wensdy

Jaunākais

31.7.14 22:11 - 73.diena.

Starpcitu pie briežiem bija atbraucis arī Kiviču Andris ar savu sievu. Pirmo reizi redzēju viņu dzīvajā. Jūs nevarat iedomāties, kādu mieru viņu abi izstaroja. Kādu brīdi vēlējos, kaut es neko nezinātu par viņa mūziku. Grāmatu vēl neesmu paspējusi izlasīt.

Tagad paies 3 min. un es aizmigšu.

30.7.14 20:16 - Darbs uz nenoteiktu laiku briežu dārzā.

UPD: Palīgs atrasts! Steidzami!

Meklēju palīgu darbam tūrismā briežu dārzā Zemitāni Kokneses novadā Iršu pagastā.

Darba apraksts: briežu dārzā notiek ekskursijas. Tūristi ar mašīnu tiek izvesti cauri, gids, kurš sēž pie tūristiem pikap daļā, pastāsta interesantus faktus. Tātad galvenie veicamie pienākumi ir uz maiņām Nissan Navara vadīšana un  būšana par gidu. Mazāk galvenie pienākumi ir kopīgi nomazgāt mašīnu un iztīrīt telpas, kurās ieiet tūristi (gaitenis, wc, neliela telpa).

Prasības: B kategorijas vadītāja tiesības, fiziska un īpaši psiholoģiska noturība, jo darbs ar daudz cilvēkiem tūristiem, pārstāvot galīgi nesakārtotu uzņēmumu. Droši vien nepieciešams zināms briedums (Jo darbs ar briežiem :) Labi, joks.) un pilngadība.

Darba laiks: vēl nav noteikts, bet ir visas iespējas palikt līdz tūrisma sezonas beigām 1.septembrī. Pašlaik ļoti nepieciešama palīdzība 2. un 3.augustā, taču ierasties te var kaut rīt, doties prom arī var, kaut 3.augusta vakarā). Šajās brīvdienās darba laiks no pl.8 līdz pl.21. Citās dienās atkarībā no ekskursiju grafika.

Darba vieta: dzīvošana briežu dārzā uz vietas labiekārtotā, divstāvu Līvanu tipa mājā kopā ar mani un kaķīti. Ir izolēta istaba un sauna (ja nu paliek aukstāks). Tuvākais veikals 5 km. Tuvākais lielveikals 35 km.

Ieguvumi: darbs laukos svaigā gaisā kopā ar briežiem, dīķis, vēl palikušas dažas ogas, āboli, dārzs ar zaļumiem un dārzeņiem, brieža gaļas izstrādājumi, samaksa atkarībā no palikšanas laika, stundas likme nav. Par ieguvumiem precīzāk, lūdzu, zvanīt man.

Priecāšos par ātro palīdzību!
Zvani: 26525466
Mani sauc Ilze.

29.7.14 21:34 - 71.diena.

Briežiem ragi sāk pārkauloties. Tā samtainā ādiņa atmirst un tur apakšā ir kaula rags ar spiciem galiem. Vairs nemaz tik mīļi neizskatās. Tā ādiņa kā tāda asiņaina lupatiņa plīvo baltos ragos. Traks skats. Un viņi kļūst ar vien lecīgāki. Man nav ne jausmas, kā tas būs, bet, piemēram, visi citi brieži, kam vēl ragi nav pilnībā pārkaulojušies, momentā bēg prom, tiklīdz pārkaulojušais briedis pamāj ar saviem radziņiem. Vēl viena briežu ziņa ir tā, ka viens mazais briedis ir palicis bez mammas. Nezināmu iemeslu dēļ. Viņš ir tik nenormāli maziņš un izskatās tik nenormāli bezpalīdzīgs. Diez gan šausmīga sajūta un tur neko nevar izdarīt, jo tā ir daba. Putnu ziņās - no bezdelīgu ligzdas izkrita vai tika izmesti, nezinu, divi mazuļi, tikko izšķīlušies, vispār pēc embrijiem izskatījās. Nav diez ko iedvesmojošs dienas sākums. Pagāja diez gan ilgs laiks, līdz es izsvēru, kur mirušos likt. Jā, daba atlasa, tik vienkārši un brutāli. Vispār kkā, sākot domāt par variācijām, paliek nedaudz bail no dabas. Izskatās ļoti skaisti, bet tikai tad, ja neko nezina par visām tām variācijām, kas atsijājās, dodot spēkus un vietu labākajām.

