Nepabeigtā dienasgrāmata


17. Februāris 2020

(bez virsraksta) @ 00:33

[info]jim:
Virtuves boileris (ķipa tas mazais caurteces ūdens sildītājs) kaut kad sāka pilēt, kad bija sasniedzis garantijas termiņa beigas. Atslēdzu viņam strāvu, pilēšana mitējās, nolēmu, ka jāpērk jauns, bet nav steigas. Sarunāju ar Daini, ka kaut kad aizbrauksim uz Depo, viņš palīdzēs nopirkt jaunu, atvest mājās un pielikt, tāpat kā iepriekšējo. Tas bija kaut kad pagājušajā vasarā vai pat pavasarī, paguvu pierast dzīvot virtuvē ar auksto ūdeni.

Kad pagājšnedēļ biju ārzemēs, boileris piepeši bija sācis tecēt ar straumi un šī jautājuma risināšana vairs nebija atliekama. Sajutu lielu nevēlēšanos apgrūtināt superaizņemto divu bērnu tēvu Daini ar savām steidzamajām mājsaimniecības problēmām, tā nu es nolēmu ķerties pie plāna

kā būt par stipru un neatkarīgu sievieti 33 soļos:

1. Aizeju uz Depo, pati izraugos boileri, stenot to aizstiepju līdz taksim un no takša līdz mājām. Success.
2. Ūdens padevi virtuvē līdz galam var nogriezt tikai ar plaķenēm un paralēli kliedzot. Atrodu plaķenes un kliegdama nogriežu ūdeni. Success.
3. Atsitu galvu pret pagaldi, kurā norisinās visa šī ballīte. Jobanā maucība.
4. Atskrūvēju no ūdens pievadiem un noņemu no stiprinājuma veco boileri. Success.
5. Man neizprotamu iemeslu dēļ šādi boileri nāk bez elektrības vada, kas pašam jāpievieno. Noņemu pārsegu vecajam boilerim, izfiškoju, kā tam pievienots vads un noņemu viņam vadu. Success.
6. Noņemu pārsegu jaunajam boilerim un pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem pievienoju viņam elektrības vadu. Viss strādā. I'm a fucking pro.
7. Pārsegu vairs neizdodas normāli uzlikt atpakaļ, jo mans elektrības vads ir resnāks nekā boilera inženieri plānojuši. Bļaģ, fak, maucība.
8. Pēc vairākkārtīgiem mēģinājumiem pierunāju vadu iegult pareizajās boilera struktūras ielocēs, lai izdotos uzlikt boilerim pārsegu. Success.
9. Pieskrūvēju boilera ievadam T veida savienojumu. Uzkarinu boileri uz stiprinājuma. I'm a fucking queen of santehnika.
10. Atsitu otru galvas pusi pret pagaldi. Faking piece of shit.
11. Pieskrūvēju ūdens pievadus. I'm so successful. I should do this professionally.
12. Ar plaķenēm kliedzot atgriežu ūdens pievadu.
13. No T veida savienojuma ar Niagāras intensitāti laukā gāžas ūdens, veselīgi mitrinot manu sejasādu un virtuves grīdu. Iepišu ar galvu pagaldes naglā. Ar plaķenēm aiztaisu ūdens pievadu. Bļaģ, nahuj, maucība.
14. Kādu brīdi apceru plānu pārvākties dzīvot uz mežu prom no civilizācijas, ja šāda vilšanās ir viss, ko tā man var piedāvāt.
15. Ar stellatslēgu pievelku abas T veida savienojuma skrūves tiktāl, ka liekas, tās tūlīt nolauzīšu. Ar plaķenēm atveru ūdens padevi. Sejasāda un grīda atkal tiek bagātīgi mitrināta, jo nahuj bļaģ nekas, protams, nav mainījies.
16. Atguļos gultā, lai raudzītos griestos un apcerētu savu sakāvi un pazemojumu. Apsveru, vai nezvanīt tomēr Dainim. Sadzirdu, ka apakšstāvā Dāvis spēlē muzāru. Aizrakstu Dāvim.
17. Dāvis laipni uznāk augšā sniegt savu konsultāciju. Viss esot izdarīts brīnišķīgi, bet tam savienojumam laikam vajadzētu blīvīti. BLĪVĪTI, BĻAĢ. Kāpēc tad jūs tās blīvītes nepievienojat komplektācijā, dirsā nahuj,
18. Izpētu, ka vecais boileris ir ticis blīvēts vienkārši ar izolenti. Nolemju aplīmēt T savienojumu ar izolenti, moš nostrādā. Atrodu izolenti. Rūpīgi aplīmēju savienojumu.
19. Ar plaķenēm atgriežu ūdens padevi. Saņemu vēl vienu veselīgu mitrināšanas seansu. Nobrīnos, cik mans lamuvārdu krājums ir repetitīvs.
20. Zaudēju ticību cilvēcei un iekrātos traukus nomazgāju vannā.
21. We are not descended from fearful men, saku sev. Atskrūvēju ūdens pievadus un noceļu boileri no stiprinājuma.
22. Boileris nu ir piepildījies ar 15 litriem ūdens un noņemšanas procesa laikā gandrīz sadragā pats sevi un manas tuvākās ekstremitātes. Man vairs nav enerģijas lamāties.
23. Noņemu T veida savienojumu un aplīmēju ar izolenti skrūves sadaļu. Ar vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem visbeidzot uzskrūvēju T savienojumu pa virsu blīvējumam ar līmlenti.
24. Mēģinu pielikt boileri atpakaļ pie stiprinājuma. Boileris ir tik smags, ka atsakās sadarboties.
25. Mēģinu izliet boilera saturu bļodā. Procesa laikā boileris apgāž bļodu. Tās saturs veselīgi mitrina virtuves grīdu.
26. Atmetu ar roku un nolemju izlekt pa logu, lai vairs uz šo neveiksmi nebūtu jāskatās.
27. Atceros, ka pa logu nedrīkst lekt, jo ciemos nāk M. strādāt pie scenārija. Sagaidu M. un piedāvāju viņai patīkamu workautu boilera celšanas disciplīnā.
28. Veselīgā unisonā kliedzot un lamājoties pieliekam boileri pie stiprinājuma.
29. Pieskrūvēju ūdens pievadus.
30. Ar plaķenēm atgriežu ūdens padevi.
31. NEKAS NETEK.
32. I'm a fucking queen of santehnika, bitches
33. Yo, kur palika scenārija rakstīšanai ieplānotais vīkends, nez
 

