wensdy

Jaunākais

19.5.13 15:21 - Pierakstīt.

Biju tirgū, kā parasti nevarēju noturēties un sapirkos kalnu ar visādiem Latvijas lauku zaļumiem un sarkanumiem. Kkā bija jākompensē tas, ka šodien nevaru doties līdzi uz jūru. Turpmākajās dienās barošos kā trusis un zubrīšos. Pa centra ielām klīda visādi džeki ar maratona medaļām kaklā, hehe, mūsu varoņi sārtvaidži. Atpakaļceļā iegāju krišnās un nointervēju krišnu. Tas bija ļoti jauki, beidzot es to saņēmos izdarīt, jo man nedaudz no viņiem ir bail. Rūtiņa, laimīgā, lēkā pa ābeļziedu ziedlapiņām un sauļojas uz palodzes. Pilnīgi gribas uzkrist viņai virsū un smaidīt kā tādam bumbulītim. Tā es arī darīšu, man pienākas, tikai kādas 30 sek.

14.5.13 23:28 - To plant a person.

Šovakar Chomsky bija diez gan inčīga lekcija, ko prezentēja sieviete, kura mani pārbaidīja ar savu "thanks for coming!!! :)))" - Hannah Rumble. Re, ko viņa dara - pēta woodland vai natural burial, kas kļuvis populārs Anglijā. Īsumā - cilvēkus neatkarīgi no tā, kāda ir viņu reliģiskā piederība, apglabā laukā, eko, saplūšanas ar dabu, dzimšanas - miršanas cikla idejas. Nē kapakmeņiem, norobežotām kapu kopiņām, priekšmetiem no materiāliem, kas nesadalās, t.sk., zārkiem un pīšļu traukiem. Tur ir miljons interesantu aspektu, daži:
- pārsvarā šie lauki pieder zemniekiem, privātpersonām - kas ar lauku notiks pēc tam, kad, piemēram, mainīsies īpašnieks? Kartupeļi, supermārkets? :)
- parasti tā ir mirušo vēlme tur tikt apglabātiem, kas nereti nesakrīt ar dzīvi palikušo uzskatiem, tādēļ viņi mēdz čītot - pārkāpt natural burial noteikumus, piemēram, ierok ielaminētu foto, rotaslietas, iezīmē apglabāšanas vietu ar kādu gredzentiņu kokā, kas galīgi nesaskan ar izzušanas, saplūšanas, nē robežām ideju;
- mainās tas, kā tiek veidota ģimenes, dzimtas vēsture, "izcelšanās mīts", jo nav konkrēts punkts, kur atnākt (vai atbraukt no Austrālijas) un zināt, jā, tur guļ mans vecvecvectēvs, kā arī kapavieta ir zināma un pazīstama (labākajā gadījumā) pašreiz dzīvajiem un tā dabīgi ar laiku mainās (koki izaug, savvaļas nezāles un puķes izaug), tāpēc ātri vien zūd orientācija :) Jā puķes, tās ir svarīgas, vairs nav nepieciešamība pirkt puķes, izvēlēties stādiņus, pārdzīvot, ka tās neieaug.

13.5.13 21:00 - Sieviešu žurnāli.

Ir ļoti praktiska nepieciešamība saņemties. Kā lai sevi iedvesmo? Apmēram šādi: vieslektors no Portugāles par pentekostālismu --> be clean (no smoking, drinking, no drugs, no sexual intercourse before marriage), study hard, get a job, be rich --> gulēt 24:00, celties 7:30 --> paskriet vēlu vakarā --> jaunas džeza čības un solārijs. Pēc kāda mēneša būšu nopelnījusi tiesības darīt visu pretējo! Nav jau tā, ka man nepatīk, tas viss ir principiāli. Forši, ka es sev spēju iedvest visādas muļķīgas idejas, biežāk jālasa sieviešu žurnāli.

13.5.13 00:08 - Robustums.

Kurš mani šovakar izklaidē? Egon Schiele.
Current Music: milosh

12.5.13 18:32 - Ķermeniski prieki.