28.7.14 20:26 - 70.diena.

Tā kā man atkal ir problēma ar zobu - gudrības zobs laužas ārā un traumē visu apkārtējo - biju spiesta izmantot savu vienīgo brīvdienu, braucot uz Rīgu. Beidzot, kad beigas jau ir tik tuvu, es saprotu, cik stulbi ir ļoti gribēt braukt atpakaļ uz Rīgu. Nē, man tā pilsēta ļoti patīk un ir mīļākā, taču, salīdzinot ar briežiem, tur nekā nav. Nu, labi, mani draugi, bet izrādās mēs lieliski viens bez otra varam iztikt arī nedaudz ilgāk, un muzeji pirmdienās nestrādā. Mani iepriecināja divas sievietes - friziere Irina un kosmetoloģe Anna. Saņēmos vnk aiziet uz vienalga kuru frizētavu. Šoreiz lielisks atgadījums. Tur viss bija tik prasti, bet Irina bija ļoti centīga un perfekti uztvēra, ko vēlos un gala rezultāts ir burvīgs. Vienu brīdi es jau sāku svīst, apsverot viņas šausmīgo gaumi un tās ietekmi uz matu griezumu, bet es to norakstīju uz bailēm iet pie nezināma friziera. Un vēl uz dullo trāpīju pie savas iecienītās kosmetoloģes Annas. Tā nu es skaista bez gala galīgi saskumusi braucu atpakaļ uz briežiem. Pusi ceļa nogulēju, otru pusi centos nedomāt par to sievieti blakus sēdeklī, kuras roka visu laiku berzējās gar manējo. 

Un Rūtiņai vēl joprojām iet lieliski - pirms pāris dienām viņa atklāja jumta kori. Viņa tur izskatījās kā tāds pasaku kaķītis. Ļoti skaists skats un pilnīga drošība. Gan jau kkādi stārķi vai vanagi negribētu Rūtiņu. Šobrīd viņa, ierullējusi ķepiņas, sēž pie atvērtā otrā stāva loga un osta negaisu.

Bet vispār tas ir neticami. Jau 70 dienas. Varētu kkā nosvinēt, bet baigi nāk miegs un rīt atkal jārukā. Kgan ar jaunu frizūru nejauši jau būšu nosvinējusi.

24.7.14 21:27 - Māksla pāro robežām.

Pff, haha, politkorektais Ukrainas priekšnesums Jaunajā Sūdu Vilnī zažigajet. Nu, runājot par dzīvnieciņiem. Pingvīnu deja. Vismaz kkāda gaume, kas Vilnī ir liels retums, ok, nu, neīsti mani, pieņemu, tur ir sīkums, salīdzinot  ar visām pārējām ķirurķiskajām manipulācijām un mūžīgo jaunību.

24.7.14 21:11 - 66.diena.

Rūtiņa ir tāda ņuņņa - kaimiņu kaķis vēsā mierā nāk augšā un ēd no viņas trauciņa. Tikmēr šī sēž uz skapjaugšas un skumji vēro. Kaimiņu suņuks vēsā mierā nāk iečekot, ko mēs (pareizāk sakot es) darām. Tikmēr šī sēž vannas istabā stūrī un rūc. It kā tur viņu kāds varētu dzirdēt. Bet tā viņa ir mans labākais draugs. Kad es esmu no mājas kādu 20 m attālumā, piemēram, pie upenēm vai āboliem, Rūtiņa aiz bailēm, bet lielas apņēmības, kā ķengurs pielec man klāt, murrā un neiet prom. Viņu vēl joprojām lieli plašumi biedē. Par globālākām lietām - man ir tik ļoti sausi mati no saules, ka beidzot būs jāiet pie friziera. Kopš čolkas ataugšanas tā būs pirmā reize. Interesanti. Turiet īkšķus, lai es atkals nenogrieztu čolku.

