mani bērnībā kristīja un vadāja uz baznīcu (nu es jau pati arī gāju), tiesa gan, tā visa kristīgā padarīšana notika tikai vasarās, Latgalē, kopā ar vecmāmiņu.
Tagad esmu izaugusi (un ikurāt ap 30), uz baznīcu neeju, ja nu vienīgi mākslu aplūkot, bet jā es sevi uzskatu par labu cilvēku un par morāli "pareizu", reizēm pat šķiet, ka esmu pārāk godīga šai pasaulei. Kaut gan, ja tā pavisam godīgi, es īsti līdz galam neesmu pārliecināta, vai tur pie vainas ir kristietisms, vai grāmata par 3 musketieriem.
baznīcai beidzu ticēt, sākot mācīties vēsturi. paplašinot apvāršņus, tā teikt.
negribot nevienu aizvainot, man šķiet, ka jebkuras ticības fanātisms ir kaitīgs garīgai veselībai. Gan bērrna, gan pieauguša cilvēka.

(Reply to this)