16. Februāris 2020

(bez virsraksta) @ 22:15

[info]penny_lane:
līdz 30 gadiem es ienīdu savu augumu, pēc 30 gadiem nolēmu, ka esmu tīri apmierināta ar augumu, un sāku ienīst seju un personību.

būt sievietei, laime, prieks, svētki ik dienas.
 

(bez virsraksta) @ 18:12

[info]kakjux:
Garastāvoklis:: vlak
Mūzika: vlak
Tags: , , ,

Ziniet taču, ka ballītes orgkomiteja ir Nymburk fani? Lūk. Tāpēc nejauši tika aizbraukts uz Vācijas pierobežas nekurieni Rumburk. Kas bija... teiksim tā, ballītes viens no randomākajiem izgājieniem. Tika piebukots Wellness hotelis, turpmāk saukts par Labību. Man, protams, ka jāstrādā un es drusku nervozēju par to. Izlemjam iet uz burgernīcu, nē, burgernīcu rīt, ejam uz otro shortlist vietu. Tā ir kultūras nama otrā pusē. Pie ārdurvīm var dzirdēt nīgri maujam govi. Pie kultūras nama. Ok. Nē, VZ pieprasa atpakaļ burgernīcu, jo šiten galdauti. Ok. Aizejam tur, tur ir takeaway stila setup un neoni, es atsakos tur. Pēc nelielām pārdomām ejam atpakaļ uz kultūras namu. Tur, izrādās, ir aizmugures telpa, kurā nav galdautu. Gut. Runājam kaut ko. Nāk apteksne ar menus. Tad sadzird, ka mēs importa, aiziet samainīt menus. Noņirdzamies, ka šas atnesīs vācu, bet mēs vāciski neprotam līdz galam. Sounds like a joke? Zaja tiešām atnesusi menus vāciski, laipni palūdzam tomēr čehu menus. Zaja noņirdzas un iet samainīt. Selektējam havčiku, paņemam Kozelus un es izvelku laptopu. Pierijamies diez gan norm, paņirdzam, es tur fonā darbos. Tad VZ tomēr grib iespraust telepurķi lādēties. Kaut ko turpinam tērgāt. Šeit tualetes ir frīkainākas čuvakiem nevis zajām. Ha! Win. Anyway, nofinišēju darbus. VZ tāds nāks izraut telepurķi, iesim maksāt un iet uz citu barčiku. Es uzstāju, ka tak iesprausts man blakus, es izraušu.

Procesā mēģināt neizraut visu rozeti, atpiņķerēt vadu no mēteļa piedurknes, norāvu VZ telepurķi uz grīdas.
Weekends turpinājās +/- offline.

Gūgle negribēja man kartēs rādīt to pivnīcu, bet es uzstāju, uzstāju un uzstāju. Beigās tā izrādījās labākā izvēle! 8 min walk no galvenā laukuma tur ir Pivnice Pod Kopcem, kas ir the local suburban bliss barčiks. :) vairāk no vlak neesmu gatava bakstīt pagaidām reportu.
 

(bez virsraksta) @ 15:02

[info]martcore:
savdabīgi, ka mediji, lai kaut kā cīnītos jūtubē ar reģionāliem un citiem ierobežojumiem
publicējot materiālus, ka viņiem pašiem nepieder
nerīkojas ārkārtīgi vienkārši

a) pārlaudot video uz jebkādu savu personisko kanālu
b) uzrakstīt zem tā diskleimeri, ka mēs te nenodarbojamies ar reklāmu un neesam jūsu monetizācijas programmās (brīnums, cik daudz ļaužu neraksta šos diskleimerus un pēc tam cieš - es vienmēr cenšos rakstīt)
c) medijā iedot saiti uz šo materiālu