23.7.14 22:30 - 65.diena.

Nopeldējos plika, tas bija dievīgi. Mājupceļā briežu baru ar āboliem pacienāju. Staltie veģetārieši. Socializēšanās daļa no manis lēnām atmirst. Bāc, es jau zinu, cik pilsētā atkal būs grūti sākt, jo pašlaik tiešām ir sasniegta zināma viengabalainība. 

17.7.14 18:04 - 59.diena.

Zinu, ka man vajadzētu palasīt vai padarīt kko priecīgāku, bet kaut vairāk un populārāki būtu šādi raksti: Do you have to learn how to get high?

17.7.14 16:36 - 59.diena.

Šorīt nogulēju modinātāju un pamodos ļoti laimīga. Ārā bija tik skaists rīts - plāna migla, maiga saule, viss smaržo, pilnīgs dabas klusums bez nekādām mašīnu un industriālajām skaņām, Rūtiņa sēž puķu domē un smaida saulītei. Es iegremdējos gaisā un uzsūcu šo mirkli pilnībā. Tādu ir tik maz, jo tgd, kad ir ļoti ierobežota jebkāda intīmāka socializēšanās, visu laiku pēdējā dienas doma ir - cik labi, ar šo arī viss, viss varētu beigties, jo tāpat es nevaru sevī kko atrisināt, kas ir kļuvis tik ļoti nogurdinoši. Tiklīdz ir tā sajūta, ka viss taču ir labi, kkā perspektīva no kkāda pilnīga maksimuma iecērtas kā bulta punktā, kur nekā nav, kur ir beigas. Un es nesaprotu to nolieguma sajūta, vispār to vēlmi "nekad ne ar vienu vairs nesarunāties un nedraudzēties", it kā man kāds kko būtu baigi nodarījis. Mani vienmēr ir interesējis process, bet tā kā laikam, es nezinu, ir pilnīgs apjukums mērķos, ko es no kkā vēlos. Pieņemu, ka tās ir bailes, bet es nezinu no kā. Varētu uzrakstīt garu rindkopu par dzīvniekiem. Kā sumbrs skrumšķina mazu ābolīti un vispār, cik draudzīgi un dvēseliski ir šie lielie, melnie dzīvnieki un cik jauks un jautrs ir ļoti maziņš sumbriņš. Es, protams, pārspīlētu, bet man tiešām ļoti patīk vērot dzīvniekus, kas savā ziņā šajā vietā tiešām aizvieto intīmāku socializēšanos ar cilvēkiem. Tas ir daudz relaksējošāk, jo, nu, man nepatīk dzīvniekiem piedēvēt visādas cilvēku īpašības un līdzības ar paradumiem. Tā kā šeit nav saldējuma, tad es pabeigšu dzert savu rabarberu ievārījuma burciņu un padomāšu kko.

15.7.14 19:13 - 57.diena.

Labi, patiesībā man ir uznākusi normāla panikas lēkme. Lai gan es esmu diez gan izturīgs cilvēks, šobrīd nevar neko izdomāt un pie tā pieturēties. Pie tam man nekas slikts nav noticis, tik cik panikas lēkme, jo šobrīd ir lielā nenoteiktības situācija un es esmu viena ar kaķi kkādā mistiskā vietā. Un kaķis ir vienīgais, kurš nepieviļ. Šī ir mana laimīgākā nelaimīgā vasara. Viss ir skaisti, izņemot cilvēkus. Pieņemu, ka tā ir lielā ceļazīme, ka jādodas tālāk, nav ko kavēties. Vnk jāiet kkur pasēdēt uz akmens saulītē, jāpapaijā sevi un jānomierinās. Nē, nopietni, šī ir tā absurdā situācija, kas man tā nepatīk un kad liekas, ka tu tiešām no sirds dari un vēli to labāko, bet pretī saņem labākajā gadījumā neko vai miljons attaisnojumus. Bet, kur paliek tas mirklis, kad es biju te?

