wensdy

Jaunākais

20.8.14 15:10 - 92.diena.

Viena no tiešām lielajām idejām par pilsētu, kas mani te laukos tā arī nepameta, ir ideja par to, cik ļoti man ir nepieciešama kultūra ar to šauri saprotot izstādes, teātrus, koncertus utml. Vispār tā sajūta, ka es esmu kkādā kopējā aktualitātē, plūdumā. Labi, daba ir tas pats, tikai mans prāts tam nav uztrenēts un lielāko daļu noteikti neatpazīst. Runa tiešām ir par ideju, jo tas nebūt nav tā, ka, esot pilsētā, es daudz apmeklēju, man ir īpašas zināšanas vai arī tas mani darītu par laimīgāku cilvēku. Bet par šo vēl varētu pastrīdēties, jo ir "tikko nopirku Skaņu Mežu un GusGus" eiforija. Pēc tam jākrāj Homo Novusam, un pēc tam... un pēc tam... (!!!).

19.8.14 21:43 - Olas.

Un šodien pie mums ciemos bija viens mazs bērns, kurš, ieraugot briežu izkasītā dubļu peļķē divus baltus litra burkas lieluma akmeņus, jautāja: "Tās ir briežu olas?" Tad es aizdomājos par olām - tās ir atsevišķas un mistiskas. Piemēram, tās ir asociācijas ar "tā radās pasaule", bet kādu brīdi tā ola ir pati par sevi, atsevišķa suga. Vispār tiešām, būtu forši, ja visiem būtu olas posms, tāds kā nogaidīšanas brīdis pirms tiešas saskaršanās ar apkārtējo - a quiet life.

19.8.14 20:50 - 91.diena.

Bāc, šodien vnk ar atplestām rokām pret visu pasauli vēršos, jo tur tiešām ir tik daudz vieta. Kā man patīk vējainas un saulainas dienas, kad nekas daudz nav jādara. Gribas turpināt bēgt tālāk, nevis atgriezties atpakaļ Rīgā. Drusku šaubas, ka nevarēšu atturēties no visiem depresīvajiem attieksmju ieradumiem. Taču es tomēr nedaudz lepojos, jo tik pat labi es tā arī varēju turpināt. Kamēr vēl nebūšu ierauta visādās struktūrās, pirmā lieta, kas Rīgā jāizdara, - jāaizbrauc uz jūru. Otrā - jāuzvelk kleita. Jo lauķa apģērbs dara savu gan ar kustībām, gan manierēm, kh.

18.8.14 19:19 - 90.diena.

Šodien man ir brīvdiena, kas nozīmē, ka oficiāli drīkstu darīt visu, kas man patīk. Paspēlējām ar Rūtiņu ābolos, jo kopš viņa ir uzzinājusi, ka te dzīvo arī suns, no mājas baidās viena pati iziet. Izstaigājos pa laukiem un purviem, iebradāju arī briežu takās. Pagāja kāda stunda līdz domas un acis nomierinājās, tad arī dungošana izlauzās no sen aizmirstiem un neizmantotiem nostūriem. Dziedāju izdomātas dziesmas, jo izrādās es nevienu nezinu. Bet beigu beigās tomēr atdūros pret materiāliem apsvērumiem un mērķiem (un sumbriem uz ceļa). Tas nemaz nav tik slikti, jo ir lietas, kuras ir rokas stiepiena attālumā, bet kuras es nevarēju ieraudzīt, nebija īstais laiks utml. Nu, ilgtermiņa mērķi. Nemateriālo lietu pasaulē man vairs nekad nebūs mērķu, jo tas ir tik muļķīgi. Tur vnk ir jābūt klātesošam un jāsākas sevī pašā. Tā es taisos nomenedžēt šīs vasaras pieredzes un pārstāt sāpēt, jel. Jo tomēr dzīvo jau sev, nevis citiem.

17.8.14 20:58 - 89.diena.

Vēl paspēju paslimot.

15.8.14 22:51 - 87.diena.

