wensdy

Jaunākais

16.4.14 00:13 - Me.

"You`re control freek just like me."

Nodarbojos ar citu un lietu kontrolēšanu. Man ļoti labi sanāk, par ko esmu diez gan pārsteigta. Kāpēc attiecībā uz savu dzīvi plašākā nozīmē es nerealizēju šīs savas diez gan brutālās spējas? Jo man nav tādu mērķu plašākā nozīmē. Es nu tā baigi nevēlos neko sasniegt, gribu būt normāls cilvēks. Vnk kkādos brīžos mani nenormāli aizrauj ideja par progresu, par realizēšanos, tas mazais drudzītis, kas ir smadzenēs, kad ir, ņemot vērā visādus nosacījumus, jārada kkas.

Pie tam, Stradiņu poliklīnikas reģistratūra lika man šodien sarkt un bālēt no dusmām, cik tur viss notiek nejēdzīgi un neracionāli, neko tev nepaskaidro, sūta uz riņķi pa kabinetiem un telefoniem. Tas ir šausmīgi, tā apziņa, ka tu tiešām neko tur nevari mainīt vai ietekmēt, tā vnk ir, jo tāda ir sistēma, ko kāds izdomājis. Bet man izdevās nesākt bļaut uz apkalpojošo personālu, jo es negribu būt kā tā jaunā sieviete no rīta autobusā, kura vnk pēkšņi sāka bļaut uz vadītāju par to, ka uz ielām nevar nopirkt e-talonu, kādēļ tgd viņai ir jāmaksā 1,2 e. Nopietni, cilvēkos ir tāda spriedze! Labi, es nebļāvu, bet pie visām savām dusmām man vēl bija jāuzklausa reģistratūras sievietes žēlabas par trakiem cilvēkiem, kuri neprot paņemt numuriņu un stāv gaitenī, nevis uzgaidāmajā telpā. Māsiņa arī pasūdzējās par sistēmu, ka viņai kā slimnīcas darbiniecei nav nekādu "atlaižu" izmeklējumiem. Viņas vispār varēja pasūdzēties, jo es sakostiem zobiem par spīti visam ievēroju visus stulbos noteikumus. Es vnk izlikos, oh, well, jau trešo reizi jāsēž rindā pie reģistratūras par to pašu jautājumu, kas tad tur, nieks vien, tāda taču ir kārtība. Traki. Pēc tam gan man gribējās iemočīt pa kādu miskasti vai nocirst koku, bet es paēdu garšīgas pusdienas un viss pārgāja.

14.4.14 23:30 - Nedaudz.

Vēl pie visām svārstībām man bija jānoskatās "Izraidītie" Dailē. Tik kruta un depresīva izrāde. Pie tam blakus man sēdēja tik zolīds vīrietis tik, bļe, skaistā uzvalkā un skatījās uz manām saspiestajām kājām plānajās zeķubiksēs un humpalu blūzīti ar volāniņu. Atvainojos par lamāšanos, tas ir no izrādes. Nevaru vien sagaidīt, kad braukšu ciemos pa sava ģimenes locekļa, kurš ir pats uz savas ādas piedzīvojis tādu izraidīšanu. Un spējis noskatīties šo izrādi. We`ll have a conversation. Un arī tik kruts aktieru tēlojums. Biju nedaudz sailgojusies pēc teātra. "Piafa" kaut kā mani garlaikoja. Izņemot dziedāšanu. Man visu laiku galvā tinās filma, tas pilnībā nomāca izrādi. Interesanti vai, noskatoties "Izraidītos", cilvēki spēj saskatīt savu attieksmi pret iebraucējiem Latvijā? Ne tikai rēkt par prastiem jokiem. Nopietni, es vnk nosarku, kad publika atdzīvojās tikai šādos brīžos. Labi jau, ka tur nebija daudz tādu joku, hahahā. Kaut gan no otras puses visa izrāde ir viens prasts joks, kā arī dzīvē mēdz notikt. Kāds prosta pajoko, neko ļaunu nedomājot, bet...