15.7.14 11:34 - 57.diena.

Kolēģei iekoda ērce. Pēc kāda laika viņa sāka justies nelāgi un zvanīja priekšniecei, lai tiktu nodot analīzes Rīgā. Priekšniece konstatēja, ka tie nav nekādi ērču sindromi un ka jābūt profesionālim - jānostrādā divas garās dienas un tad, ja infektoloģijas centrā teiks, ka obligāti jātaisa analīzes, tad varēs. Analīzēs noskaidroja, ka kolēģei ir laima slimība, viņa, nabags, knapi var atiet no poda. Uz to priekšniece norādīja, ka jābūt taču kkādai atbildības sajūtai, jo, kā gan varēs turpināt sezonu. Lūk, ir arī šāds biznesa modelis. Es nezinu, principa pēc vnk varētu tūlīt sakrāmēt čemodānu un braukt prom, pirms vēl tā ragana pati ir atbraukusi. Lai turpina savu sezonu.

13.7.14 21:44 - 55.diena.

Šodien ir tāda sajūta, ka viss ir patiešām labi. Ka neko un nevienu nevajag, lai kko iegūtu, jo it kā kkas nav. Mani nepamet doma, ka tie tomēr ir lauki, ka tā tie iedarbojas. Četras dienas nebija pieejams i-nets, kas visdrīzāk arī paver ceļu uz šādām atklāsmēm, nē, bet esību. Jo nu... tik daudz foršu lietu var izdarīt un vispār izdomāt, ko varētu sadarīt.

Kamēr biju prom, Rūtiņa kārtīgi iepļaukājusi mūsu pagalma foršāko suņuku. Mazā varone. Viņa vispār ir diez gan bailīgs, bet ļoti ziņkārīgs kaķītis, kurš savā dzīvē ir pieredzējis ļoti maz nelāgu lietu.

8.7.14 15:02 - 50.diena

Tikko mani satrieca  viena bēdīga ziņa, par kuru es tikai un vienīgi varu nodomāt - ak, es muļķe, ko gan es gaidīju. Bet es tiešām gaidīju, jo tā es mēdzu darīt. Apaudzēt lietas ar saviem sapnīšiem. Tad mani satrieca viena priecīga ziņa, par kuru es tikai un vienīgi varu nodomāt - kā man veicas, jo es neko negaidīju. Un vai nav smieklīgi - pirmā ir par draudzību un otrā ir par naudu.

7.7.14 20:49 - 49.diena

Nevaru vien beigt priecāties par savu vienatni šobrīd. Šādi viss ir daudz jaukākās krāsās - gan apkopējas tēlošana, gan braukšana atpakaļgaitā. Un nevaru vien beigt novērot savu kaķi, kurš lēnām iepazīst ārā dzīvošanas priekus un noteikumus. Pāris medību trofeju, t.i., lielo tauriņu spārni līdz manai gultai jau nogādāti. Pagaidām Rūtiņa pārvietojas pilnīgi nedzirdami, salīdzinot ar "speciālo" kāju dauzīšanu mājās. Šodien mūsu teritorijas abi kaķi viens otru beidzot pamanīja un uzreiz aizbēga. Tas otrs kaķis arī sākotnēji bijis pilsētas kaķis. Viņš gan brutālāk un ilgāk ir jau "izmests" no četrām sienām. Bet es šodien viņu papaijāju, tā kā viss būs labi. Padiskutējām arī par šo. Te ir 100% iespēja visu dienu ar nevienu cilvēku nerunāt un redzēt tikai no attāluma. Viens no lielākajiem šīs dienas noteikumiem, par kuru es drīkstu uzrakstīt, - man iekoda lapsene vai bite, ko es pamanīju tikai pēc alerģiskās reakcijas iestāšanās. Kodiena brīdī nodomāju, ka kārtēja nātre vai dadža lapa, sīkums. Ui, pats svarīgākais - lielajai sumbrei, kura pāris dienas gulēja uz sāniem kā mirusi, piedzima mazais sumbriņš. Lielie sumbri visu laiku stāv viņam aplītī apkārt.
Powered by Sviesta Ciba