Sviesta Ciba |

extranjero (

extranjero) rakstīja,
@ 2016-03-02 18:02:00

ADHD ...
jeb uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi, kas ASV tiek noteikti pēc DSM-4 parametriem apmēram 5-6% bērnu, bet Eiropā pēc ICD-10 tikai 1-2% bērnu. Šis fakts jau vien liek aizdomāties, cik lielā mērā šī problēma ir uzpūsta un nevajadzīgi ārstēta ar zālēm noteiktās valstīs.

Salīdzinājumā šizofrēnija, kuru ir vislielākais pamats uzskatīt par smadzeņu bojājuma slimību un kura skar līdz pat 1% cilvēku dzīves laikā, uzrāda apmēram vienādu izplatību visās valstīs un kultūrās. Zīmīgi, ka pēc PVO datiem šizofrēnijas ārstēšanas rezultāti ir labāki mazattīstītās valstīs, nekā rietumos. Tā ka sabiedrības attieksme, plašākas ģimenes atbalsts, mazāk konkurējoša sabiedrība, lielāka reliģijas ietekme utt. var vairāk palīdzēt pat šādu slimību gadījumā nekā tikai zāļu lietošana.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

_zirgs
2016-03-02 22:44 (saite)

70% nav 'tikai 70%', turklāt nav jau tā, ka tad neko nevar darīt. To sauc par terapijas rezistentu šizofrēniju, kas var svārstīties no 10-30%, tā ka sanāk 70-90%, kam pirmās un otrās izvēles medikamenti palīdz.
Par blakus efektiem - jā, tie ir nopietni, bet neārstēta šizofrēnija ir dzīvi paralizējoša. Katra šizofrēnijas psihozes epizode un kopumā neārstēta šizofrēnija rada ar vien lielākus smadzeņu gan funkcionālos, gan bioloģiskos traucējumus, tamdēļ labāka izvēle IR lietot medikamentus, tos piemeklējot pacientam. Ir otrās paaudzes antipsihotiķi, kam ir labāks blakņu profils ar mazāk blakus efektiem.
Terapijas mērķis ir panākt spēju funkcionēt, integrēties sabiedrībā, uzlabot kognitīvās spējas, nevis tikai panākt pozitīvo simptomu izzušanu un ļaut mocīties ar medikamentu blakus efektiem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

extranjero
2016-03-02 23:05 (saite)

Nav daudz ar zālēm ārstētu šizofrēnijas pacientu, kas spēj adekvāti iekļauties sabiedrības dzīvē, piemēram, strādāt algotu darbu. Tā ka tas ir diskutējami, ko nozīmē labāka dzīve. Tieši tajā ir modernās psihiatrijas kritika, ka tā neņem vērā sociālo kontekstu un cenšas tikai visus uzsēdināt uz zālēm, uzskatot ka tā viņiem ir labāk. Šīs zāles padara cilvēkus par emociāliem dārzeņiem, un tas nav, ko šie pacienti vēlas, un, iespējams, ka tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tik daudzi vēlas izvairīties no zāļu lietošanas.

Esmu lasījis arī PVO pētījuma kritiku, bet manā skatījumā pat kritiķi pārāk daudz balstījās uz “rietumu vērtībām” – ar izpratni, ka individualitāte ir galvenais, kamēr citās valstīs vērtē kopienas garu daudz vairāk. Es esmu pārliecināts, ka Indijā daudziem jogiem un svētajiem ir šizofrēnija. Bet viņi diezgan normāli spēj ar to sadzīvot šīs sabiedrības vidē, un viņi noteikti savā dzīvē jūtas daudz piepildītāki un radošāki.