najobka, protams, taču pret robotisko birokrātiju vai not
 

(bez virsraksta) @ 13:46

[info]martcore:
jāsaka, man ārkārtīgi patika strādāt piņķos, kas, tipa, ir rīga, bet, tipa, gluži arī nav
piņķi, pirmkārt, manā uztverē ir kolosāli skaista vieta, daudz skaistāka par visiem klusajiem centriem vai āgenskalnu
kaut kādā ziņā tā ir latvijas taizeme
kur, piemēram, vienlaicīgi pastāv akadēmiskais habs ar trīs internacionālām skolām un neorganizēti pilsoņi, kas slaistās no rīta ap veikalu lats
bezcerība sadzīvo ar universālām iespējām
pirmā latvijas skrituļdēļu rūpnīca ripo, piecstāvenes, mazdārziņi
slavenā piņķu baznīca kā visu ignorēts pīķis debesīs
taču tajā visā var sajust sirdi un garu - mani nekur rīgā nepārņem tik spēcīgas emocijas, kā tur

nopietni apsveru iespēju pārvākties kādreiz
 

dziļā zivs @ 12:04

[info]teja:
ja es paskatos savu LV soc.mediju plūsmu, ko veido, sauksim to par "vidējo paaudzi". tur prevalē "panākumu brīži". mēs uz sarkanā paklāja, es labi izskatos. kamēr alt-left galam dominē katarses brīži kas it kā oponē šai panākumu domāšanai, bet patiesībā ir tas pats: es slikti izskatos. es apsities tresīju miskastē kamēr draugs mani tetovē.
es negribu kritizēt emocijas, ka cilvēks jūt pacilājumu brīdī, kad viņam šķiet, ka kosmoss viņu atalgo par pūliņiem, vai uz brīdi ir iedevis atvaļinājumu no dienišķajiem pārbaudījumiem - nepārliecinātība par sevi, bailes, stress, garlaicība, pārstrādāšanās... emocijas ir svētas! mūsu kultūrā ir pārāk izplatīta emociju devalidēšanas prakse un es nevēlos tajā ieguldīt. let's hug.
bet vēlos kritizēt šo domāšanu. sauksim to par katartisko domāšanu. kāpēc tā ir bīstama - jo ved pie identifikācijas ar katarses brīžiem, kas ir tiešais ceļš uz nemitīgu identitātes krīzi. "ja nu es tomēr neesmu aktieris, mākslinieks, mūziķis, vingrotājs, galvenais tusētājs vai skaista", uzturēt šīs lietas, kas patiesībā ir vienkārši lomas sabiedrībā vai profesijas, vai pārejošs ārējais veidols, prasa ievērojamus dzīves viltošanas centienus. jo neviens nav nekas no minētā. cilvēks ir process, un, jo ātrāk tas pielec, jo ātrāk tu ar pilnu uzmanību esi savā procesā, jo labāk. bezjēdzīga enerģijas šķērdēšana ir ķerties pašam pie saviem benčmārkiem, kā zivs bez kājām un rokām mēģinātu ķerties pie laivai domātiem pāļiem. "es pierādīju ka es to varu! ā nē tomēr nevaru"... zivs ir daļa no upes! nevis darbiņa, vai hobija, vai atvaļinājuma vai ģimenes ārējais izskats. ak šīs identitātes uzturēšanas ciešanas! kuras mēs turklāt viens no otra slēpjam un pālī "beidzot atzīstamies"...ak šī izmisīgā darbošanās, lai pats no sevis slēptu "skarbo patiesību, ka tu nekas neesi".
jo arī tā ir ilūzija - nav iespējams stāvoklis, kurā tu "neesi nekas". jo tu esi upē, un upe tevi mīl.
 

(bez virsraksta) @ 10:23

[info]krii:
Ar seru Ričmondu bijām kārtējā Maskavas forštates ekspedīcijā. Atradām forštati visu sniegpulksteņos, pūpolos un ausaianos, plaukt gatavos pumpuros.
Sapratu, cik ļoti mani nogurdinājusi pat šī - tik maigā un saudzīgā - ziema.
 

(bez virsraksta) @ 00:05

[info]virginia_rabbit:
apsveicu ar 1 kg kultūras [info]dienasgramata
 

15. Februāris 2020

Sabats uz mūžu @ 22:52

[info]artis:
[info]dienasgramata nesen minēja, ka atzīmē savdabīgu gadadienu—"gads bez darba". Kā var noprast, tas patiesībā nebija gluži brīvprātīgi, tāpēc novēlu pavisam drīz atrast piemērotu nākamo darba vietu! Par to pašu runājot—vērtīgi atzīmēt, ka daudziem "gads bez darba" drīzāk skan kā nerealizēts sapnis. Izplatīta sapņa versija skan ambiciozāk: "labi būtu, ja vairs nekad nebūtu jāstrādā!". Tādai domai—izteiktai skaļi vai tikai pie sevis—sekos atcirtiens: "beidz sapņot!". To arī iztirzāsim šajā ierakstā.

Sapni var pārvērst par sasniedzamu—un galvenais—izmērāmu mērķi. Pietieks ar pamatskolas aritmētiku. Skolā pratām risināt teksta uzdevumus, bet sapņu kalibrēšanai to izmantojam reti. Tam nav īsta attaisnojuma, tāpēc sāksim ar atbildi uz vienkāršu jautājumu: "Cik gadus varu atļauties nestrādāt?".

