wensdy

Jaunākais

25.9.17 23:47 - Kāpēc Rainis

Pieņemu, ka šis ir kaut kāds savdabīgs savējo joks. Piemēram, kāpēc Rainis? Viņam jau ir liels piemineklis centrā, viņam bija savs gads, viņam ir četri muzeji un tagad arī dizainerīšu T-krekls ar neatbilstošu citātu. Nav iebildumu pret Raini, bet kāpēc viņam tieši tagad tiek pievērsta tik liela uzmanība? Vai ar Raini gadījumā netiek manipulēts?! 

23.9.17 23:41 - Nepalaist garām iespēju

Kad tik jaukā dienā kā šī nav iespēju izbraukt ārpus pilsētas pie dabas, kur paveras plašs skats vai kur apkārt ir daudz koku, viss liekas briesmīgi. Es sāku visus ienīst, jo, ja nebūtu cilvēku, es mierīgi būtu zaļumā vai zilumā utt. (sēnes mani neinteresē). Cilvēku dēļ man arī vēl joprojām nav sava vasarnīca jūrmalā, hehe. Lai gan varētu vainot arī laikapstākļus. Latvijā lielākoties ir tik nomācoši laikapstākļi, ka saulainās dienās sākas panika, dzīve skrien simtreiz ātrāk.

13.9.17 22:47 - Iespēja pabrīnīties

Šī gada Survival Kit ir nabadzīgs mākslas darbu ziņā. Vienīgais, kas mani skumīgi uzrunāja, bija mirstošās zivis, ko glāsta. Tām bija lielas brūnas acis, iepriekš kaut kā nebiju pievērsusies zivju acīm. Protams, laikmetīgajai mākslai kārtīgi ielika bijušā biofaka muzejiņi - zooloģijas, botānikas un ķīmijas muzejs -, kur atrodas eksponāti, no kuriem daži veidoti (vai izbāzti pareizāk) pat 19.gs. sākumā. (Starpcitu, kaut kas līdzīgs ir noticis ar Žmijevska mākslu Medicīnas muzejā.) Eksponātu daudzums uz kvadrātmetru (piemēram, vaboles), viss sasistematizēts, ar papīra etiķetītēm ar brīnišķīgu tintes rokrakstu, Latvijā sastopamo minerālu izglītojošā kaste skolēniem, visādas dīvainības formalīna burkās, kas dzīvo savu paralēlo pēcnāves dzīvi. No vienas puses diezgan šizofrēniski, bet no otras puses tajos muzejos var pilnībā apmierināt savu tīksmināšanos par kolekcionēšanu un autentiskumu. Zooloģijas muzejā satiku nenosakāma vecuma darbinieku kukaiņu pētnieku, kuru pēc noteiktām pazīmēm savā galvā noturēju par alkoholiķi. Viņš īsumā pastāstīja par baronu tauriņu kolekcijām, psihiatra gliemežvāku kolekciju un norādīja uz neatbilstošu apgaismojumu vitrīnās, kura dēļ eksponāti izbalē. Piemēram, izbalējis kanārijputniņš vai izbalējušas Latvijā sastopamās zivis. Savā ziņā ļoti simboliski - daba mūsdienās izbalē, arī šādas kolekcijas mūsdienās diemžēl izbalē (galvenais iemesls, manuprāt, ir tas, ka cilvēki ir pārstājuši brīnīties, nākamais varētu būt visa digitalizēšana). Ķīmijas muzejā sastapu cienījamu, sirmu kungu pelēkā uzvalkā ar lielām brillēm un smakojošu elpu. Tur atkal viss ir autentisks - laboratorija no 1901. gada (labi, nedaudz pārspīlēju), kad atvēra biofaku. Uz viena 30x30 cm skapīša bija knapi saskatāms miroņgalvas zīmējums. Painteresējos, kas tas par joku. Joks tāds - tas skapītis ir krāsniņa, kas var sasildīt objektu no ārpuses, bet krāsniņā iekšā ir tas, kas objektu sasilda no iekšpuses, jeb vodkas krievu ķīmiķu vārdā (neatvērtas). Lūk, iesaku aiziet uz muzejiņiem.  

