wensdy

Jaunākais

23.4.14 23:06 - Pūciņa.

Šonakt visiem After Light.

23.4.14 18:45 - Intervija.

No bērnu dzīves.
"Man pašam mājās ir kaķis. Varētu teikt, ka divi, bet pirmo kaķīti nobrauca."

23.4.14 11:40 - Čīkstieni.

Kā man neveicas. Pat mana mīļākā kosmetoloģe šorīt paprasīja par vienu eiro vairāk, nekā parasti. Neliete, tgd viņa vairs nav mana mīļākā. Tā jau čeku nekad nesit un nodokļus nemaksā, tgd vēl vairāk grib. Pie tam lielākais viņas pluss bija tas, ka viņa nerunā. Piemēram, par jaunāko "Kas jauns?" numuru vai kkādiem kosmētikas līdzekļiem. Nē, bet nopietni, man neveicas. Vakar arī. Beidzot bija joga, beidzot varēja padarīt kko citu "tīram kombenes" vietā, bet, akdies, kā man tgd sāp muguras muskuļi. Tās ir daudz foršākas sāpes par "man sāp mugura", bet pēdējā laikā man visu laiku kkas sāp. Arī ribas nepāriet. Un sīkā Rūtiņa, kurai sācies pavasara drudzis, ņaud un plosa atvilktnes. Mani noteikti priekšā gaida kkas nenormāli lielisks, kāds pavērsiens, jo šitā galīgi nav forši. Viena čīkstēšana un raudāšana (priekš tam ir domāta Ciba). Pai, pai Ilzītei.

22.4.14 22:29 - Raidījums 1:1.

Ūh, šausmīgi vājas un parodiskas žurnālistikas piemērs - kā mēs Krievijas vēstnieku intervējām. Rēdera spējas (vaikstīšanās) tik ļoti nobāl tā trenētā intelektuālā čekista, komunista utt. priekšā, jo viņš tiešām māk runāt tā, lai ir patīkami klausīties, lai ko arī runātu.

22.4.14 17:18 - Intervija.

Darba intervijas ir kkas šausmīgs. Tu atnāc priecīgs un tā, bet aizej pilnīgi  bēdīgs. Man nepatīk par sevi stāstīt citiem, es to vnk nevaru normāli izdarīt. Nu, pagaidām. Priekš tam ir domāts mans CV un motivācijas vēstule. Kādas ir manas trīs labākās īpašības? Wtf? Kāpēc es varētu būt labs kkas? It kā kādam nebūtu skaidrs, ka šis nav mans sapņu darbs un vispār būtu dīvaini, ja kādam būtu. Es varu parunāt par visu citu, ieinteresēties pretējā svešajā personā (jauna sieviete ar caurspīdīgu džemperīti (krūšturis balts), zemu balsi un jau ar savu viedokli pēc maniem 2 teikumiem par sevi), bet koncentrēties uz kkādām dīvainībām kā trīs manas labākās īpašības... Jāpieraksta un jāiemācās no galvas. Pat nav svarīgi vai tās ir īstas. Smaidīga (smuka), gudra (spītīga), strādīga (māk noorganizēt, lai citi dara). Tiešām, kāds vispār tiek tālāk savās fantāzijās par, nezinu, tur atbildīgs, komunikabls, ātri apgūstu jaunas lietas? Jebkurā gadījumā, tiešām ir lietas (spēles), kuras ir jāiemācās. Piemēram, shēma ar sevis vērtējumiem, prasmēm, motivāciju (o jē utopija, kurš gan normāls cilvēks ir motivēts strādāt, patiesi, es domāju) vs kkāds darbeklis. Šāda apziņa man liek justies nenormāli slikti, paldies. Jāizdomā kkas savs, taču tas prasa laiku, nē, bet beidzot jāīsteno, kas arī nekādu baigo prieku nevieš, jo mana pašapziņa ir nedaudz traumēta :( UPD. Aptaujāju cilvēkus, vēl dažas īpašības, kas vairākkārt pieminētas: kārtīgums, izpildība (labi izdara, ko liek) un radoši sarežģītu situāciju risinājumi.

21.4.14 22:10 - Pasniegšana.