Pavisam vienkārši—saskaitot brīvos naudas līdzekļus, aptuveni prognozējot gada ienākumus no vērtspapīriem, nekustamo īpašumu izīrēšanas, autortiesību vai patentu atlīdzībām, dārgmetāla krājumu realizēšanas u.c., iegūstam skaitli, kas atbilst mūsu neto vērtībai (net worth). Viss mūsu saskaitītais atbilst pasīvo ienākumu kategorijai—tas nav maizes darbs, kur samaksa ir par nostrādāto laiku. Visu uzkrāto vērtību spēsim tirgū iemainīt, tā nodrošinot pamatvajadzības iztikai (īre, nodokļi, pārtika utml.). Formula ir vienkārša:

Neto vērtība ÷ Ikgadējā pamatvajadzību izmaksu summa = No algota darba brīvais laiks

Lai tas nebūtu tik abstrakti, iedomāsimies Ilzi, kura apzinīgi strādā par programmētāju. Vidējā nozares alga, pēc dažām aplēsēm, 2019. gadā Latvijā pārsniedz €2,000 mēnesī. Nedaudz vienkāršojot, pieņemsim, ka Ilzes darba stāžs ir 10 gadi, bet atalgojums—€30,000 neto, jeb €2,500 mēnesī. Par spīti salīdzinoši lielajai algai, Ilze turpina dzīvot kā studente—gadā tērējot vien €10,000. Tātad, katru gadu Ilze spēj iekrāt €20,000.

Ar 10 gadu stāžu, Ilzes iekrājumu summa būtu €20,000 × 10 = €200,000. Faktiski, ieguldījumu vērtība būtu augstāka, bet mēs neskaitīsim kapitāla pieaugumu, lai lieki nesarežģītu rēķinus. Tomēr godīgi arī pieņemt, ka karjeras sākumā atalgojums ir mazāks. Pieņemsim, ka tāpēc tīrie iekrājumi ir tikai €150,000. Cik ilgs var būt Ilzes bezalgas atvaļinājums? Izmantojot iepriekš minēto formulu: €150,000 (ietaupījumi) ÷ €10,000 (izdevumi) = 15 gadi. No vieniem pašiem ietaupījumiem vien, Ilze var iztikt 15 gadus. Pie nosacījuma, ka Ilze naudu ir ieguldījusi aktīvos, kas vidēji ienes 7% gadā—tas ir visai konservatīvs pieņēmums—cauri visām lielajām depresijām, recesijām, tirgus bumiem un burbuļiem. Neieguldītu naudu lēnām apēdīs inflācija.

Izmantojot citu formulu, uzzināsim krātspēju: Uzkrājumi gadā ÷ Ienākumi = Krātspējas procents. Attiecinot to uz Ilzes piemēru: (€20,000 ÷ €30,000) × 100 ≈ 66%. Citiem vārdiem, Ilze spēj neiztērēt 66% no ienākumiem. Zinot krātspēju, varam noteikt, cik ilgi jāturpina strādāt algotu darbu. Kad sakrātā un ieguldītā summa spēs nodrošināt pamatvajadzības, algotu darbu var arī neturpināt.

Ilzes gadījumā, pateicoties augstajam krātspējas procentam, šis stāvoklis būs sasniegts pēc nedaudz vairāk kā 14 gadu darba. Tātad, var teikt, ka pateicoties savai apzinībai, neatlaidībai un krātspējai, Ilze varēs labprātīgi pārtraukt darba attiecības uz mūžu jau pēc apmēram 4,4 gadiem.

Pieņemot, ka Ilze darba gaitas sāka 23 gadu vecumā, finansiālu neatkarību viņa sasniegs ≈ 36 gadu vecumā. Trīsdesmit gadus agrāk kā ierasts, ar kopējo darba stāžu, kas tikai nedaudz pārsniedz 14 gadus—no sākuma līdz beigām. Protams, jābūt drošiem, ka izdevumu ailīte paliks stabila—labāk būtu iekrāt arī rezervei un nebaltai dienai, tomēr kopumā aritmētika nemelo:



Finansiālās neatkarības formulu var izteikt un vienkāršot arī šādi: Ikgadējā pamatvajadzību izmaksu summa × 25 = Nepieciešamais ieguldījumu apjoms. Skaitlis 25 ir konstante, kas atvasināta no t.s. "4% likuma". Turpinot izmantot Ilzes piemēru: €10,000 (gada izmaksas) × 25 = €250,000 (nepieciešamā ieguldījumu summa). Citiem vārdiem, Ilzes maģiskais finansiālās neatkarības skaitlis jeb "the position of Fuck You" ir vienāds ar €250,000. Tās ir tīrās izmaksas, bet jāpieskaita arī kapitāla pieauguma nodokli, kas šobrīd ir 20%. Ir paredzēti arī zināmi atvieglojumi, bet šis ieraksts nav par nodokļu optimizāciju—vienkāršības labad pieņemsim, ka tas padārdzina izmaksas un Ilzei pavisam jāsakrāj tieši €300,000. Iztrūkst vien puse no nepieciešamās summas—€150,000 Ilzei jau ir ķešā. Tas faktiski neizmaina Ilzes laika skalu—līdz neatkarībai paliek aptuveni 4,4 gadi:



Šādi var rēķināt arī no otras puses—cik dienas, mēnēšus vai gadus no atalgota darba stāža var nogriezt, ja proporcionāli samazina izdevumus. Katrs vienmēr ir izvēles priekšā—cik un ko atļauties patērēt—samērojot to ar savu vēlmi turpināt strādāt algotu darbu. No otras monētas puses—iespējams arī rēķināt kā plānotais algas pieaugums samazinās nepieciešamo laika sprīdi līdz finansiālajai neatkarībai. Nosacītais mērķis ir sasniegts, kad dzīves izdevumi ir pilnībā nosegti ar ienākumiem no ieguldījumiem. Ilustrācijai par izmaksām:



Anglosakšu valstīs, ņemot šādu aritmētiku par pamatu, izveidojusies kustība, kuru dēvē par "FIRE (Financial Independence, Retire Early)" — Finansiāla Neatkarība, Priekšlaicīga Pensija. Šādas atziņas, protams, sastopamas jau krietni agrāk, vairākos atveidos. Arī šoreiz igauņi ir aizsteigušies priekšā—viņu grupā ar nosaukumu "finansiāli svabadi" šobrīd ir vairāk kā 23 tūkstoši dalībnieku, kas ir visai iespaidīgs rādītājs. Cik man zināms, tā ir lielākā per capita grupa Eiropā.
 

sludinahjums @ 22:43

[info]martcore:
apprecēšos ar sievieti, kurai padusē ir mikrosuns, un mikrosuni sauc nanki-pū
 

nu tad iedzersim par sofiju annu @ 21:59

[info]martcore:

labs un daudzsološs starts, poga rīklē varēja iekļūt tikai pašnāvības gadījumā, vajag labu nozieguma ģeometriju, pēc iespējas lakoniskāku (ja neesat pamanījuši - tad agatei ir ļoti lakoniskas būtībā grāmatas, rakstnieka svētība), beigās cirks ar zirgiem, pūdelis jāj uz ponija, lācis uz motocikla un begemots uz deltaplāna, bārdainas sievietes un anālie akrobāti, čurā roņi, lido rozes


zajebisj, es ļoti ātri sapratu, ka čuvaks nav slims (tāpēc, ka neviens neticēja, ka rakstniece taisās drīzumā nomirt, tur bija konkrēti teikumi, kuros es apspēlēju puaro), taču tālāk viss pavērsās drusku neparedzami - es biju palaidis garām vienu savdabīgu tendenci (uz kuru mājienus, manuprāt, tomēr iedeva pārāk maz), nē, pusē es sapratu pēc visiem maindgeimiem, kas ir noziedzniegs, taču motivācija un pārējais vēlāk izvērsās daudz savādāk. vispār, ļoti labs hūdanits varētu būt, ja saglabātu lakonismu beigās, un izvairītos no aizliegtiem paņēmieniem dilemmās (klasiskos detektīvos nepieļaujami). taču patika un bija aizraujoši. 
 

(bez virsraksta) @ 21:16

[info]sirualsirual:
starp citu, tam, ko ar “man saujā benzīns” un mazākā mērā ar “kur indiāņi nav” darīja Gobziņš, laikam ir savs vārds

https://en.m.wikipedia.org/wiki/Mondegreen

p.s. iesaku tomēr darb. v. "gobziņot"
 

Displaced Persons @ 18:25

(bez virsraksta) @ 17:40

14. Februāris 2020

(bez virsraksta) @ 23:08

[info]kakjux:
Tags: ,

starp citu, Dečīna ir pilsēta, kurā ir vislielākā aptieku koncentrācija, ko sanācis novērot.
un Burgernīcā tur ir ilustrācijas, kas nodarbināja ballītes orgkomiteju un tad arī Rūd kādas 3 stundas vismaz. apkure strādā pusslodzi.
 

Zobgalis @ 23:59

[info]starro:
Mūzika: i was a fool - Laura Veirs

Bērnībā slimojot parasti mīļākā nodarbe man bija šķirstīt Herlupa Bidstrupa karikatūru krājumu. Īpaši man atmiņā iespiedusies zīmētā epizode Zobgalis.
https://www.flickr.com/photos/13457072@N06/49534102217/in/dateposted-public

Kas ir īsti ir zobgalis dzīvē ieraudzīju uzsākot pirmo kursu augstskolā, kurš tolaik visiem iesākās ar mēnesi talkā kolhozā lauksaimniecībā. Es ierados tikai pēc otrās nedēļas, kad pārējie jau bija iedzīvojušies, sapazinušies un izveidojuši kazarmu hierarhijas un sadalījuši lomas sūrā jaunekļu kolektīvā uz visu mūžu. Robis bija pats pirmais kuru ievēroju - viņš bija pats skaļākais, nepārtraukti stāstīja anekdotes, viņam to bija neizsmeļams krājums. Skats uz dzīvi viņam ironisks un viņam piemita arī pašironijas spēja, viņa joki nebija vērsti uz kāda apsmiešanu, taču mēle viņam bija asa. Viņš un es bijām vienīgie kuri vēlāk nekad netika mēģināti izjokot vai apcelt vai nolikti par kumeļu bara zirgošanās mērķiem. Mani tāpēc ka nesaprata, tāpēc distancēti respektēja, Robi tāpēc, ka viņš spēja tā atcirst un pavērst joku atpakaļ - nebija uz mutes kritis. Un izrādījās ka anekdotes viņam nepietrūka visus četrus koju gadus. Tāpat kā izsmējības.

Dažus gadus pēc studiju beigām es ar Robi vēl mēdzu satikties - droši vien kursabiedrus aprēkt aprunāt. Nu un protams uzzināt jaunākās anekdotes.