10.9.17 23:34 - Piesātinājums

Man pēdējā laikā vairāk vai mazāk visur sanāk saskatīt pozitīvo (izņemot gaisotni darbā, bet es cenšos to kontrolēt). Lūk, šeit tas beidzot sāk nedaudz mainīties. Līdz dziļumiem un niansēm mani aizgādāja Kates Krolles teātris "Patiesības svētnīcā", par ko es iedomājos brīžiem jau vairākas dienas pēc. Lieliski, ka skatītāja galvā notiekošajam tika atvēlēta milzīga telpa. Viens no galvenajiem aktieriem tur bija visādas smaržas. Ceļā uz izrādi mani apturēja puisis ar asiņojošu degunu - kā viņš teica, viņu nesit, bet laikam spiediens galvā. Iedevu salvešu paciņu. Gandrīz jau ierasta lieta Baltajā naktī ir ērģeles vecajā Ģertrūdē, kas tieši tā - liek sajusties rituāli. Bet šogad viņi pieļāva milzīgu kļūdu, izvietojot baznīcā divus ekrānus, kur varēja redzēt, kā ērģeles spēlē. Sākumā jau es arī skatījos, bet beigās aizvēru acis, lai  varētu paklausīties. Un šodien mēs pār purvu gājām uz akaci. Iepriekš tam nebiju pievērsusi uzmanību, bet purvi ir ekstremāli interesanti, sākot jau ar nebeidzamajām faktūru variācijām un beidzot ar sūkļa efektu. Ceru tur iegriezties ziemā. Viss ir tik mirklīgs, palīgā.

4.9.17 18:42

Šodien mani piemeklēja urbānais dooms. No rīta, braucot ar velo uz darbu, ieripoju tajā mākonī, kur cenšas saprātu nezaudēt autovadītāji, gājēji, velobraucēji un strādnieki (kuri atstāj tačku un plandošas lentes norobežotās joslas vidū) ceļu miljono un neizskaidrojamo remontu laikā. Lielāko daļu vasaras nebiju Rīgā, tādēļ grūti noticēt. Un beigās tieši velobraucēji izrādījās lielākie dirsas, tā kā viņi sanāk mobilākie satiksmes dalībnieki. Ok, nav piemērota infrastruktūra, bet nav arī braukšanas kultūra. Kāpēc sava frustrācija ir jāizgāž uz pārējiem situācijas ķīlniekiem. Pēc tam vēl "Dzīvnieku brīvības" cūku fermas video. Tas ir ļaunums, kam nav nekāda sakara ar ēšanas paradumiem. Diezgan banāls ieraksts, jāatzīst. Absolūti garlaicīgo ierakstu periods :/

29.8.17 21:09 - Augusta bēres tuvojas

Tūlīt beigsies mans nekaunīgi garais atvaļinājums, kurā man par 95% izdevās nedarīt un nelasīt neko sakarā ar darbu. E-pastā jau virmo darba spriedze un it kā patīkami pienākumi ar pārāk smagu apzinīguma un arī problemātiskuma nastu. Septembra sākums kā parasti nāk ar mazu stresiņu par to, ka nevarēs nopirkt un vispār paspēt apmeklēt visu lielisko kultūru. Šis pēc briežu dārza vasaras bija ilgākais pie dabas pavadītais laiks. Viss diezgan harmoniski un uz sajūtām vērsts, galvā līdz ar to diezgan patīkams tukšums, nē, bet skaidrība. Nemaz neceru, ka darbā varēs saglabāt šo harmoniskumu, bet mans plāns ir tur iztikt bez liekām emocijām un vispār mazāk runāt. Ir vēlme atvaļinājumā uzkačāto normālību transformēt kādā radošā formā. Attiecībā uz šo skaidra plāna vēl nav, bet viens variants ir.

23.8.17 16:24 - Zaļie pirkstiņi

Padarbojos gar istabaugiem. Komposta pakā no Lietuvas atradu vienu stikla gabaliņu un vienu mazkustīgu slieku. Savukārt, Sātanbarbarā vakar izrādās biju iegādājusies "Vito" ar derīguma termiņa beigām 2017. gada jūlijā.