Superīgi, ka Krišjānis atvedis sev līdzi deju skolas P.A.R.T.S. dejotājus, ka vispār kāds tāds pie mums atbrauc ārpus Laiks dejot. Tā ir cita tēma vai mēs vispār esam gatavi un gribam, lai kāds tāds pie mums vairāk brauktu. Tā ir vēl cita tēma par to, kā iet LKA horeogrāfiem. Bet tie divi dejotāji bija graujoši - tehnika tāda, ka vispār nevar dzirdēt viņus pārvietojamies, tik milzīgs "es" un enerģija, tāda pārliecinātība un atvērtība, miers, tāda viengabalainība ar visiem citiem priekšnesuma elementiem. Īsi, bet ļoti baudāmi. Kopējā improvizācijā ar LV dejotājiem gan kkas brīžiem nelīmējās, taču tas tiešām bija pilnīgs "performing nothing" kā jau mūs brīdināja.

12.5.13 18:25 - Piedegušā keksa pusdienas.

Mana māmiņa šodien ļoti slikti uzvedās - nepildīja savu māmiņas pienākumu un nepriecājās par mūsu dzeltenajām puķēm, mūsu apskāvienos jutās pagalam neērti. Šņuk.

10.5.13 18:31 - Iet.

Pamodos, jo man nenormāli sāpēja pēdas. Tad es ievilku gultā internetu un uzgāju bēdīgu informāciju, piemēram, par viltus leģionāriem vai citām nejēdzīgām lietām pasaulē. Tad es ar apmaldīšanās metodi nokļuvu kkur Rīgā, kur es nekad iepriekš nebiju bijusi. Strādājām kopā ar Matīsu. Visādu apstākļu dēļ mums bija jāpārģērbjas kopā. Agdies, cik Matīsam ir seksīga presīte, tad viņš 2x iepūta mutē atsvaidzinātāju, pagriezās un pajautāja vai viņam nav sasvīdusi mugura. Ja es būtu Džastina Bībera bijusī draudzene ar lielām krūtīm un dibenu, mēs noteikti kļūtu par draugiem, haha. Tad es pirmo reizi biju milzīgā ledusskapī, kurā var ieiet iekšā. Tad sekoja nenormāli garlaicīgs un garš mājupceļš, tiešām, tiešām, nebija neviena interesanta atgadījuma. Ja nu vienīgi vīrietis autobusā, kurš izskatījās kā pārbijies kāmis. Tad mani ielūdza uz džeza koncertu, bet man nāk miegs un man tiešām sāp pēdas. Izklausās pēc vecumdienām. Laikam ļoti lēniņām jāaiziet līdz tuvējai aptiekai. Ā, nē, ritenis, tas vēl nesāp.

6.5.13 17:30 - Latvietība.

Mācību nolūkos noskatījos jauno filmu "Latvietim būt?". Parastu normālo cilvēku šāds garadarbs neinteresētu. Tik un tā (tik un tā, tik un tā) paliek jautājums - kas ir mana etniskā piederība, identitāte? Kāpēc tad, kad tu aizbrauc dzīvot citur, tu tik ļoti jūti to latvietību? Kāpēc vispār tad, kad viss kļūst globāls, saplūdis vienā lielā zupā, etniskā piederība bez maz vai kļūst proporcionāli svarīgāka? Latvieši cauri laikam taču bijuši tik dažādi, bet latvietība tik un tā ir, paliek visiem saprotama. Interesanti un, manuprāt, progresīvi, jo un kā ārzemēs (filmā vairāk par Kanādu, Austrāliju) vairs netiek tik ļoti viss romantizēts un traģikomizēts, ka jaunajai paaudzei, kas nav dzimusi Latvijā, obligāti ir jāzina latviešu valoda (tā, ka vecāki tevi brutāli piespiež iemācīties), tradīcijas, jāpērk Latvijā ražota pārtika, jāprecas ar kārtīgu latviešu puisi/meiteni, lai tu drīkstētu teikt, ka esi latvietis. Un vēl vismaz vienu reizi mūžā obligāti jāaizbrauc uz Latviju. Tad, nu, lūk, paliek tas jautājums - kas ir latvietība.

6.5.13 11:08 - Ķiploki.

Tirgus sievas gudrība - labāki tie ķiploki, kam lillīgāka miziņa.

5.5.13 20:07 - Kur tu esi.