Pēdējā reizē, kad Robi satiku, es noklausījos divas anekdotes skvēriņā pie Brēmenes muzikantiem, iedzēru drusku hektora vai goldkrônes un tad devos tikties ar draudzeni, lai pēc tam ietu uz reiva pārtiju izstāžu zālē viesnīcā latvija. Pie reiva piederējās vārtrūmē paņemt vienu skābo marku uz pusēm ar draudzeni. Trips bija neaizmirstams - pirmā daļa ar gļukiem un stroboskopisko transu, otrā daļa bija ceļojums kājām no centra uz Teiku. Normāli tas būtu stundas gājiens, taču mums ar draudzeni tas prasīja četrtik. Tik vajadzēja, lai es paspētu izstāstīt to jauno aņuku, ko pa dienu biju dzirdējis no Robja. Gājiens pa Brīvības ielu torīt bija odiseja, uliss un maskava-gailīši visi kopā.

Nākamā diena bija ellīga - bez tā ka biju pilnīgi mentāli nefunkcionāls un ģeospatiāli dezorientēts, šausmīgi sāpēja vēdera muskuļi. - No smieklu krampjiem.

Ikgadējos kursabiedru salidojumos - medībās Robja nekad nebija. Toties pie šņabja galda galvenais sarunu temats bija apspriest klātneesošos. Es tur biju reti, katra reize man bija kā ekskursija ar laika mašīnu, taču pilnīgi autentiskai pieredzei man pietrūka Robja zobgalību.

Uz šī gada kopsanākšanu beidzot arī mūsu ortodoksālais mežaveču izlaidums ieviesa kopējo sakaru kanālu wacapā. Tur, protams, kā uz delnas brīnišķa iespēja izpildīties katram tieši tā kā jau pirms 30 gadiem - cik katram dieviš devis. Un - cik negaidīti - lielākā informatīvā trokšņa fona piegādātājs radītājs ir Robis ar mērķētu mednieku makšķernieku trollēšanu un piedauzīga satura humora reproducēšnu. Ja daži vienkāršāki prāti tur vienkārši uztur savu statusu ar padibeņu pornogrāfijas izplatīšanu, tad Robim tā ir ņirgāšanās. Nu kad saturs ir identisks, taču nolūks savādāks. Un dažubrīd es esmu gar zemi. Kā toreiz
 

(bez virsraksta) @ 20:49

Riska grupa @ 17:43

iPhone SE bačas nomaiņa @ 18:16

[info]aai, posting in [info]pajautaa:
Pēc Google īsti nevar labi noorientēties, kur Rīgā būtu draudzīgākā (lasi: value for money, kvalitatīvi un ātri) vieta iPhone baterijas nomaiņai, iPhone SE modelim.
Ieteikumi?
 

(bez virsraksta) @ 14:56

[info]dienasgramata:
gads bez darba
 

(bez virsraksta) @ 12:52

[info]basta:
Vakarnakt devos uz lielveikalu pēc puķēm. Nekā cita bez sarkanām rozēm vai nerozīga nebija. Nopirku kartupeļus.
 

(bez virsraksta) @ 14:14

[info]au:
nopirku tirgū zemenes, kas, ēm, smaržo un garšo pēc zemenēm. wow
 

Zarezans. Trifons Zarezans. @ 10:47

[info]krii:
Valentīns šo, Valentīns to, Valentīns bučiņas, pūkainus lācīšus un plīša pikucīšus. Un tā ļaudis aizmirst citu šodienas aizbildni, iespējams, daudz lustīgāku vīru.

"Три́фонов день — день в народном календаре славян, приходящийся на 1 (14) февраля; полупраздник у восточных и южных славян, связанный с приближением весны. Особо широко отмечается в Болгарии, Северной Македонии и Сербии, где имеет характер праздника с многочисленными обрядами. Считается предвесенним праздником виноградарей, поскольку святой Трифон считается их покровителем. (...)

На Трифона в болгарских храмах звучит особая молитва. В ней прихожане называются «лозой Господней», а мольба обращается о том, чтобы «благодать снизошла на каждую лозу», то есть на каждого прихожанина. В храмах освящается вода, в некоторых местах, читают специальную молитву от вредителей. В этот день вино льётся без ограничений. На трапезу каждый несёт флягу с вином, в которую опускаются виноградные веточки. В конце угощения развеселившиеся и хорошо угостившиеся мужчины отправляются в село. В соответствии с обрядом обходят дома, где их снова угощают вином. «Царя» несут на руках, при этом постоянно поливая вином. «Как вино льётся, так пусть лозы растут», — приговаривают все. В церковной живописи сербских и болгарских этнических районов святой изображается в виде юноши, который держит специальный нож для подрезания лозы. Болгарский праздник виноградарей считается остатком культа фригийско-фракийского бога плодородия и природы Сабазия (Диониса)."
(Avots - Vikipēdija)

Lai Svētais Trifons ar jums šodien, mani mīļie!
 

(bez virsraksta) @ 10:38

[info]martcore:
На горе стоит овин,
Под горою свинка.
Мой миленок Валентин,
А я Валентинка.
 

(bez virsraksta) @ 10:29

[info]au:
Tags:

jau trīs gadus šie ir mani mīļākie svētki!
 

