wensdy

Jaunākais

19.11.17 21:05 - Svecītes

Tā kā Latvija ir brīva tikai apmēram 50 gadu, varbūt tas izskaidro, ka tāpēc tā sociāli ir tik šaušalīga valsts. Uz valsti kā sistēmu ar noteiktiem nosacījumiem vispār nevar paļauties, var paļauties tikai uz tiem, ar kuriem tu sarunā. Un ģimeni, ja tev ir paveicies.

9.11.17 16:20 - Sensācijas

Globālas vai nacionālas tēmas mani neinteresē. Mani interesē, kā ir iespējams konstanti būt tādā stabilā stāvoklī, sajūtā, ka tā esmu es un viss ir normāli? Kā ir iespējams nealkt visdažādākās gan morālās, gan amorālās sensācijas (anļu val.-"sensations")?

5.11.17 23:07

Wow, šī jaunā seksīgā dāma ir no Latvijas! Lai gan vienalga, no kurienes viņa ir, ļoti baudāmi.

5.11.17 22:24 - Satiksme

Aizmirsu, par kādām svarīgām lietām šodien domāju, bet šodien nu bija tā diena, kad cietu pirmajā satiksmes negadījumā, esot pie stūres. Nav jēga aprakstīt idiotismu, viss beidzās vien ar izbīli. Varu pateikties saviem skolotājiem - tēvam un instruktoram. Tagad gan tas izbīlis neloģiskā kārtā ir pieaudzis, iztēlojoties, kas varēja notikt un cik tas izmaksātu, khm.

2.11.17 23:53 - Gandrīz

Sāku skatīties seriālu The Knick. Nē, es pati par to neko nezināju kā jau vispār par seriālu pasauli kopumā, man to ieteica. Pirmajā sezonā pagaidām viss liekas super aizraujoši - brutāli, dedzīgi un seksīgi. Kad uzradās paciente tajās kolosālajās brillītēs + mākslīgajā degunā bez deguna sifilisa dēļ un viņai uzsāka rinoplastināciju, gandrīz iespiedzos no priekiem. Wish I knew more about history of medicine. 20. gs. atklājumi pagaidām lieliski atslēdz smadzeni no 21. gs. problēmām. Un ne tikai problēmām. Tikmēr Olivers atlūza uz mana pleca. No svētlaimīguma gandrīz apraudājos.

19.10.17 20:07 - Paslēpes

Tā jau mēs esam nabadzīgie zem vidējā, bet mūs vēl apzog. Aizdomas krīt uz apkopēju un/vai naktssargu. Nozaga pat "ēsmas" 50nieku un pēc tam arī novērošanas kameru. Augstākā vadība tikai plāta rokas, neko jau nevarot izdarīt. Redz, daži var izdarīt, bet daži neko nevar. 

16.10.17 22:29 - Kā saukt

Kas mani nedaudz kaitina saistībā ar mileniāļu paaudzi. Viņiem parasti ir vairāki vārdi un nekad nevar zināt, kāda uzruna viņiem patīk, ar kuru vārdu viņus uzrunāt - pirmo, otro, trešo -, līdz nav veltīts laiks tam, lai viņi to paskaidrotu. Tad uzreiz liekas, ka viņi ir kaut kādi īpaši, salīdzinājumā ar mani, kurai ir tikai pirmais. 
Piemēram: 
Čau, mani sauc Marija Luīze Žaklīna Paula Gulbe. Skolotāja mani sauc par Mariju, bet tu mani vari saukt un citi mani draugi mani sauc vienkārši par Luīzi.
Čau, mani sauc Ilze.

2.10.17 16:38 - Paškontrole

Cik šausmīgi smieklīgi! Retu reizi mani nedaudz uzfilmēja, publiski runājot vienā pasākumā. Tātad es mēdzu virpināt pirkstus, teikt ē, pārāk daudz smaidīt un dažas reizes pat iečāpstinājos!

2.10.17 00:25 - Nams

Šodien gadījos Kongresu namā. Tur bija pilns ar krievvalodīgiem bērniem, kuri bļāva tuc-tuc mūzikas pavadījumā izrādes "Pinokio" laikā, un gleznu izstāde par depresiju un/vai cerību, nevarēja saprast. Vispār tur ir diezgan pretīga noskaņa, izņemot to milzīgo, stilīgo lustru.

30.9.17 23:15 - Lēnāk

Pēdējās reizes baseinā es jutos tā, ka katru reto reizi, kad tur esmu, tā ir kā piedošanas lūgšana savam novārtā pamestajam ķermenim un attaisnojums turpināt būt aizņemtai ar svarīgajām mentālajām aktivitātēm. Un tad pēdējo garumu es sāku peldēt kā slīkonis. Ļoti lēni. Iztēlojoties, ka tur ir tikai peldkostīms. Visu vēlētos darīt lēnāk. Jo reāli pilnīgi neko nevar nokavēt. Tikai laiku, ko vēlējies veltīt tam, lai beidzot būtu laimīgs, bet visu laiku biji aizņemts. Ar ko?

25.9.17 23:47 - Kāpēc Rainis

Pieņemu, ka šis ir kaut kāds savdabīgs savējo joks. Piemēram, kāpēc Rainis? Viņam jau ir liels piemineklis centrā, viņam bija savs gads, viņam ir četri muzeji un tagad arī dizainerīšu T-krekls ar neatbilstošu citātu. Nav iebildumu pret Raini, bet kāpēc viņam tieši tagad tiek pievērsta tik liela uzmanība? Vai ar Raini gadījumā netiek manipulēts?! 