Laikam esmu palaidusi garām patiešām jauku notikumu - mums būs Lieldienu pasākums ar divām spēlēm, kuras mēs izdomājām un kuras principā citi beigās arī "nopirka". Spīķerīšos. Izdomāt lietas, skatīties uz lietām no dažādiem skatupunktiem, kreatīvi, inovatīvi (apgūstu tirgū pieprasīto leksiku), tā, lai citos rosinātu kaut kādas domiņas - tas ir lieliski, tas man sagādā prieku. Un priecāties - tas ir pats galvenais. Cerams, visi spēlēsies un būs priecīgi. Cāļi un olas nebūs. Jēzus arī nē. Es ar sevi (ar mums) nedaudz lepojos, jo mežs bija biezs. Jūtams bez maz vai intelektuāls piepildījums, kad saslēdzas kopā tik daudz it kā nenozīmīgu lietu, kas tik nav sadarītas, neko ļaunu nedomājot, bet...

12.4.14 14:21

Mmh :( Šodien nesanāks.

11.4.14 11:33

vijavijavijacelmvijaiņa

10.4.14 00:24 - Nedaudz bērnu.

Iepriekšējo reizi, kad intervēju bērnus, bija baigi forši. Šodien gan bija daudz mazāk forši, jo man likās, ka viņi nav sajūsmā. Viņi bija divi un dažādi. Varbūt arī tāpēc. Gudrās meitenes noteiktā vecumā pilnībā nomāc normālos puišus. Bet tā jauki, es viņu vecumā biju daudz dumjāks bērns. Nu, citi laiki, bet tomēr. Kkā ieejot tik daudz uzlabotākā skolā, nedaudz skauž, hehe :)

8.4.14 23:52 - Sasīkumošana.

Auč, ribas, auč. Tūlīt sarullēšos kamoliņā ar lielu siltumiņu pašā vidū un apstarošu sāpes ar mīļumu, nezinu, ar pretsāpi. Jo sāpēt ir sāpīgi, tas liek izmist uz āru. Tāpēc jākoncentrējas uz kamoliņu. Sapņošu par mīkstumu un elastīgumu, organisku piekļaušanos. To es pazīstu. Atšķirībā no sāpošām ribām. Tgd vnk ir tāds brīdis, kad es ļoti koncentrējos uz sevi. Uz vienu no daudzajiem variantiem. Gribas uztvert visu līdz sīkumam. Jo, kas zina, vbt man vairs nekad, nekad nesāpēs ribas. Tāpēc arī mani dažreiz sāpina cilvēku nevērīgums, kaut kāda tāda pašpietiekamība. Dažreiz, jo neuztvert veselumu arī ir tik pat kaitinoši. Visu dienu stc nesāpēja, tgd dīvānā pēc dejošanas sajutu. Un, kamēr karājos pār dīvānu un kko sīki sajutu, pamanīju, ka aizkaru stanga jau atkal tūlīt taisās nokrist. Sīkums, bet kritiens gan būs hm pietiekami liels.

8.4.14 15:39 - Velobraucējs.

Pamanījāt - pēc lietus sliekas metušās uz asfalta.

7.4.14 22:55 - Balstīties uz sevi.

Šīs bija pilnīgi nenormālas četras dienas. Dažreiz es domāju, ka tā es saņemu sodu par savu neizlēmību, par savu vājumu izdarīt to, ko jau san pati esmu izlēmusi. Bet jūs jau zināt - izlemt ir viens, izdarīt pavisam kaut kas cits. Man liekas, ka tas sods man pienākas arī par to, ka izlemšana pat dažreiz kalpo par attaisnojumu nedarīt. Un tas laiks starpā ir ļoti neuzticams lielums. Jo sekām, ar kurām es sevi moku, ir ļoti konkrēti iemesli. Varētu vainot citus cilvēkus, bet tas būtu izkropļots solis atpakaļ melnā pagātnē. Jo vainot citus un apstākļus - to var darīt visu mūžu, pūt tiešām var visu mūžu. To es nedarīšu, no way, Rūtiņa ir mans liecinieks. Pēdējās četras dienas man bija daudz mazāk privātuma kā ierasts. Vbt arī tāpēc jūtos kā izspiests apelsīns, t.i., ļoti sūdīgi. Patērēju sevi maksimāli, tgd kkur kkas jāsagrābjas atpakaļ un jāturas pie apņēmībām. Uz jaukas nots, piemēram, sol nots. Jo visu es darīju ar jaukām domām, tikai ne viss pasaulē var būt atkarīgs no manis un ne visu ir pietiekami uztvert tik naivi. Ir taču naivi cerēt, ka viss atbildēs tik pat jauki, vajag sevi kkā backupot.