Biju uz jogu paraudāt. Tas ir normāli. Ko gan lai es saku, man vnk gribas paraudāt un visādi citādi lieciet mani mierā, jo viss ir kārtībā. Miers ir tikai tad, kad es esmu sevī, par to es arī raudu. Jo parasti es visu daru un domāju uz āru un ar ideju tikt prom. Bet tik un tā - lūdzu, lūdzu, es gribu kādu laiku fiziski aizbraukt prom, no visa neglītā un skaistā (un satikt cilvēku, kurš mani izglābs un nenormāli mīlēs, lai vai cik stulbas lietas es nedarītu). Varētu vnk beidzot saņemties un ļaut pasaules ceļiem sevi nest random virzienā (vēlams Barselona vai Venēcija, Portugāle arī der, jo es tā arī neesmu bijusi pie okeāna). Šodien stc bija mūsu zvaigžņu brīdis - uzstājāmies starp Markus Riva un Jenny May.

4.5.13 12:55

Sisters under the skin.

3.5.13 22:57 - Clean up!

Cleaning Woman koncerts bija īsts koncītis. Brīžiem mulsinošs, brīžiem pārāk kluss, bet izdejoties un iztrakoties varēja lieliski. Protams, nabaga publika pavilkās tikai pašās koncerta beigās un bija arī tādi, kas nepameta savu vistas laktu aizmugurē. Bet prieks, ka viens no citplanētiešiem gandrīz salauza savu instrumentu veļas žāvējamo aiz pateicības tiem, kas dancoja un visādi citādi spiedza. Ja otrs citplanētietis ar savu instrumentu urbi būtu sev ieurbis kājā, es droši vien mestu ar apakšveļu. Interesants avangardiņš - clean up your body, clean up your brain!

2.5.13 00:46

Sapņoju par lidojumu kosmosā.
Biju uz diskusiju par kristietību (diskutēt par kristietību ir visu mūsu sapnis) - Cālītis ir pilnīgs lohs, jo viņš neprot diskutēt, jaucās visiem pa vidu ar savām dumībām un rokām uz visām pusēm kā tāds meksikānis, piemēram, par to, ka latviešus par latviešiem padara kristietība. Bet sēkliņu-riekstiņu cepumi un cepumi ar šokolādes pilītēm bija ļoti garšīgi, paldies. Beigās kkā tāpat sanāca ticīgie vs neticīgie, garlaicīgi...
Kritiskā masa tiešām prasa pēc kritikas, jo man ar savu ričuku (mēs tur bijām pilnīgi nejauši) bija jāpalaiž garām divi zaļie, kamēr tie visi trakie un kareivīgie riteņbraucēji beidza stāvēt krustojumā un braukt krustojumā pie sarkanās gaismas pāri gājējiem, tramvajiem un mašīnām. Bet tas brīdis, kad cilvēki kko spiedz, mašīnas pīkstina, tramvaji un zvaniņi tarkšķ, ir piedzīvošanas vērts. Vēl tikai trūka kāds dejojošs cirka zilonis.
Pēdējā laikā cilvēki man uztic savas attiecību problēmas. Es to parasti patiešām uztveru nopietni, jo man nav ne jausmas, kas tas ir un arī ir kkāda zināma atbildības sajūta par saviem vārdiem šādā brīdī. Mans secinājums ir tāds, ka patiešām spilgtas un spēcīgas personības mēdz zaudēt cieņu pret sevi un pašapziņu ļoti vāju un mietpilsonisku personību priekšā. Tātad teorija par to, ka pretstati ir viens un tas pats strādā, tāds ir paradokss.
Biju ciemos pie tēta, kurš to vien darīja kā zāģēja malku.
Current Music: jack white - love is blindness

28.4.13 22:48 - Iekšā.

Šīs dienas bija tik piesātinātas, es visam ļāvos, neko netaupīju, cik nu es to spēju. Sirsnība un cieņa pret cilvēkiem un viņu uzskatiem, emocijām, rūpība draudzībā, pazušana dejā, centība, dziļa elpa un nemiers. Es nezinu (zinu, bet neteikšu), kāpēc pagājušonakt domāju, ka nekam nav jēga, taču tgd gribu apķerties ap kādu lielu un vecu koku un vnk mierīgi apzināties savu esmi. Man nekas speciāls nav jādara, tas viss ir liekas pūles, viss ir manī tieši tā kā tas ir un nevienam citam man tas nav jāpierāda. Lai vai kā, man ir grūti būt balansā ar mieru un līdz mielēm prieki/bēdas, jo laikam jau ir diez gan grūti tā mierīgi samierināties ar iespēju, ka tā taču var būt pēdējā reize, pat ja tava dzīve ir saplānota pus gadu uz priekšu.
Powered by Sviesta Ciba