wensdy

Jaunākais

31.8.14 21:54

Biju pie jūras, pastaigājos, pavāļājos pa kāpu siltā saulē. Kā man patīk jūras gaiss. Brīnišķīgi. Pirmā reize šovasar pie jūras. Priecājos, ka man nebija jāredz tie visi izmetušies ķermeņi. Tgd vakarā es atkal jūtos nenormāli sūdīgi. Visas tās domas un pārmetumi sev, bet patiesībā nemaz nevar padomāt. Tas tā ir regulāri. Varētu būt klusums bez kļūšanas nožēlojamai. Vnk paklusēt un uzpildīties ar visu, kas man ir, un man vnm ir bijis daudz, izņemot šo vienu posmiņu, kur vakaros rodas īssavienojums. Vai arī varbūt beidzot varētu samierināties ar sevi, jo ir taču cilvēki, kuri vnm ir meklējumos, ceļā, nelielā samulsumā, nedaudz vairāk emocionāli un viņiem patiesībā patīk būt vieniem bez obligātajām saistībām, izņemot brīžus, kad viņi vairs sev netic, un pilnīgā ego varā lūdzas pie citu krūtīm. Nav taču obligāti jābūt KAUT KAM vēl. Katru vakaru ap kādiem pl.19 jāuzliek atgādinājums - iedzer zāles, t.i., glāzi ūdens un pasmaidi. Kgan tas jau sāk izklausīties pēc filmas "Her", kur man būtu sava poga ar mākslīgo intelektu ausī, ar kuru varētu draudzēties un palūgt atgādināt. Drīzāk jāsarunā ar kādu sazvanīties. "Tas izklausās siltāk." Sazvanīties ar sevi. Halo - halo, te es.

31.8.14 19:46 - Vēl viens kaķis.

Mani jau kādu laiku nepamet doma, ka mājās nepieciešams vēl viens kaķis. Gan mīlīguma pēc, gan Rūtiņas dēļ. Rītā beidzot būsim pilsētas mājās. Pēc mežonīgās vasaras laukos mincītis atkal būs četrās sienās un lielāko daļu laika viens, jo man būs jābūt ārpus mājām. Pie tam laukos noskaidrojām, ka Rūtiņa ir draudzīgs citu kaķu draugs, arī orientālo kaķu draugs. Tikko ieraudzīju kaķi, kurš man ļoti patīk un kurš pēc ārstēšanās meklē mājas, un kurš pat ir ar kkādu orientālu sakni. Bāc. Šobrīd esmu attaisnojumu karaliene, kādēļ gan manās plašajās mājās neizmitināt vēl vienu dzīvnieku (starpcitu manā piecgades plānā ir māja ar dārzu netālu no jūras). Vai ne. Man vnm ir bijis aizspriedums, ka sievietēm ar daudz kaķiem dzīvē trūkst mīlestība. Nebūs jau baigi melots, jo savā dzīves filozofijā vēl neesmu tik ļoti uzkačājusies, lai tādas muļķības dažreiz nedomātu. Ak, nē, tas kaķis ir tāds skaistulis. Kā jums liekas? UPD.Huh, tas kaķis sev atrada mājas 20 min. laikā kopš viņu ielika sludinājumā. Laimīgais. Redz, ko nozīmē smuks ģīmītis.

31.8.14 12:05 - Spēlēt karā.

Vakar visu dienu pavadīju sandalēs - nav nekādi joki, jo kāju un roku salšanas sezona ir klāt.

Vakar arī satiku draudzeni, kura ar draugiem dosies uz Ādažu mežu spēlēt Soft Air (?). Tas ir kkas līdzīgs kā Paint Ball, bet ar lodēm (nevar nogalināt). Es par to diez gan pasmējos, jo nu... Come on! Bet tad man draudzene paskaidroja, ka karš ir tepat blakus, ka tas var notikt kuru katru brīdi, kādēļ nebūtu slikti patrenēties šaut. Jautāju vai viņa tiešām varētu šaut uz cilvēku, kaut vai spēlē. Uz ko draudzene atbildēja, ka Paint Ball`ā gan ir tikai slēpusies (hā hā :)), bet šoreiz gan viņa pamēģinās šaut uz kādu kara baiļu dēļ. Pie tam parasti ir tā, ka spēlē latviešu komanda pret krievu komandu. Wow. Kaut gan no otras puses noteikti ir kāds labums tvaiku nolaist spēlītē, nevis dzīvē. Slimi, es nezinu, labāk ir sēdēt internetā un uzturēt kontaktus ar pasauli, lai ir, kur aizbraukt. Oh, Lord, won`t you buy me a colored TV. Nezinu, nezinu, es vnk nespēju tam noticēt, ka te kkas varētu notikt. Bet, ja arī notiks, tad nu mēs kolektīvi varēsim uzņemties atbildību par to, ka pēc atjaunošanās amatos palika visas tās pašas kakas, ka latvieši ar krieviem vēlas spēlēt viena otra nošaušanu un ka ir cilvēki, kuri nevar ieiet Stūra mājā, jo "manu vectētiņu izsūtīja".