Tas, ka 2. paaudzes antipsihotiķi ir labāki, ir mīts (ko radījušas zāļu kompānijas), kas jau labu laiku ir apgāzts. Varbūt līdz Latvijai šīs ziņas vēl nav nonākušas, bet UK vadlīnijas šajā sakarā ir mainītas jau pirms vairākiem gadiem – visām zālēm ir smagi blakusefekti, bet tie ir dažādi. Tā ka tā ir izvēle tikai par mazāko ļaunumu, kas katram pacientam var būt individuāla izvēle.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

_zirgs
2016-03-02 23:23 (saite)

Protams, ka arī otrās paaudzes medikamentiem ir blaknes. Kurš saka, ka nav. Tomēr starp otrās paaudzes medikamentiem var atrast tādus, kam nav iztrūkst kādu blakus efektu grupa, piemēram, nav ekstrapiramidālo simptomu vai nav metabolo traucējumu. Kas dod iespēju piemeklēt medikamentu.

Man gan, piemēram, radies priekšstats, ka tieši modernā pieeja ir tāda, kas koncentrējas uz dažādu pieeju, psihiatrija + psihoterapija un citas palīdzības formas, lai sasniegtu to, ka pacients var strādāt un normāli dzīvot.
Redz, es nesaku, ka kādam, kas tiek galā jeb kontrolē savus simptomus nepieciešamas zāles. Es runāju par, piemēram, akūtu psihozi vai izteiktām halucinācijām, kas traucē cilvēkam. Te nu gan, manuprāt, vietā ir medikamenti.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	extranjero 2016-03-02 23:38 (saite)
	Tieši 2. paaudzes antipsihotiķiem ir lielāki metaboliskie traucējumi. ESPS gan ir mazāki, bet kā jau teicu – tā ir izvēle starp diviem ļaunumiem. Galējā izvēle ir klozapīns, un lai gan to sauc par 2. paaudzes, reāli tas jau bija atklāts 1970. gadā, un pēc tam aizmirsts, jo zāļu kompānijas gribēja pārdot jaunākas patentētas zāles. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

panacea
2016-03-03 13:44 (saite)

es šoreiz piemetīšu savus 2 centus un nostāšos extranjero pusē, ka farmakoterapija šizofrēnijas gadījumā reāli sūkā. šizofrēnijai, kā es pieļauju tu zini ir pozitīvie, negatīvie un kognitīvie simptomi. zāles ārstē tikai pozitīvos un ar milzīgām blakusparādībām, un tas ir bijis milzīgu diskusiju un jaunu terapiju pētniecības (bez panākumiem) pamatā jau ilgu laiku. tagad toties es kā esmu pēdējā laikā sākusi pamanīt vairākus meinstrīmīgus rakstus, kur cilvēki cenšas sadzīvot ar balsīm, jo tās tiek uzskatītas par atšķeltu personības daļu. šeit es to diskutēju ar sirualsirual:

http://klab.lv/users/sirualsirual/82107.html?thread=138427#t138427

es īsti nezinu cik es piekrītu extranjero par to, ka mazattīstītākas sabiedrības ir efektīvākas ārstēšanā. man liekas šizofrēnija ir tik multifaktoriāla, ka tur ir maz kas skaidrs. piemēram, šizofrēnija ir biežāk izplatīta lielās pilsētās, līdz ar to varbūt viņa vnk mazāk sākas vai ir mazāk spēcīga mazākās sabiedrībās. go figure.

bet tā, es arī piekrītu, ka pašreizējais psihiatrijas modelis ir pilnīgi debīls. ok, leibelings ar to diagnosticēšanu kāda tāds ir 'pēc idejas' neitrāls un tam vajadzētu būt vnk kā aprakstam, lai viens speciālists saprastu otru. bet tā jau nav realitāte. realitātē tam 'aprakstam' tiek piešķirts daudz lielāks svars, pacienti tiek stigmatizēti, aprakstu daudzi uzskata par zinātnisku, lai gan tur vispār nekā zinātniska nav, utt utt. es ļoti ceru, ka NIH of Mental Health kādās nākamajās dekādēs sasparosies un nāks klajā ar savu diagnostiku, kas solās būt balstīta uz zinātni.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