(bez virsraksta) @ 10:11

[info]missalise:
Nomainījām ledusskapi uz lielāku.

Iepriekšējais arī ir darba kārtībā - ja nu kādam interesē - sīkāka informācija te - http://klab.lv/users/missalise/1457874.html .
 

(bez virsraksta) @ 09:36

[info]ulvs, posting in [info]pajautaa:
Labi, ja nevarat palīdzēt tā, tad vismaz kāds var pateikt vai nu lj user feitas_kleitas nr. vai pateikt, lai viņa man atstūta tā lendlora nr.? Hoķ uz epastu u.ulvis at gmail. Nevaru izpalīdzēt nevienam bez tā, tūlīt beigsies laiks.
 

Latvieši — izredzētā tauta @ 23:32

mans mīļākais rakstnieks @ 00:01

[info]kants:

'isskustvo ļehkih kasaņij' atklāja, ka peļevins patiesībā seriālu raksta (postmodernisms ir dzīvs!) - protams, ne filmas, seriāla scenāriju vai taml., viņš vēl arvien eleganti dominē tieši drukātā teksta izteiksmes līdzekļus; seriālveidīga ir forma, kā tēli, motīvi, idejas ceļo no viena romāna vai stāsta otrā un attīstās. katra grāmata kā jauna sezona.
 

13. Februāris 2020

(bez virsraksta) @ 21:44

[info]viipsna:
Šodien biju galvaspilsētā, aizvedu puiku pie acu ārsta (prof.apskate, no big deal; par valsts naudu, kas savukārt ir mega deal, ietaupīju 40eur, ha; un solīja, ka rinda par valsts naudu 7-8 mēneši, a mēs tikām pēc mēneša, ha x2).
Toties pēc tam iztērēju 100eur filcā, nopirkām lulu picu un braucām mājās. Viss tik gludi gāja, pat galva nepaspēja sasāpēties.
----
Aizvakar vedu jaunāko mājās no logopēda, un tas ir praktiski vienīgais laiks, kad esam vien divatā. Viņš tad man mēdz paprasīt, vai nevaram "pabraukāties", un tad nu nebraucam pa taisno mājās, bet metam līkumu un runājamies.
Aizvakar viņš man jautā par un ap precēšanos, par sievām utt. Par to, vai cilvēkiem gribas dzīvot vieniem (viņam pavisam negriboties vienam). Un es viņam stāstu, ka tad, kad satiec tik foršu meiteni, ar kuru gribētu kopā dzīvot visu mūžu, un viņai liekas tāpat, nu tad var precēties.
(klusuma pauze, tātad domā)
- Mammu, man ir bail(i).
Par ko, es prasu.
- Ka man tā meitene būs ļoti ilgi jāmeklē.
Aij, es saku, nav jau nekāda sacensība, nav jau tā, ka tev uzreiz vajag precēties.
Un pēc tam, kad viņš uzzināja, ka meitenes pašas arī meklē, ar ko apprecēties, tad viņš teica, ka vairs neesot tik bailīgi.
 

(bez virsraksta) @ 20:43

(bez virsraksta) @ 16:42

[info]krii:
Protopavasaris.
Aiz logiem kaķi un zvirbuļi nevaldāmi kliedz pēc seksa, baloži riesto, sniegpulksteņi zied, krūmiem pumpuri piebrieduši.
Gribētos ticēt, ka uz palikšanu.

Solo la pace del mio cuore non ritorna da me.
 

(bez virsraksta) @ 15:56

[info]shelly:
"Mēs esam ļoti veci, mēs esam ļoti, ļoti veci – pat tik veci, ka dažs vairs neatceras, cik viņam īsti gadu, - tālab reiz, kad mēģināju sarēķināt mūsu kopējo vecumu, rezultāts iznāca pagalam neprecīzs, tomēr bija skaidrs, ka mūsu kopējais gadu skaits pārsniedz tūkstoti” (Guntis Berelis "Mēs bijām ļoti veci").
 

tune in, turn on, go back to school @ 15:16

[info]sirualsirual:
skrēja skudriņas (mirmidonieši), lasot pāris odisejas vietiņas. pateicos savam pagātnes es, kas aizgāja no darba & to padarīja iespējamu.
 

(bez virsraksta) @ 13:59

[info]kakjux:
Tags: , , ,

tātad Karls. tā ir totāla hipsternīca, bet tā īsti bez hipsteriem. I mean, kur jūs Dečīnā esat hipsterus redzējuši ta? bet tur ir silti. pirmā vieta, kurā ir ieslēgta apkure. Prinča bārā laikam cenas tik zemas, jo tā jau visi gudri, kad nemaksā apkures rēķinu.