28.8.14 22:14

Brīžiem ar cilvēkiem mēdz tā notikt, kad ir sasniegts zināms briedums, personība un uzbūvēti uzskatu pamati, tad viņi paliek neiecietīgi un nemīļi pret visu pārējo, jo visiem ir jāspēj tolerēt šī gatavā vienība. Mana ticība ir ceļš. Jaunajā darbā viss ir lieliski, piesātinos ar sievišķību. Noteikti būs periods, kad man liksies, ka man vajag visādas lietas, pārkārtot mājvietu, tur visādas smukumlietiņas. Jo kkā mēdz arī būt tā, ka caur materiālām lietām sev apkārt ieviešas kkāda skaidrība par pārējo.

24.8.14 23:09 - Pirmspēdējā diena.

Atceraties briedi Nr.29? Viņš ir pārkaulojies un ieguvis šamanistisku atmirušā velveta izskatu. Sadzērāmies kkādu sūdīgo lauku veikala šņabi par godu pēdējam vakaram kopā šeit. Man jau tgd ir sūdīgi, bet priekā.

23.8.14 22:37 - 95.diena.

Lūk, šādi izskatās Rūtiņa, mājas kaķis, pirmajās dienās briežu dārzā. Tūlīt jau brauksim prom, tāpēc vēlos pateikties šim dzīvniekam par kopīgajiem vasaras piedzīvojumiem. Jūs noteikti domājat, ka esmu lose, bet Rūtiņa ir tikai kaķis, bet tas nekas. Es varētu uzrakstīt garu eseju par to, cik kaķi šādās situācijās palīdz un cik tieši Rūtiņa ir frošs un adventurous kaķis. Viņa vnk tikko no āra atnāca mājās un salijusi ierullējās man uz krūtīm, protams, pirms tam cītīgi izbradājot savu izvēlēto guļamvietu, un tgd piemiegusi acis murrā. Vai nav jauki. Zinu jau, ka kaķi ir kaķi un visu dara kaķu dēļ, bet tomēr ir silts fizisks kontakts ar kādu :) Un kažoks nedaudz smaržo pēc briežiem, jo viņi tgd speciāli sugas turpināšanas nolūkos čurā un kakā tā, lai viņus var sajust pilnīgi visur.

23.8.14 10:58 - 95.diena.

Nevaru beigt skatīties šo tango video
Uz tautas dejām pārī mani diez vai varētu pierunāt, taču uz tango gan varētu kādreiz dzīvē pierunāties. Kādas 3 min. manā pieredzē jau ir - man ļoti patika. Kāpēc gan ne? Akdies, tai dejotājai ir tik skaista kleita (un mugura).

21.8.14 19:15 - 93.diena.

Pa šo laiku izveidojās gulēt iešanas un celšanās ritms. Pilsētā to, protams, neizdodas īstenot vairāk par maksimums vienu nedēļu. Pat nedēļas ietvaros katra diena ir tik atšķirīga. Tā var just, cik miegs un ritms pozitīvi ietekmē. Te gan iztrūka viena nozīmīga lieta - simboliskie žesti, ar ko apkārtējai pasaulei pateikt: "Arlabunakti, es eju gulēt, lūdzu, netraucējiet, jo būšu aizņemta ar gulēšanu." Manai istabai nav durvju, nav aizkaru un var dzirdēt pilnīgi visu, kas apkārt notiek. Jo vajag pateikt, tā kā sagatavoties kārtējam labajam miegam. Tā ir arī sagatavošanās sapņošanai, un sapņošana ir kreativitāte. 