7.4.14 16:10 - Eseja.

Es raudu, jo nevaru uzrakstīt eseju. Man nav domu un es negribu. Bet tā mani neliks mierā ātrāk par brīdi, kad būs uzrakstīta. Bāc :( Lūk, problēma cilvēkam. Vnk jāuzraksta un viss. Disciplīna vēnu griezēja.

3.4.14 23:19 - Priecīgums.

Tas ir ļoti interesanti, bet nedaudz baisi uz brīdi ienākt kādu citu izveidotajā pasaulītē. Gribas uzreiz būt nenormāli responsīvam, reflektēt, atrast savu vietu, bet tas visu izjauc. Manuprāt, sākumā ir jābūt maksimāli klusam, novērot, kā apkārtne reaģē uz tevi, nevis pašam uzreiz reaģēt pārlaimībā par jauno atklājumu. Un man ir kkāda paranoja, ka iemesls vienmēr, nu, lielāko lielākoties ir trūkums, nepilnība, kāpēc tevi uzaicina. Bet būtu kruti, ja tas būtu priecīguma nolūkos. Hm, nevaru īsti pastāstīt, ko nodomāju. Vbt to var pielīdzināt kaķiem - Rūtiņa vnk nolemj atnākt un ierullēties pie vēdera, pamurrāt un tad atlūzt pilnīgā atslābumā. Jo tas ir tas, ko kaķis dara. Tikai un vienīgi tāpēc. Jo tā ir priecīgāk (siltāk). Lai gan neviens nebēdātos, ja kaķi tā nedarītu. Kkā tā. Bet vbt es te attaisnoju to dīvaino cilvēku iezīmi, ka viņi baidās priecāties, jo tad gan visi uzzinās, kas tu esi un kas tevi dara priecīgu. Tas man kkur jāuzraksta labi redzamā vietā lieliem burtiem - nebaidīties priecāties!

1.4.14 19:10 - Interesanti.

Kāds ir parūpējies, lai manā e-pastā nokļūtu šī šizofrēnija, t.i., ielūgums uz konferenci par latvisko vērtību nozīmi, ierosinātais dress code - tautastērps. Atsevišķu runātāju tēmas pat izklausās interesantas, bet konferences kopējā tēma un mērķis, un sauklis "Būt latvietim - sevis dēļ, cilvēces dēļ, Dieva dēļ!" gan ir nedaudz par traku. Etniskā identitāte, protams, ir pati galvenā pasaulē. Vispār cilvēka identitātes determinēšana ir tas, ar ko būtu jānodarbojas modernai valstij. Bet mēs neesam :(

http://www.dzivotprieks.lv/2014/03/tuvojas-konference-globalizacijas-laikmeta-izaicinajumi-latviesu-garigas-satversmes-vertibam-ernesta-un-arvida-brastinu-mantojuma-perspektiva/ 

31.3.14 16:15 - Pirmās grūtības.

Oh, šodien saņēmu kārtīgu srpiedzes izvirdumu no hierarhiski augstākas personas. Visādas pamācības, ka nevajag būt izklaidīgai, ka ir jābūt konkrētam redzējumam, ka ir jāzina, kur tālāk virzīzies mana karjera un ka ir jāstrādā, un ka nevajag sūkstīties par hierarhisi augstāko personu, es jau esmu tikai otrajā kursiņā. Nu, tā vispārīgi par visu, bet galvenais ir atbrīvoties no spriedzes un pamācīt citus, t.i., vipirms norādīt uz taviem trūkumiem un tikai tad, ak, jā, protams, esam atvērti jūsu skatījumam. Beigās viss beidzās labi, sarunājām, ka es mierīgi visu apdomāšu un tad sazināsimies. Mācos būt pacietīgs cilvēks, pacietīgs komunikācijā ar cilvēkiem, kuri, neskatoties uz visu, tomēr piedāvā kko, kas varētu noderēt. Es tam diez ko neticu, bet tāda šobrīd ir pasaules kārtība - man pieejamās izvēles. Nav jau arī īpaša iemesla pie pirmajām grūtībām padoties. Dusmīgie cilvēki...

30.3.14 23:18 - Spēle.

Visādi interesanti pētījumi pēdējā laikā - par sieviešu vienlīdzību vispār (Pans Kleksis ar savu komentāru, ka viņam gan liekas, ka ar vienlīdzību viss ir ok, kopš tā laika ir sieviešu mīlulis), par vienlīdzīgu atalgojumu un visbeidzot par vardarbību pret sievietēm. Tos diez gan apšaubāmus padara tas, ka nav pastāstīts par metodoloģiju, taču komentāri pie raksta par vardarbības procentiem ir lieliski. Es arī piekrītu, ka būtu forši uztaisīt kkādu statistiku par to, kādus "ieročus" sievietes izmanto. Būtu forši arī salīdzinājumam uztaisīt tādu pašu pētījumu par vardarbību pret vīriešiem. Interesanti, kā komentētāji momentā noreducē uz mentalitāti un tautību, arī sieviešu seksīgumu atkarībā no tā. Bet normālā pētījumā būtu, es nezinu, kaut kā liekas, ka jāpēta tās lomas, ko sievietes un vīrieši spēlē, kas ir pārmantotas no ģimenes uz ģimeni un no vienas ideoloģijas uz otru. Jo tas, ka  valsts politika nesaskan ar realitāti ir tā kā skaidrs. Vbt tāpēc "partneri" nodarbojas ar vardarbību (nevis mīlēšanos, piemēram). Kaut kas tajā, ka "latviešu sievietes ir cietējas", ko atzīst gan sievietes, gan vīrieši un tajā, ka "latviešu vīrieši ir nīkuļi/cūkas", ko laikam gan atzīst tikai sievietes, IR. Paradokss, piemēram. Nu, par to atzīšanu tā vispārinot. 

Jo nevilšus, lasot un domājot par šo lielisko pētījumu, kas ir TVnet sadaļā "Sievietēm", caurskatīju sev apkārt pieejamos būšanā partneriem modeļus. Man ir vairākas draudzenes, kuras ir ļoti foršas (izglītotas, seksīgas, smukām sejām, gariem matiem, sportiskas, pašas pelna, utml. (es, protams, atvainojos par saviem priekšstatiem)), bet viņas ļoti kategoriski ir nolēmušas, ka vīrieši ir cūkas un ka latviešu vīrieši nekam neder. Tad ir draudzenes, kuras pret saviem vīriešiem izturas kā pret jēlu olu (tas ir mans subjektīvais vērtējums) - visu laiku pārprasa vai kko nevajag, pasniedz ēdienu, kurpes, notīra un uķi puķi, un diez gan pamatīgi uztur viņus ar savu darbu. Man, protams, protams, ir pieejams ierobežots variāciju skaits un es jau tuvojos tam grāvim, kurā parasti iebrauc. Es tiešām vienmēr esmu sajūsmā, kad pa TV rāda skatus vienalga, no kuriem laikiem, kur ar ieročiem rokās un noteiktām sejas izteiksmēm skrien vīriešu bars, kad viņi kko kliedz un tā - tad tas ir tas, ar ko vīrieši nodarbojas, viņi karo. Bet ko pa to laiku dara sievietes? Tas ir tas grāvis, bet jautri.

Ir tā teorija, ka kkādas dzīvības formas sen, sen atpakaļ okeānā cīnījās, kuram būs tā nelaime iznēsāt pēcnācēju (būt vājam un ievainojamam). Tā radās vīrieši un sievietes. Bet pēcnācēji kā izrādījās ir ļoti milzīgs resurss un ar tiem ir saistīti daudzi citi resursi, kurus ir izdevīgi pārvaldīt. Labi, man sāk nepatikt paviršība, ar kādu es šovakar spriežu par lietām. Tas viss varētu būt un arī nevarētu būt biolodžikal, jo arī biolodžikal ir uzkonstruēts. Man liekas, ka dzīve nav domāta tam, lai atrastu atbildes. Bet būtu forši, ja kādreiz mēs varētu piekļūt, piemēram, pirmajām atmiņām pasaulē. Vai pirmajai kopīgajai atmiņai. Jo ir ļoti grūti atcerēties savu atsevišķo pirmo atmiņu.

Atceros, kā vakarnakt kino pusaizmigusi skatījos kkādu Zviedru kino - nevajag cilvēkus iesprostot savu rūpju būrī. Tas ir grūti, jo ir grūti atzīt, ka galvenokārt ir jāprot pašam par sevi parūpēties un nekļūt par nastu un ar to nenospiest citus cilvēkus. Vispār tā vēlme cilvēkos (te es jau runāju gan par vīriešiem, gan par sievietēm) citiem kko iemācīt ir pārdabiska. Nu, pa tiešo. Jo dažreiz ir tā, ka pēc x gadiem es atceros - ā, jā, tiešām, tā ir un es to pirmo reizi uzzināju kopā ar to un to cilvēku, kad mēs darījām kko pilnīgi neitrālu, bet tgd es to sapratu. Jo, pirmkārt, viņš to jau tad zināja. Vienmēr vajag ceļu. Jo vienmēr var arī nesaprast, neiemācīties nekad, nu, šīs dzīves laikā, tāpēc nav jēga baigi pieķerties un sagaidīt. Tā ir vieglāk visiem. To pilnīgi un noteikti var sasaistīt arī ar sievietes un vīrieša lomu, ar ko sākās mans plūdums. Jo, ja lomas spēlē gudri, tad ir salda spēle. Mēs jau zinām, ka mēs nevaram nespēlēt, ka pat vienatnē mums ir sava loma.

Oh, crystal ball!

28.3.14 18:39 - Lēnā dzīvošana.

Šodien dzīvoju lēni. Aizgulējos. 15 min. no gultas biju ārsta kabinetā. Labi, ka tur nekur nebija spogulis. Pēc tam lēnām pabrokastoju pankūkas ar ērkšķogu banānu ievārījumu un aizgāju pagulēt. Rūtiņa dusmojās un veica visādus iedomu uzbrukumus mana ķermeņa formas segai. Pamodos šodien otrreiz un ilgi dušojos. Šodien ir a very bad hair day, taču ritenim piestāv arī tādi vaļēji mati. Man ļoti patika izstāde "Re:visited", saplūda viss manā lēnajā dzīvošanā. Tgd otrreiz man vēl vairāk patika darbs, kur pati piedalījos. Kad lēnām apskatījos un padomāju. Tā izstāde vispār liek daudz domāt. Un tā keramikas horeogrāfija, kolosāli. Petrova suņi gan gandrīz asariņu no manis izspieda, tas akvarelis ķermeņus padara tik siltus un taustāmus. Atpakaļceļā vēroju garāmejošos suņus. Viņi izskatījās kaut cik laimīgi, saulītē acis samieguši. Pēc tam pāris "Čau!", paēdu sautējumu un tgd jāsāk lakot nagi dzimšanas dienai un jāizdomā dāvana, jo es totāli noslinkoju. Taps kkas nelietdarīgs, bet ekstravagants. Cerams. Bet lēnām, jo ātrums pagaidām sagādā nelielas sāpītes. 
Powered by Sviesta Ciba