Jau kādu laiku neliek miera kāds jautājums (zinu, ka nāvīgi aizvainojošs, tomēr riskēšu pajautāt) - vai jūs zināt kādu pieaugušu cilvēku tā ap 30, kurš būtu no mazotnes audzināts kristīgu vērtību garā, vests uz baznīcu, pamācīts ar kristīgām bērnu grāmatiņām un tā tālāk, tad izaudzis un a) joprojām ir kristietis, b) ir labs, godīgs, tikumīgs un iecietīgs cilvēks, c) ir morāls paraugs citiem sabiedrības locekļiem? Es saprotu, jūs teiksiet, ka pirms trīsdesmit gadiem mums te nebija tādas civilizācijas kā tagad, nebija kristīgo bērnu grāmatiņu un vispār komunisti šāva nost visus vecākus, kas mēģināja kaut iepīkstēties par Jēzu, bet es teikšu, ka tās ir muļķības, apstākļi bija tieši tikpat nelabvēlīgi kā tagad (karojošā popkultūras un patērnieciskuma atmosfērā), tikai faktori citi. Un vēlreiz atkārtošu, ka šis nav retorisks vai aizvainojošs jautājums, es patiešām gribētu satikt tādus cilvēkus vai vismaz uzzināt par tādu eksistenci, jo man ir nelielas šaubas - pat ne par reliģiskās audzināšanas iespaidu, bet par pašu kristīgās pārliecības dabu, par to, ka cilvēks nevar kļūt par kristieti audzināšanas gaitā, bet gan tikai personīga pārdzīvojuma un izšķiršanās rezultātā kādā apzinātā un sev svarīgā dzīves brīdī. Tas ir, es spēju iedomāties labu jūdu, ko no agras bērnības ir audzinājuši vecāki - jūdaisti, es varu iedomāties labu musulmani, kas audzis islama tradīcijās, bet man ir grūti iedomāties pēctecīgu bezkonflikta kristieša likteni, labākajā gadījumā tas bērns sacelsies pret vecākiem un aizies neceļos, tikai pēc tam atgriežoties baznīcas klēpī. Vai es tomēr kļūdos?

p.s. iesākumā es gribēju vēl pievienot kritēriju "d) un ir laimīgs", bet tas, protams, būtu jau pārāk bezkaunīgi