkāda intīmāka socializēšanās, visu laiku pēdējā dienas doma ir - cik labi, ar šo arī viss, viss varētu beigties, jo tāpat es nevaru sevī kko atrisināt, kas ir kļuvis tik ļoti nogurdinoši. Tiklīdz ir tā sajūta, ka viss taču ir labi, kkā perspektīva no kkāda pilnīga maksimuma iecērtas kā bulta punktā, kur nekā nav, kur ir beigas. Un es nesaprotu to nolieguma sajūta, vispār to vēlmi "nekad ne ar vienu vairs nesarunāties un nedraudzēties", it kā man kāds kko būtu baigi nodarījis. Mani vienmēr ir interesējis process, bet tā kā laikam, es nezinu, ir pilnīgs apjukums mērķos, ko es no kkā vēlos. Pieņemu, ka tās ir bailes, bet es nezinu no kā. Varētu uzrakstīt garu rindkopu par dzīvniekiem. Kā sumbrs skrumšķina mazu ābolīti un vispār, cik draudzīgi un dvēseliski ir šie lielie, melnie dzīvnieki un cik jauks un jautrs ir ļoti maziņš sumbriņš. Es, protams, pārspīlētu, bet man tiešām ļoti patīk vērot dzīvniekus, kas savā ziņā šajā vietā tiešām aizvieto intīmāku socializēšanos ar cilvēkiem. Tas ir daudz relaksējošāk, jo, nu, man nepatīk dzīvniekiem piedēvēt visādas cilvēku īpašības un līdzības ar paradumiem. Tā kā šeit nav saldējuma, tad es pabeigšu dzert savu rabarberu ievārījuma burciņu un padomāšu kko.

15.7.14 19:13 - 57.diena.

Labi, patiesībā man ir uznākusi normāla panikas lēkme. Lai gan es esmu diez gan izturīgs cilvēks, šobrīd nevar neko izdomāt un pie tā pieturēties. Pie tam man nekas slikts nav noticis, tik cik panikas lēkme, jo šobrīd ir lielā nenoteiktības situācija un es esmu viena ar kaķi kkādā mistiskā vietā. Un kaķis ir vienīgais, kurš nepieviļ. Šī ir mana laimīgākā nelaimīgā vasara. Viss ir skaisti, izņemot cilvēkus. Pieņemu, ka tā ir lielā ceļazīme, ka jādodas tālāk, nav ko kavēties. Vnk jāiet kkur pasēdēt uz akmens saulītē, jāpapaijā sevi un jānomierinās. Nē, nopietni, šī ir tā absurdā situācija, kas man tā nepatīk un kad liekas, ka tu tiešām no sirds dari un vēli to labāko, bet pretī saņem labākajā gadījumā neko vai miljons attaisnojumus. Bet, kur paliek tas mirklis, kad es biju te?

15.7.14 11:34 - 57.diena.

Kolēģei iekoda ērce. Pēc kāda laika viņa sāka justies nelāgi un zvanīja priekšniecei, lai tiktu nodot analīzes Rīgā. Priekšniece konstatēja, ka tie nav nekādi ērču sindromi un ka jābūt profesionālim - jānostrādā divas garās dienas un tad, ja infektoloģijas centrā teiks, ka obligāti jātaisa analīzes, tad varēs. Analīzēs noskaidroja, ka kolēģei ir laima slimība, viņa, nabags, knapi var atiet no poda. Uz to priekšniece norādīja, ka jābūt taču kkādai atbildības sajūtai, jo, kā gan varēs turpināt sezonu. Lūk, ir arī šāds biznesa modelis. Es nezinu, principa pēc vnk varētu tūlīt sakrāmēt čemodānu un braukt prom, pirms vēl tā ragana pati ir atbraukusi. Lai turpina savu sezonu.

13.7.14 21:44 - 55.diena.

Šodien ir tāda sajūta, ka viss ir patiešām labi. Ka neko un nevienu nevajag, lai kko iegūtu, jo it kā kkas nav. Mani nepamet doma, ka tie tomēr ir lauki, ka tā tie iedarbojas. Četras dienas nebija pieejams i-nets, kas visdrīzāk arī paver ceļu uz šādām atklāsmēm, nē, bet esību. Jo nu... tik daudz foršu lietu var izdarīt un vispār izdomāt, ko varētu sadarīt.

Kamēr biju prom, Rūtiņa kārtīgi iepļaukājusi mūsu pagalma foršāko suņuku. Mazā varone. Viņa vispār ir diez gan bailīgs, bet ļoti ziņkārīgs kaķītis, kurš savā dzīvē ir pieredzējis ļoti maz nelāgu lietu.

8.7.14 15:02 - 50.diena

Tikko mani satrieca  viena bēdīga ziņa, par kuru es tikai un vienīgi varu nodomāt - ak, es muļķe, ko gan es gaidīju. Bet es tiešām gaidīju, jo tā es mēdzu darīt. Apaudzēt lietas ar saviem sapnīšiem. Tad mani satrieca viena priecīga ziņa, par kuru es tikai un vienīgi varu nodomāt - kā man veicas, jo es neko negaidīju. Un vai nav smieklīgi - pirmā ir par draudzību un otrā ir par naudu.