22.8.17 23:26 - Forma pārspēj saturu

Pirms došanās izlasīju intervijas ar abiem kolekcionāriem. Likās sekli, bet es apzinos savu subjektīvo, emocionālo spriestspēju. Aizdevos uz izstādi. Likās sīkumaini, jo manas ekspektācijas bija grandiozākas. Ne par mākslu pašu, bet par tām visām apkārt uzkonstruētajām lietām - kategorijām, aplikācijām, teatralitāti un emoji piespraudēm (kas atklāšanā maksāja 5 eur, bet tagad 12). Jāatzīst - nesapratu gaumi. Jūtu zināmu skaudību, ka var nopirk visu, ko vēlies un uzvesties, kā vēlies. Kaut kā šis viss pasākums atgādināja par oligarhu klātbūtni nacionālajās lietās, ņemot vērā azartspēļu biznesu pret LNMM pirktspēju. Vienu dienu sūdiņš pa 5 eur, nākamajā sūds pa 12 eur. Man ļoti patika Baušķenieka Vienpaša emoji piespraude, bet nevarēju to iegādāties savu principu dēļ.

20.8.17 12:59 - Sejas

Nesen sapnī redzēju Ingunu Sudrabu un pēc tam Ingrīdu Pičukāni. Iespējams, ka tās bija pēdējās lietas mana Fb listē pirms gulētiešanas.

18.8.17 09:48 - Atpakaļ Rīgā

Pamostos, uzlieku siksniņu samtainajam un nedaudz tramīgajam pilsētas kaķim Oliveram un izlaižu ārā pa logu. Izeju ārā un sabužinu slapjus, karstus suņus, kas tikko atgriezužies no saviem slepenajiem nakts piedzīvojumiem pa mežiem un citiem grāvjiem. No koka sausās tualetes vēroju zaļumu - kā gaisma izkārtojusies pār laukiem, nesen ainavā uzradās ruļļi. Aizeju atpakaļ uz māju un uztaisu kapučino. Bet šorīt es pamodos un iegāju internetā, tas arī viss.

9.8.17 17:23 - Garšīgi tomāti

Tava
Tēva
Tomāti

6.8.17 00:50 - Raibi

Pirmo reizi izmēģināju tās augmented reality brilles ar izglītojošu software. Nezinu, galīgi nesajūsmināja. Pirmo reizi uztaisīju šokolādes aveņu kūku. Ļoti taukaini, bet ātri un garšīgi. Pirmo reizi runāju ar cilvēku, kurš aizrāvies ar grāmatām skulptoriem. Iedvesmojoši. Nevarēšu gan atkārtot, kāpēc interpretācija nav svarīgāka par formas būtību. Bet šodien ar tēvu izglābām no nonākšanas miskastē filmu ruļļu kolekciju no 50. 60. gadiem. Ar visu pārējo komplektu - kamerām, projektoru, ekrānu. Jābrauc ātrāk prom no Rīgas. Te ir tik daudz kārdinājumu un distrakciju.

2.8.17 22:25 - Cūkas laime

Man ikdienā ļoti veicies acīmredzot, jo neatceros nevienu pasākumu, kuru man būtu iztraucējuši mazi bērni ar neadekvātiem vecākiem. Manuprāt, tā vēljoprojām ir sociāli neaizsargāta un atstumta sabiedrības grupa (gan bērni, gan jaunie vecāki), gluži tāpat kā cilvēki ar invaliditāti, veci cilvēki, maznodrošinātie utml. Neviens (pārspīlēju) viņus negrib redzēt un visi (pārspīlēju) izvairās par to domāt plašākā kontekstā, bet kā privātu cilvēka problēmu, kurš dzīvo savā izolētajā pasaulītē. Nākamais, ko vajadzētu darīt, izdot kādu bērna standartu, piemēram.

21.7.17 11:49 - Hobijs

Kādreiz man bija izteikts nodalījums starp hobijiem (kas ar laiku draudēja kļūt amatierprofesionāli) un pārējām lietām, ko daru. Bet šobrīd viss vairāk vai mazāk atduras pret interesēm saistībā ar darbu. Tas, protams, ir lielisks darbs, bet man pietrūkst hobija! Tāpēc es jau kādu laiku aptaujāju draugus un paziņas vai viņiem ir hobiji. Iedomājaties - nav! Sāku apsvērt, ka hobijs laikam ir kaut kas vecmodīgs vai arī tikai bagātiem ļaudīm piemītošs. Jā, man patīk atrasties dabā, rušināties pa dārzu, taisīt ēst, kādreiz aiziet uz baseinu, bet tie nav īsti hobiji, tā ir parasta dzīve, hehe :)
Powered by Sviesta Ciba