Apgūlos. Pa logu plūst iekšā briežu cīņu skaņa - kaula rags pret kaula ragu. Pa dienu arī jau redzēju, kā sabadījās. Iespaidīgi, skaisti. Tas bija tieši pēc stiprās lietus šalts zem milzīgas, košas varavīksnes.

15.8.14 02:23 - Atmosfēra.

Normāli iedzēru un pasēdēju ar vecākām sievietēm. Viena no viņām pastāstīja interesantu lietu par braukšanu lasīt zemenes Norvēģijā. Nu, tur pliku pakaļu aizbraukt, sezonu caur sāpēm norukāt, apmaksāt kredītus un tad sākt dzīvot. Ir cilvēki, kuri to dara jau 13 gadu, piemēram, ka tā esot kā narkotika, tā atmosfēra, kas tur valdot. Uzreiz ieminējos, ka azarts salasīt un attiecīgi nopelnīt pēc iespējas vairāk, bet tas neesot par to. Muļķīgs minējums, ne. Kas tas ir? Kkā pa ceļam ir gadījušies kkādi pārspriedumi un tgd populārie pētījumi par aizbraucējiem, bet ne tieši par sezonālajiem aizbraucējiem. Nezinu, mošk vnk piedzīvojuma atmosfēra, bet hm 13 gadu pēc kārtas? Diez vai tik vienkārši.

11.8.14 20:52 - 83.diena.

Fūh, tāds nostrādātās vasaras nogurums iestājies. Bet mēs sasālījām un samarinējām gurķus! Tas ir tik forši. Nākamās būs bietes. Brīvdienās pie mums bija tik daudz priecīgu bērnu, jo, ticiet, vecāki šeit bieži ved dusmīgos bērnus (pie dzīvnieciņiem, haha). Viens mazs puisītis tā piesardzīgi pabaroja no rokas milzu briedi un, palēkdamies gaisā, secināja: "Viņš ir silts!" Man liekas, ka tas bija priecīgākais cilvēks, ko pēdējo mēnešu laikā esmu redzējusi.

7.8.14 19:00 - Wisedom.

Maza filmiņa par indiāņiem Dakotā mūsdienās. Teiksim, diez gan maigā versijā. 
Un maza indiāņu vectēvu gudrība: experience --> understanding --> learning --> wisedom. 

6.8.14 22:13 - Nākamoreiz.

Ir lietas, ar kurām man grūti iet. Piemēram, kad kāds reizi no reizes rīkojas pēc principa "nākamoreiz". Jā, mēdzu būt par strauju, taču visas nākamās reizes jau ir pavisam citas. Ja vien varētu visus mirkļus. Neko jau nokavēt nevar, tas gan, bet, gaidot nākamo reizi, var tā arī nepiedzīvot. Nezinu. Dažreiz ir grūti atteikties un tas ved tikai dziļāk tumsā. Tā var kļūt par melno caurumu, kas beigās pats sevi iznīcina. Tādēļ - miers un apzināšanās, un mazāk paškritikas.

6.8.14 14:11 - 79.diena.

Pavisam drīz viss beigsies, tāpēc ir ļoti maziņa sajūtiņa par to, ka jāpaspēj vēl dažas lietas izdarīt, vēl citas dažas lietas izbaudīt. Jo es tiešām nedomāju, ka kādreiz te vēl atgriezīšos. Kā nekā visi citi izaicinājumi un piedzīvojumi mani jau gaida. Bet, labi, sentimentāls kopsavilkums vēlāk, vēl nedaudz par briežiem. Lūk, šis ir mans mīļākais briedis - briedis Nr.29. Viņš ir vienīgais no jaunajiem briežiem, kurš ir pietiekami drosmīgs un pārliecināts, lai nāktu pie žoga kopā ar vecajiem hierarhijā augstākajiem briežiem. Vecie jau tgd sīko patiešām respektē, vairs nesper pa sāniem. Kā arī briedis Nr.29 ļoti jauki ēd no rokas, t.i., nenosiekalo visu kā pārējie un nesteidzas. Bet pati labākā viņa īpašība ir tā, ka viņš pret cilvēkiem izturas ar diez gan lielu ironisku noniecinājumu. Tā es to interpretēju, pati neesmu briedis, protams. Pilnīgi uz pirkstgaliem (nagugaliem) izstiepjas, nevis pienāk pie rokas, un kad kāds mēģina viņu papaijāt tukšām rokām, miedz acis un griež galvu prom. Briedim Nr.29 ir arī ļoti skaisti ragi. Redziet, ar tādu kā skrullīti sānos.