23.9.17 23:41 - Nepalaist garām iespēju

Kad tik jaukā dienā kā šī nav iespēju izbraukt ārpus pilsētas pie dabas, kur paveras plašs skats vai kur apkārt ir daudz koku, viss liekas briesmīgi. Es sāku visus ienīst, jo, ja nebūtu cilvēku, es mierīgi būtu zaļumā vai zilumā utt. (sēnes mani neinteresē). Cilvēku dēļ man arī vēl joprojām nav sava vasarnīca jūrmalā, hehe. Lai gan varētu vainot arī laikapstākļus. Latvijā lielākoties ir tik nomācoši laikapstākļi, ka saulainās dienās sākas panika, dzīve skrien simtreiz ātrāk.

13.9.17 22:47 - Iespēja pabrīnīties

Šī gada Survival Kit ir nabadzīgs mākslas darbu ziņā. Vienīgais, kas mani skumīgi uzrunāja, bija mirstošās zivis, ko glāsta. Tām bija lielas brūnas acis, iepriekš kaut kā nebiju pievērsusies zivju acīm. Protams, laikmetīgajai mākslai kārtīgi ielika bijušā biofaka muzejiņi - zooloģijas, botānikas un ķīmijas muzejs -, kur atrodas eksponāti, no kuriem daži veidoti (vai izbāzti pareizāk) pat 19.gs. sākumā. (Starpcitu, kaut kas līdzīgs ir noticis ar Žmijevska mākslu Medicīnas muzejā.) Eksponātu daudzums uz kvadrātmetru (piemēram, vaboles), viss sasistematizēts, ar papīra etiķetītēm ar brīnišķīgu tintes rokrakstu, Latvijā sastopamo minerālu izglītojošā kaste skolēniem, visādas dīvainības formalīna burkās, kas dzīvo savu paralēlo pēcnāves dzīvi. No vienas puses diezgan šizofrēniski, bet no otras puses tajos muzejos var pilnībā apmierināt savu tīksmināšanos par kolekcionēšanu un autentiskumu. Zooloģijas muzejā satiku nenosakāma vecuma darbinieku kukaiņu pētnieku, kuru pēc noteiktām pazīmēm savā galvā noturēju par alkoholiķi. Viņš īsumā pastāstīja par baronu tauriņu kolekcijām, psihiatra gliemežvāku kolekciju un norādīja uz neatbilstošu apgaismojumu vitrīnās, kura dēļ eksponāti izbalē. Piemēram, izbalējis kanārijputniņš vai izbalējušas Latvijā sastopamās zivis. Savā ziņā ļoti simboliski - daba mūsdienās izbalē, arī šādas kolekcijas mūsdienās diemžēl izbalē (galvenais iemesls, manuprāt, ir tas, ka cilvēki ir pārstājuši brīnīties, nākamais varētu būt visa digitalizēšana). Ķīmijas muzejā sastapu cienījamu, sirmu kungu pelēkā uzvalkā ar lielām brillēm un smakojošu elpu. Tur atkal viss ir autentisks - laboratorija no 1901. gada (labi, nedaudz pārspīlēju), kad atvēra biofaku. Uz viena 30x30 cm skapīša bija knapi saskatāms miroņgalvas zīmējums. Painteresējos, kas tas par joku. Joks tāds - tas skapītis ir krāsniņa, kas var sasildīt objektu no ārpuses, bet krāsniņā iekšā ir tas, kas objektu sasilda no iekšpuses, jeb vodkas krievu ķīmiķu vārdā (neatvērtas). Lūk, iesaku aiziet uz muzejiņiem.  

10.9.17 23:34 - Piesātinājums

Man pēdējā laikā vairāk vai mazāk visur sanāk saskatīt pozitīvo (izņemot gaisotni darbā, bet es cenšos to kontrolēt). Lūk, šeit tas beidzot sāk nedaudz mainīties. Līdz dziļumiem un niansēm mani aizgādāja Kates Krolles teātris "Patiesības svētnīcā", par ko es iedomājos brīžiem jau vairākas dienas pēc. Lieliski, ka skatītāja galvā notiekošajam tika atvēlēta milzīga telpa. Viens no galvenajiem aktieriem tur bija visādas smaržas. Ceļā uz izrādi mani apturēja puisis ar asiņojošu degunu - kā viņš teica, viņu nesit, bet laikam spiediens galvā. Iedevu salvešu paciņu. Gandrīz jau ierasta lieta Baltajā naktī ir ērģeles vecajā Ģertrūdē, kas tieši tā - liek sajusties rituāli. Bet šogad viņi pieļāva milzīgu kļūdu, izvietojot baznīcā divus ekrānus, kur varēja redzēt, kā ērģeles spēlē. Sākumā jau es arī skatījos, bet beigās aizvēru acis, lai  varētu paklausīties. Un šodien mēs pār purvu gājām uz akaci. Iepriekš tam nebiju pievērsusi uzmanību, bet purvi ir ekstremāli interesanti, sākot jau ar nebeidzamajām faktūru variācijām un beidzot ar sūkļa efektu. Ceru tur iegriezties ziemā. Viss ir tik mirklīgs, palīgā.
Powered by Sviesta Ciba