Vēh, sarijos saldumus, tgd šķebina. Gribēju līdzsvarot ar kko "gudru", taču drukāto tekstu šovakar nespēju uztvert. Beidzot pievērsos Ījaba nacionālismam LU Open Mindedā. Patiešām jēdzīgi un Ījaba kā lektora priekšnesums ar` saistošs. Mums bija vesels kurss Etniskās kopienas principā par to pašu, bet to sauso, garlaicīgo (nu, atskaitot dažas etnogrāfijas) atsēdēšanu, jo lektora spējas bija pilnīgi nekādas (nav runa par gudrību), tad jau varētu mierīgi sēdēt mājās un izlasīt grāmatu, vispār nevar salīdzināt. Šitā ir daudz jautrāk, var atcerēties un veidojas arī plašāks kopsakars ar apkārtējo pasauli. Vispār, nē, labāk nesākt runāt par to, ko dod skola pretī par samaksāto, diez gan bezcerīgi. Un, ja tā padomā, nekad nav vaina tēmās kā tādās (arī tajās, ko LU uzspiež kā obligātas neatkarīgi no tā, kādā programmā esi), vnm ir runa par pasniegšanu. 

21.4.14 00:05

Kas ir tāds interesants? Nekas. Smadzeņu ķīmija nez kāpēc mani grib iznīcināt. Tāpēc tur nevar iespraukties kkas interesants un tu tik ātri vnk nogursti pats no sevis.

19.4.14 22:06 - Naivās cerības nepiepildījās.

Pff, depresīvie ģimenes pasākumi, kur jātēlo jautrība un kur tevi neviens nedzird, jo kuru gan tas interesē, galvenais ir pastāstīt daudz, daudz, daudz sūdu. Nekad, mūsu ģimenē bērni nebūs tajā kastā, kur vecāki. Tas ir tik slimi. Vienīgais, kas mani aizkustināja bija Abavas rumbā lēkājošās zivis. Iedvesmojoši, kā tāda maza zivs sasparojas, lec un triecas pret straumi. Nekad agrāk šādu dabas parādību nebiju novērojusi. Labi, ka man nav nauda, jo tad es vnk piedzertos, lai nebūtu jādomā par miršanu un varētu mierīgi izgulēties. Tā vietā es tūlīt pat izsūkšu visus paklājus, dīvānus. Tīrība, saprotiet, attīrīšanās, ir no sliktām lietām jātiek vaļā pašam, lai cik bezcerīgi nejustos. Vienmēr pienāk rītdiena un vienmēr ir kkā jāturpina tālāk. Jāuzliek Rūtiņa uz sejas, tad visapkārt būs kkas silts un mīksts. Peace, yo.

16.4.14 23:10 - Nākamā diena poliklīnikā.

Šī diena Stradiņu poliklīnikā arī nebija garlaicīga. Pa gaiteni šurpu turpu tipināja tantiņa ar savu mazo sunīti, kurš arī tipināja. Viņi abi kopā izskatījās ļoti jauki. Kā labākie draugi uz mūžu kopā sasaitēti un kuri nemaz nepieļauj domu, ka varētu būt savādāk. Neskatoties uz to, ka viņi tipināja pa poliklīniku. Katru reizi, kad kāda māsiņa viņus apturēja un gribēja atdalīt, mazais suņuks kļuva vēl priecīgāks, kāpēc viss poliklīnikas gaitenis smaidīja. Pēc tam atkal atsākās karš par iekļūšanu acu ārstes kabinetā. Es iekļuvu dīvainākajā kabinetā, kādā man nācies būt, un piedzīvot dīvainu izmeklējuma rituālu ar visādiem pūslīšiem, vadiņiem, knieblēm. Interesanti. Ārsts mani uzcienāja ar kkādu tableti, kura iedarbojas uz asinsvadiem, kā rezultātā es vēl joprojām esmu rather high. Mazākās devās būtu baudāmi ilgtermiņā, ne tikai tajā brīdī, kad jūti pārmaiņas. Šobrīd ir kā parasti - spiež galvu un slikta dūša. Hm, es ceru, ka kādreiz kāds šo spēs izskaidrot, jo principā šādas sekas ir ārpus normas, es negribu justies kkā dīvaini. 

16.4.14 00:13 - Me.

"You`re control freek just like me."

Nodarbojos ar citu un lietu kontrolēšanu. Man ļoti labi sanāk, par ko esmu diez gan pārsteigta. Kāpēc attiecībā uz savu dzīvi plašākā nozīmē es nerealizēju šīs savas diez gan brutālās spējas? Jo man nav tādu mērķu plašākā nozīmē. Es nu tā baigi nevēlos neko sasniegt, gribu būt normāls cilvēks. Vnk kkādos brīžos mani nenormāli aizrauj ideja par progresu, par realizēšanos, tas mazais drudzītis, kas ir smadzenēs, kad ir, ņemot vērā visādus nosacījumus, jārada kkas.