Karlā dod kaut kādu hipsterainu pivci. sākumā piesēžam pie bāra tā dīvaini stūrī, jo visi galdi aizņemti. iebakstu VZ, ka vispār neatteiktos uzņemt kaut kādu snack type havčiku, jo ja nu palīdz sasilt? normālais menu ir principā burgeri. bet atnāk bārzaja un paskaidro, ka uz sienas rakstīts rekur šodienas menu un tur ir fish'n'chips, uz ko mēs saviebjamies. bet nē, vēl esot mexican bumbas un garneles un vēl šis tas. ballītes orgkomiteja padomā un nolemj, ka paņems tās bumbas un garneles un šēros. zaja apm ar mūsu izvēli. pēc brīža atnāk un saka, ja mēs gribam galdu, vispār viens tikko atbrīvojies. visi nopriecājas un iet sēdēt pie galda. tur ir mazmazliet vēsāk, bet joprojām silti, bet toties mazliet klusāk un mierīgāk.

javčiks bija bliss. dārzeņi bija svaigi un kraukšķīgi. asums bija efektīvs. un čilīši! oj, the čilīši. I need the name of their supplier. I loved it. mēs ar VZ konkrēti un absolūti apsitāmies ar čilīšiem un vēl apmēram stundu stulbi smaidījām :D vispār viss tas ēdiens bija amazing. abi aktīvi noskumām, ka šī iestāde ir slēgta svētdienās, pirmdienās un otrdienās. jo šausmīgi gribējās atnākt vēlreiz. es nebrīnīšos, ja ballītes orgkomiteja dosies uz Dečīnu klausīties Kvety gigu, lai varētu pēc tam aiziet uz Karlu.

tā nu mēs tur žūžojām. cilvēki apkārt nāca un gāja. es balansēju coasters uz melni nokrāsotās ķieģeļu sienas (teicu, ka hipsternīca!) un jutāmies tīri omulīgi. noņirdzāmies par visu un visiem. tas bija tāds totāls happy place brīdis. kaut kādā brīdī uzradās nepatīkami cilvēki pie blakus galda. bet mēs, hobana!, un pārvācāmies uz galdu citā istabā. tur bija divas nekaitīgas zajas un viss. zajām gan uzpisās kaut kāds pjanijs idiots, bet viņa kamrādi visu laiku viņu vilka prom no zajām, jo ņehuj traucēt zajas. bet nu, as with everything, ap diviem tiešām slēdza iestādi un lūdza samaksāt. tas bija skumīgāk. jo īpaši skumīgi dēļ tā, ka tas nozīmēja iešanu atkal aukstajā, vējainajā un nežēlīgajā pasaulē uz apmēram 20 min, lai aizietu uz paliktuvi.

un jāceļas atkal bija agri no rīta, jo jāčekojas ārā. es biju iepriekšējā vakarā atradusi kafejnīcu, kura vaļā no 9:30 am, kur dotu kafiju un, cerams, ka nebūtu auksti. tā, izrādās, bija kaut kādā iestādē. bet vispār, nebija slikti. kafija bija garšīga, homemade limonādes bija foršas un normāli apstākļi. pamiegojāmies tur, visi, protams, ohujā par to, ka pamodušies jobanā Dečīnā. bet nu, it is what it is. pēc pāris kafijām un tā, sapratām, ka jāiet risināt brokastis uz burgernīcu, kas blakus Karlam, kura solās būt vaļā. tad nu. visi atkal satinas visās iespējamajās drēbēs un iet salt ārā, cerēdami, ka burgernīcā būs apkure.
 

(bez virsraksta) @ 12:43

[info]basta:
Beidzot saņēmos un noklausījos slaveno Hüsker Dü 'Zen Arcade' ierakstu. Parasti man nepatīk izteikti melodiski vokāli, bet pie šī arī es varētu mierīgi iet vēnaz grieZszt. Spēcīgi.

The band recorded 25 tracks, with all but two songs ("Something I Learned Today" and "Newest Industry") being first takes, in 40 hours. The entire album was then mixed in one 40-hour session; the entire album took 85 hours to record and produce.


https://youtu.be/JwOMXfkh1c8?t=1916
 

(bez virsraksta) @ 14:29

[info]virginia_rabbit:
es piemēram nezinu, vai man šodien ir brīvdiena, bet es neko neesmu izdarījusi
 

Zobārstniecība @ 14:18

[info]slepkava:
Kādu laiciņu gāju uz "Vali" labot zobus, tagad nesen nošķīda viena blombe, ko šie bija uzlikuši janvārī, paveicot šo teica, ka visi zobi ir salaboti, izdomāju aizčāpot pie darba uz "Smile more" uzlikt to blombi atpakaļ, nez kā aptuveni mēneša laikā man ir uzradušies četri caurumi, ko vajadzētu salabot, kaut kā neliekas kaut kas visā šajā tīrs.
 

(bez virsraksta) @ 13:31

[info]tipa75:
Saulīte silda un tarakāni sāk līst ārā no visiem klusajiem kaktiem. Danco manā galvā pašā plāna vidū.
 

(bez virsraksta) @ 11:05

[info]teja:
ā, man atnāca atbilde uz dažus ierakstus iepriekš uzdoto jautājumu -
tās var būt 2 lietas (es esmu darījusi abas):

- vai nu tu esi izvēlējies nodarbošanos (pēcnācējus, slodzes apjomu) nevis aiz mīlestības un intereses, bet aiz bailēm (piemēram, bailes neko nesasniegt, bailes palikt bez naudas, bailes, ka otrreiz nepiedāvās) - savu dvēseli neapčakarēsi!
- vai arī ir kāds cits nopietns uzdevums, kura atrisināšana kliedz pēc pilnas uzmanības, piemēram, pārvārīt kādu traumu, vai izaugt, vai atrisināt kādu veselības problēmu. un tikai tad tava dvēsele ļaus tev pievērsties darbam.
 

Nepabeigtā dienasgrāmata