20.8.14 15:10 - 92.diena.

Viena no tiešām lielajām idejām par pilsētu, kas mani te laukos tā arī nepameta, ir ideja par to, cik ļoti man ir nepieciešama kultūra ar to šauri saprotot izstādes, teātrus, koncertus utml. Vispār tā sajūta, ka es esmu kkādā kopējā aktualitātē, plūdumā. Labi, daba ir tas pats, tikai mans prāts tam nav uztrenēts un lielāko daļu noteikti neatpazīst. Runa tiešām ir par ideju, jo tas nebūt nav tā, ka, esot pilsētā, es daudz apmeklēju, man ir īpašas zināšanas vai arī tas mani darītu par laimīgāku cilvēku. Bet par šo vēl varētu pastrīdēties, jo ir "tikko nopirku Skaņu Mežu un GusGus" eiforija. Pēc tam jākrāj Homo Novusam, un pēc tam... un pēc tam... (!!!).

19.8.14 21:43 - Olas.

Un šodien pie mums ciemos bija viens mazs bērns, kurš, ieraugot briežu izkasītā dubļu peļķē divus baltus litra burkas lieluma akmeņus, jautāja: "Tās ir briežu olas?" Tad es aizdomājos par olām - tās ir atsevišķas un mistiskas. Piemēram, tās ir asociācijas ar "tā radās pasaule", bet kādu brīdi tā ola ir pati par sevi, atsevišķa suga. Vispār tiešām, būtu forši, ja visiem būtu olas posms, tāds kā nogaidīšanas brīdis pirms tiešas saskaršanās ar apkārtējo - a quiet life.

19.8.14 20:50 - 91.diena.

Bāc, šodien vnk ar atplestām rokām pret visu pasauli vēršos, jo tur tiešām ir tik daudz vieta. Kā man patīk vējainas un saulainas dienas, kad nekas daudz nav jādara. Gribas turpināt bēgt tālāk, nevis atgriezties atpakaļ Rīgā. Drusku šaubas, ka nevarēšu atturēties no visiem depresīvajiem attieksmju ieradumiem. Taču es tomēr nedaudz lepojos, jo tik pat labi es tā arī varēju turpināt. Kamēr vēl nebūšu ierauta visādās struktūrās, pirmā lieta, kas Rīgā jāizdara, - jāaizbrauc uz jūru. Otrā - jāuzvelk kleita. Jo lauķa apģērbs dara savu gan ar kustībām, gan manierēm, kh.

18.8.14 19:19 - 90.diena.

Šodien man ir brīvdiena, kas nozīmē, ka oficiāli drīkstu darīt visu, kas man patīk. Paspēlējām ar Rūtiņu ābolos, jo kopš viņa ir uzzinājusi, ka te dzīvo arī suns, no mājas baidās viena pati iziet. Izstaigājos pa laukiem un purviem, iebradāju arī briežu takās. Pagāja kāda stunda līdz domas un acis nomierinājās, tad arī dungošana izlauzās no sen aizmirstiem un neizmantotiem nostūriem. Dziedāju izdomātas dziesmas, jo izrādās es nevienu nezinu. Bet beigu beigās tomēr atdūros pret materiāliem apsvērumiem un mērķiem (un sumbriem uz ceļa). Tas nemaz nav tik slikti, jo ir lietas, kuras ir rokas stiepiena attālumā, bet kuras es nevarēju ieraudzīt, nebija īstais laiks utml. Nu, ilgtermiņa mērķi. Nemateriālo lietu pasaulē man vairs nekad nebūs mērķu, jo tas ir tik muļķīgi. Tur vnk ir jābūt klātesošam un jāsākas sevī pašā. Tā es taisos nomenedžēt šīs vasaras pieredzes un pārstāt sāpēt, jel. Jo tomēr dzīvo jau sev, nevis citiem.

17.8.14 20:58 - 89.diena.

Vēl paspēju paslimot.

15.8.14 22:51 - 87.diena.

Apgūlos. Pa logu plūst iekšā briežu cīņu skaņa - kaula rags pret kaula ragu. Pa dienu arī jau redzēju, kā sabadījās. Iespaidīgi, skaisti. Tas bija tieši pēc stiprās lietus šalts zem milzīgas, košas varavīksnes.
Powered by Sviesta Ciba