Pie tam, Stradiņu poliklīnikas reģistratūra lika man šodien sarkt un bālēt no dusmām, cik tur viss notiek nejēdzīgi un neracionāli, neko tev nepaskaidro, sūta uz riņķi pa kabinetiem un telefoniem. Tas ir šausmīgi, tā apziņa, ka tu tiešām neko tur nevari mainīt vai ietekmēt, tā vnk ir, jo tāda ir sistēma, ko kāds izdomājis. Bet man izdevās nesākt bļaut uz apkalpojošo personālu, jo es negribu būt kā tā jaunā sieviete no rīta autobusā, kura vnk pēkšņi sāka bļaut uz vadītāju par to, ka uz ielām nevar nopirkt e-talonu, kādēļ tgd viņai ir jāmaksā 1,2 e. Nopietni, cilvēkos ir tāda spriedze! Labi, es nebļāvu, bet pie visām savām dusmām man vēl bija jāuzklausa reģistratūras sievietes žēlabas par trakiem cilvēkiem, kuri neprot paņemt numuriņu un stāv gaitenī, nevis uzgaidāmajā telpā. Māsiņa arī pasūdzējās par sistēmu, ka viņai kā slimnīcas darbiniecei nav nekādu "atlaižu" izmeklējumiem. Viņas vispār varēja pasūdzēties, jo es sakostiem zobiem par spīti visam ievēroju visus stulbos noteikumus. Es vnk izlikos, oh, well, jau trešo reizi jāsēž rindā pie reģistratūras par to pašu jautājumu, kas tad tur, nieks vien, tāda taču ir kārtība. Traki. Pēc tam gan man gribējās iemočīt pa kādu miskasti vai nocirst koku, bet es paēdu garšīgas pusdienas un viss pārgāja.

14.4.14 23:30 - Nedaudz.

Vēl pie visām svārstībām man bija jānoskatās "Izraidītie" Dailē. Tik kruta un depresīva izrāde. Pie tam blakus man sēdēja tik zolīds vīrietis tik, bļe, skaistā uzvalkā un skatījās uz manām saspiestajām kājām plānajās zeķubiksēs un humpalu blūzīti ar volāniņu. Atvainojos par lamāšanos, tas ir no izrādes. Nevaru vien sagaidīt, kad braukšu ciemos pa sava ģimenes locekļa, kurš ir pats uz savas ādas piedzīvojis tādu izraidīšanu. Un spējis noskatīties šo izrādi. We`ll have a conversation. Un arī tik kruts aktieru tēlojums. Biju nedaudz sailgojusies pēc teātra. "Piafa" kaut kā mani garlaikoja. Izņemot dziedāšanu. Man visu laiku galvā tinās filma, tas pilnībā nomāca izrādi. Interesanti vai, noskatoties "Izraidītos", cilvēki spēj saskatīt savu attieksmi pret iebraucējiem Latvijā? Ne tikai rēkt par prastiem jokiem. Nopietni, es vnk nosarku, kad publika atdzīvojās tikai šādos brīžos. Labi jau, ka tur nebija daudz tādu joku, hahahā. Kaut gan no otras puses visa izrāde ir viens prasts joks, kā arī dzīvē mēdz notikt. Kāds prosta pajoko, neko ļaunu nedomājot, bet...

Laikam esmu palaidusi garām patiešām jauku notikumu - mums būs Lieldienu pasākums ar divām spēlēm, kuras mēs izdomājām un kuras principā citi beigās arī "nopirka". Spīķerīšos. Izdomāt lietas, skatīties uz lietām no dažādiem skatupunktiem, kreatīvi, inovatīvi (apgūstu tirgū pieprasīto leksiku), tā, lai citos rosinātu kaut kādas domiņas - tas ir lieliski, tas man sagādā prieku. Un priecāties - tas ir pats galvenais. Cerams, visi spēlēsies un būs priecīgi. Cāļi un olas nebūs. Jēzus arī nē. Es ar sevi (ar mums) nedaudz lepojos, jo mežs bija biezs. Jūtams bez maz vai intelektuāls piepildījums, kad saslēdzas kopā tik daudz it kā nenozīmīgu lietu, kas tik nav sadarītas, neko ļaunu nedomājot, bet...

12.4.14 14:21

Mmh :( Šodien nesanāks.

11.4.14 11:33

vijavijavijacelmvijaiņa

10.4.14 00:24 - Nedaudz bērnu.

Iepriekšējo reizi, kad intervēju bērnus, bija baigi forši. Šodien gan bija daudz mazāk forši, jo man likās, ka viņi nav sajūsmā. Viņi bija divi un dažādi. Varbūt arī tāpēc. Gudrās meitenes noteiktā vecumā pilnībā nomāc normālos puišus. Bet tā jauki, es viņu vecumā biju daudz dumjāks bērns. Nu, citi laiki, bet tomēr. Kkā ieejot tik daudz uzlabotākā skolā, nedaudz skauž, hehe :)
Powered by Sviesta Ciba