5.8.14 21:26 - 78.diena.

Sapriecājos par šo (lielo bildi) :) Galīgi biju aizmirsusi, ka man taču nekad nav bijis savs dārzs, bet tgd es katru dienu eju un no zemes rauju ārā garšīgākos un ekoloģiskākos dārzeņus un zaļumus jebkad. Ravēšanas un laistīšanas mokas (vajadzēja laistīt ar spaini un duršlaku, jo nebija kanna) un odu kodumi tgd liekas pilnīgs nieks. Un sveicieni arī userinfoulvs par dalīšanos mokās.

4.8.14 22:02 - 77.diena.

Ar lielām mokām un moralizēšanu šodien beidzot piespiedu sevi izmazgāt grīdu. Karstākajā dienā pasaulē. Tad ar mani beidzot atnāca iepazīties kaimiņa+kolēģa sieva - skaistākā sieviete pasaulē. Tā arī nekad līdz šim tuvumā viņu nebiju redzējusi. Saņēmu mini piparmētru želejkonfektītes par kaķa pieskatīšanu. Viņi abi ir vetārsti. Gribēju pastāstīt par tām divām resnākajām ērcēm pasaulē, kas bija pieķērušās kaķim, bet pārdomāju. Vakarā aizbraucu nopeldēties. Ūdens tāds biezs un mīksts uz kopējā dedzinošā fona. Atpakaļceļā no zemes izrāvu jaunos kartupeļus un noplūcu pētersīļus. Un vēl redzēju, kā bariņš ar šīs vasaras mazajiem dambriedīšīem kolektīvi lec uz visām četrām kājām pāri laukam - tik atsperīgi, priecīgi un mazi briedīši var būt tikai paradīzē, nopietni. Tikmēr atdzisa mana ogu kūka, kuru man arī bija nenormāls slinkums cept, bet es zināju, ka pēc tam būšu priecīga. Un kā vēl - tik sen nebiju ēdusi kko bulciņveidīgu! Pirmo gabaliņu apēdu ar pirkstiem, pēc tam nolēmu paņemt dakšiņu. Tgd sēžu uz jumta un kūka nedaudz spiež, bet ir labi. Viss nedaudz reducējies līdz pamatvajadzībām (un dzīvniekiem), taču tā sarežģītība ir vien stulbs ieradums, kkādi pilnīgi maldu ceļi nozīmes meklējumos. Šobrīd vnk nekas nevar būt labāks par plašumu, kokiem, kuri uz mani skatās, un Rūtiņu, kura, protams, sēž uz pašas jumta malas un maļ savas dzirnaviņas.

3.8.14 16:34 - Fāze.

Kkāda fāze sasniegta, kad citu cilvēku apģērbs, aksesuāri, mati liekas apbrīnas vērts objekts. Nu, te laukos man ir dažas drēbes un arī citiem darbiniekiem ir dažas darba drēbes, vnk drēbes, jo nav pat tā īsti svarīgi, kas tev ir mugurā, kkas parasts. Bet atbraucējiem ir visādas gaumes, stili, tur viskkas saskaņots, brīvdienu drēbes, svētku drēbes, drēbes par godu kādam otram. Un šī apģērba fāze ir vienā brīdī ar sapņiem par mīlēšanos. Varētu teikt, ka te nekā tāda nav, bet no otras puses to var gaisā just - briežiem tūlīt būs sugas turpināšanas trakums, kad viņi visi mīlēsies. Viņi visi kkā sāk izskatīties ļoti spēcīgi. Tikai nepārprotiet, es nesalīdzinu sevi ar briežiem, tas viss kkā asociējas ar vēl lielāku brīvību, kāda laukos var būt, salīdzinot ar pilsētu. Un salīdzinot ar to, kādi brieži bija maijā.
Powered by Sviesta Ciba