7.7.14 20:49 - 49.diena

Nevaru vien beigt priecāties par savu vienatni šobrīd. Šādi viss ir daudz jaukākās krāsās - gan apkopējas tēlošana, gan braukšana atpakaļgaitā. Un nevaru vien beigt novērot savu kaķi, kurš lēnām iepazīst ārā dzīvošanas priekus un noteikumus. Pāris medību trofeju, t.i., lielo tauriņu spārni līdz manai gultai jau nogādāti. Pagaidām Rūtiņa pārvietojas pilnīgi nedzirdami, salīdzinot ar "speciālo" kāju dauzīšanu mājās. Šodien mūsu teritorijas abi kaķi viens otru beidzot pamanīja un uzreiz aizbēga. Tas otrs kaķis arī sākotnēji bijis pilsētas kaķis. Viņš gan brutālāk un ilgāk ir jau "izmests" no četrām sienām. Bet es šodien viņu papaijāju, tā kā viss būs labi. Padiskutējām arī par šo. Te ir 100% iespēja visu dienu ar nevienu cilvēku nerunāt un redzēt tikai no attāluma. Viens no lielākajiem šīs dienas noteikumiem, par kuru es drīkstu uzrakstīt, - man iekoda lapsene vai bite, ko es pamanīju tikai pēc alerģiskās reakcijas iestāšanās. Kodiena brīdī nodomāju, ka kārtēja nātre vai dadža lapa, sīkums. Ui, pats svarīgākais - lielajai sumbrei, kura pāris dienas gulēja uz sāniem kā mirusi, piedzima mazais sumbriņš. Lielie sumbri visu laiku stāv viņam aplītī apkārt.

6.7.14 18:36 - 48.diena

Šī minūte ir jāpiefiksē - beidzot es varēšu padzīvoties viena! Yeah. Kas nozīmē mieru un klusumu, un zināmā mērā arī kontroli pār lietām, kas man, neliegšos, tomēr patīk vairāk.

Līdz šīm es zināju tādus cilvēkus, kuriem patīk kaķi, tāpēc viņi ar tiem draudzējas, un tādus cilvēkus, kuriem kaķi ir vienaldzīgi vai arī nepatīk un tādēļ viņi nekontaktējas ar viņiem. Taču tagad es zinu tādu cilvēku, kurš mincītim uzbļauj ko tu sūdzies!!!, kad viņš vnk ieņaudas, vai arī tās ir manas dilles, neaiztiec!!!, kad viņš vnk aposta. Lūk, tā ir elle, nopietni.

4.7.14 22:18 - 46.diena.

Mani diez ko neuzrunā sēnes, salīdzinājumā ar augu vākšanu. Jo sēnes, pirmkārt, ir uzreiz kkā jāapstrādā un, otrkārt, es nezinu, kas sēnēs ir vērtīgs vēl bez garšas un procesa. Man patīk sēnes fotografēt. Augi gan ir lieliski - savācu kārtējo pušķi un priecājos par smaržīgo un veselīgo ieguvumu. Vēl es šodien domāju par to, ka dzīvošana pāra skaitlī ir daudz sarežģītāka par to ķīmiju, kas valda, dzīvojot nepāra skaitlī.

3.7.14 17:25 - 45.diena.

Beidzot mana kolēģe ir nedaudz nākusi pie prāta. Cerams gan tas nebeigsies ar kko traģisku, bet nu vismaz kkādas atklāsmes cilvēkam. Tas nozīmē, ka šodien pilnasinīgi oficiāli neko nedarām, jo nav nekas, ko darīt un arī neviens vairs necenšas izdomāt kkādus pilnīgi muļķīgus darbus, jo "kkas taču ir jādara!!!". Drīkstēja vāļāties pa gultu, pie tam Rūtiņa ir profesionāle šajā ziņā, tāpēc mēs dalījām manu gultu. Izstaigājos vienītī pa pļavām un savācu visādas tējas. Par dažām zālēm gan jānoskaidro vai tās tiešām ir tējas. Piemēram, zirgkumelīte? Lai vai kā interesants atklājums. Tad ar Rūtiņu sasējām visu pušķīšos. Viņa tiešām sāk uzvesties kā suns - visur grib sekot un piedalīties. (Un izplatīt savu kažoku.) Pa to laiku e-pastā sakrita visvisādi jauki piedāvājumi darīt lietas Rīgā. Tā Rīga vispār no attāluma ir kkāds milzīgs burbulis. Visu laiki jāšaubās par plusiem un mīnusiem.

2.7.14 22:36 - 44.diena.

Vakariņās ēdām selerijā un čili, un jaunajos burkānos sautētu cūkgaļu bez treknuma, sēnes ceptas skābajā krējumā un "marinētus" redīsu un dažādu lapu salātus. Kolēģe piedzēra aliņu, bet es kumelīšu tēju ar medu un upeņu ievārījumu. Šīs vakariņas bija par godu sūdīgajai dienai, kuru mums sabojāja priekšniece un arī nedaudz pārvaldnieks. Galvenais prieks ir tajā, ka visas sastāvdaļas, izņemot aliņu, pašas pie mums atnāca bez jebkādiem izdevumiem. Otrs galvenais prieks ir tajā, ka mēs saplānojām brīvdienas. Kamēr dzenāju pa šķīvi redīsa šķēli, atcerējos, cik iemācīšanās ēst ar dakšu un nazi likās svarīga un bērnībā sagādāja lielu prieku.

1.7.14 10:33 - 43.diena.

Te visu laiku līst. Tā noteikti ir daļa no šejienes lāsta. Protams, lietus ir nomierinošs un nedaudz melanholisks, kas ir labi. Un manas domas peld virzienā, kur ir tā, ka tas ir muļķīgi un ļoti egoistiski iedomāties, ka ar savu "es" var neko neietekmēt, jo mēs neesam atrauti no procesiem.

30.6.14 18:31 - 42.diena.

Veselīga domāšana.
Powered by Sviesta Ciba