_zirgs
2016-03-03 15:48 (saite)

Nekur jau neapgalvoju, ka farkamoterapija ir ideāla vai ka ar to nav problēmu, tomēr es uzskatu, ka tai ir sava vieta. Es neņemtos apgalvot, ka tad ja terapija sūkā, mums tā jāatmet.
Ok, man nav bijusi saskare ar cilvēkiem, kas spēj nošķirt balsis un halucinācijas un spēj sevi menedžēt un sadzīvot. Šeit nestrīdos, ka pieejas varētu būt dažādas, protams, gluži kā viegla smaguma depresijai, der modernāka pieeja ar psihoterapiju un farmakoterapiju pēc nepieciešamības.
Mana pieredze ir ar stacionāra pacientiem, kam ir akūta psihoze vai tādas halucinācijas, kas liek zagt, nogalināt tuviniekus vai nogalināt sevi. Vai tādas halucinācijas, kas pilnībā nav nošķiramas no realitātes un neļauj cilvēkam funkcionēt. Tādos gadījumos redzu farmakoterapijas nozīmi, jo tie ir tie pozitīvie simptomi, kas ir ārstējami ar šobrīd pieejamo terapiju un tai ir labāks efekts, kā neārstējot.
Kā arī man šķiet svarīgs fakts, ka neārstēta šizofrēnija turpina traumēt smadzenes, kamdēļ ar laiku saīsinās remisijas periodi un paildzinās saasinājumu periodi, kas liek sliekties uz to, ka kaut kādu un vēlams labāko no izvēlēm tomēr būtu jālieto.
Kā arī, kā jau teicu, ar cerībām skatos uz jauno it kā izstrādes stadijā esošo modeli par to, ka ir nevis skaidras grupas jeb diagnozes pēc bināra iedalījuma ar skaidrām robežām, bet spektrs ar simptomiem, kas precīzāk definētu pacienta stāvokli.

Bet par simptomu aprakstu/diagnostikas problemātiku utt - katrs no mums runā par ko citu. Es saku, ka nav gluži tā, kā apgalvo extanjero, ka šī diagnoze ir galīgi neskaidra, ka nav nekā pēc kā vadīties, nav nekā noteikta, lai to diagnosticētu. Ir noteikti simptomi, kas ļauj saprast, ka pacientam ir šizofrēnija. Bet protams, tas kas nav skaidrs, ir kā šie simptomi rodas jeb slimības un simptomu patoģenēze.
Tomēr. http://www.nature.com/nature/journal/v530/n7589/full/nature16549.html piemēram šis šī gada pētījums pietuvojies šizofrēnijas ģenētikai un arī patoģenēzei. Tas, ko mini, ir patoģenēzes atšķetināšana, kas vienlaikus dotu iespēju uz labāku diagnostiku. Jeb labāka izpratne gan par simptomu rašanos, gan to diagnostiku, gan terapiju.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

gnidrologs
2016-03-03 16:03 (saite)

Mazliet ārpus tēmas, bet vai tev kā (kā es sapratu no citiem ierakstiem) studentam/ei šajā sfērā ir kāds komentārs par psihisko slimību klasifikācijas izmaiņām vēstures un kultūras kontekstā?
Piemēram, vēl ļoti nesen bija tāda kaite kā ''gender identity disorder'' (vai kā tā), bet tagad to pārdēvēja daudz jaukākā eifēmismā ''gender disphoria''? Vai ar to korelē kaut kādi konkrēti atradumi zinātnē attiecīgajā sfairā, vai tā ir kārtējā nodeva ''pareizajai runai''? Ja iepriekšējais, tad kas mainījies tīri no zinātniskā viedokļa? Ir kaut kas tapis skaidrāk?

Tie paši autismi vai uzmanības trūkums, kā jau Extrajenero teica, ir tādi fuzzy. Senāk vispār tāda lieta neskaitījās kā kaite, tad ir un tiem ir izdomāti vārdi. Senāk homoseksualitāte skaitījās kaite, bet tagad nē.
Ir kādas stingras vadlīnijas pēc kurām psihiatru/lōgu kopība vadās, nepārtraukti pārdefinējot un pārklaficējot lietas?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	panacea 2016-03-03 18:58 (saite)
	jēs, ja interesē, izlasi džona ronsona the psychopath test, he, tur diezgan labi un akurāti ir iztirzāti šitamējie jautājumi. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

panacea
2016-03-03 18:48 (saite)

nu farmakoloģijai, protams, ir kaut kāda nozīme kaut kādā garīgo slimību ārstēšanas kontekstā, bet, nu, es kā farmakoloģe piekritīšu, ka tieši psihiatrijā farmakoloģija ir reāli slidens lauciņš un man liekas, ka jebkurš normāls psihiatrs arī man piekritīs līdzi (es pazīstu diezgan daudzus psihiatrus, ja tas palīdz argumentam, haha).

par diagnozēm -- nu, es nezinu, man liekas, ka mēs tomēr runājam par vienu un to pašu, jo, protams, diagnozes jau ir vienas un tās pašas. problēma, par ko man liekas runā extranjero un es un vēl daudzi citi (palasi par dsm-5 skandālu) ir tā, ka lielākajai daļai psihiatrijas diagnožu, lai tām kvalificētos, ir jāizpilda, teiksim 6 simptomi no 8 -- kas nozīmē, ka dažādiem cilvēkiem var būt pilnīgi dažādi simptomi, bet viena slimība -- problēma, par ko runāja extranjero. tā kā psihiatrija nebalstās uz organisku diagnostiku, bet simptomātikas aprakstu, tad rodas problēma. vēl lielāks sajukums rodas tāpēc, ka bieži simptomi dažādām slimībām ir līdzīgi/vienādi un tad cilvēkiem ar vienādiem simptomiem ir dažādas slimības -- kā jau minētajā bipolar vs šizofrēnijas piemērā (kur nu vēl šizoafektīvās slimības utt). (vēl, kas man nāk prātā, kaut vai: https://en.wikipedia.org/wiki/Avoidant_personality_disorder#Controversy, kur viena ir smagi personības traucējumi, otrs ir sociāli pieņemta anxiety). vēl -- lai diagnosticētu pareizo slimību, to pašu bipolar mēdz paiet gadi, man liekas 10 un kādas 5 nepareizas diagnozes, lai noteiktu pareizo. un tas ir tieši dēļ neviennozīmības/nespējas pareizi diagnositicēt/bailēm stigmatizēt utt.

jā, bija cerība, ka dsm-5 būs vairāk balstīts uz spektru (nav), bet arī tur ir problēma. piemēram, iekš dsm-4 aspergera slimība bija autisma vieglākais spektrs. kad to ieviesa, pēkšņi amerikā par cik tur procentiem pieauga saslimšana ar autismu bērniem. sāka vainot vakcīnas. bet ne jau vakcīnas bija pie vainas, bet tas, ka iekļāva plašāku spektru ar autismu. jo diagnoze pati par sevi ir bināra -- ir vai nav. un kad ir diagnoze -- ir īpaši psihiatriska -- tā uzreiz vēl mūsdienās tomēr ir stigma. tagad iekš dsm-5 aspergers atkal ir izmests ārā.

un jā, tādi pētījumi, kā tu ieliki linku tiek veikti vesels kalns un tas ir tas ko cerams, kādu dienu ieviesīs tas NIH, bet tāda diagnostika kāda ir mūsdienās tos pētījumus vispār pilnīgi un absolūti ignorē.

un vēl -- šizofrēniju tiešām pilnīgi mierīgi var notēlot: https://en.wikipedia.org/wiki/Rosenhan_experiment

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: