Šis ir bloga autora personisks viedoklis (un nav paredzēts ZRP premjera kandidāta nomelnošanai): es uzskatu, ka Roberta Ķīļa izvirzīšana izglītības ministra amatam ir pirmais ievērības cienīgais Zatlera partijas solis, lai arī godīgāk būtu, ja viņš būtu arī kandidējis un savācis vēlētāju balsis, taču tas nav izšķirošais, galu galā, ministra un Saeimas deputāta amati ir pietiekami atšķirīgi un prasa atšķirīgas prasmes vai kvalitātes.

Ja godīgi, tas, kas pavīdēja viņa izglītības reformas prezentācijā, par īpaši būtiskiem pagriezieniem vai kvalitāti neliecināja (Tukiša internetā ievietotā powerpoint prezentācija ir ar drukas kļūdām un būtībā tikai satura rādītājs bez reformu satura), taču tajā nozarē svarīgākais ir jauna pieeja un aktīvi vadītas pārmaiņas, uz ko tad arī ceru. Reformu virziena ziņā jau daudz kas ir līdzīgs, nauda visiem seko, skolotāju prestižs tiek celts, digitalizācija un skolu patstāvība - tas ir arī Vienotības programmā (zinu, rediģēju un kārtoju), līdz šim ir trūcis politiskās gribas kaut ko mainīt naudas trūkuma un skolotāju masas spiediena apstākļos.

Runājot par visu pārējo ZRP "politiku" - joprojām nespēju skatīties uz to bez ironijas. Par pašu Zatleru mans viedoklis nav mainījies kopš viņa ievēlēšanas par prezidentu - uzskatu, ka viņš bija vājš, bet labāks kandidāts par Endziņu, uzskatu, ka viņš bija vājš, bet labāks kandidāts par Bērziņu, taču kā partijas lokomotīve un jaunu politiķu pulcētājs viņš mani nepavelk. Vieni pārmet to, ka ZRP ir nevienam nepazīstami cilvēki, man drīzāk nepatīk, ka viņu starpā ir pārāk daudz jau kaut kur pabijušu politiķu. Es uzskatu, ka absurds bija partijas dibināšanas process - paralēli programmas rakstīšanai. Es varu saprast pieeju, kad līderis (ar vai bez ekspertiem) uzraksta programmu, publisko to un tad pulcē ap šo programmu partijas biedrus, varu saprast arī pretējo - kad sapulcējas cilvēki ap ideju vai ap personību un tad kopīgi lemj par programmu, taču šajā gadījumā partijā saskrēja jau pirmais tūkstotis, kad tika publiskota slepenībā rakstītā programmas ekonomikas sadaļa. Nav nekādu šaubu, ka šim tūkstotim ir pilnīgi vienalga, kas tika un tiek rakstīts partijas programmā. Smieklīga ir Zatlera vārda piešķiršana, smieklīgas ir nedienas ar logo un izglītības dokumentiem.

Kas attiecas uz Sprūdžu - manis pēc viņam var nebūt arī bērnudārza apliecības, es nu galīgi neesmu formālās izglītības fetišists, taču ņemšanās un nemākulība dokumentu iesniegšanā CVK un juceklīgie paskaidrojumi ("Zatlera reformu partijas premjera amata kandidāts Edmunds Sprūdžs faktiski ir ieguvis augstāko izglītību un turpina mācības, bet mācību iestādes specifikas dēļ viņam pagaidām nav diploma, aģentūrai LETA skaidroja ZRP pārstāve Daiga Holma.") ir žanra klasika pati par sevi, neskatoties uz to, kas un kādā veidā vai ar kādiem cēliem motīviem to ir sastrādājis.

Kas attiecas uz dažu šī bloga lasītāju saasināto reakciju, vēlreiz atkārtoju jau daudzkārt teikto - tas, ka es citēju kādu publiskā telpā izskanējušu ziņu, nenozīmē, ka es tajā brīdī pie sava datora ņirdzu un sprauslāju ļaunā priekā par kāda "izgāšanos", nedz arī es šādi cenšos vairot un izplatīt "nomelnojošu" informāciju. Galu galā, mana bloga auditorija ir simtkārt, ja ne tūkstoškārt mazāka par Delfu un Apollo auditoriju, vienīgais, ar ko es nodarbojos - es izrauju no konteksta frāzes, kas man likušās atzīmēšanas cienīgas, jo šādi tās iegūst kādu papildus dimensiju (ok, forget about it).

Jebkurā gadījumā - tam reizēm ir pastarpināts sakars ar žurnāla Rīgas Laiks priekšpēdējo lappusi, kur citāti no ziņu portāliem kalpo anekdošu vietā, taču tam nav ne vismazākā sakara ar Vienotības kampaņu, kas ir kolektīva darba auglis un līdzdalība kurā paņem daļu mana darba laika. Zinu, ka sazvērestības teoriju piekritējus un idiotus tas nepārliecinās, taču gribu pateikt arī to, ka Vienotības kampaņā netiek izmantoti nomelnošanas paņēmieni, iesaistīto resursu knapi pietiek aktivitātēm un informācijas izplatīšanai, kas saistīta ar deputātu kandidātu darbību, pieteikto 4000 zīmju programmu, kā arī premjera ekonomikas attīstības plānu.

Tiem, kurus īpaši interesē, kā Vienotība cīnās par pragmatisko vēlētāju, lai tas nenobalsotu par ZZS vai LPP, varu pastāstīt, ka kampaņas galvenais elements ir tikšanās ar vēlētājiem, skaidrojot Dombrovska plānu, sasniedzot auditoriju nevis ar televīzijas reklāmām, bet ar tiešo kontaktu, ko veic profesionāli, algoti darbinieki. Šādi plānots sasniegt visai ievērojami skaitu vēlētāju, pieņemot ka personisks kontakts ir daudz ietekmīgāks par klasisku reklāmu. Saruna šajos kontaktos notiek par šo plānu: "Ražošana, Darbs un izglītība". Rūpīgi salīdzinot, tur ir gan kopīgi, gan arī daži radikāli atšķirīgi risinājumi tiem, ko piedāvā ZRP. Jebkurā gadījumā, tas ir izsvērts un nopietns pamats turpmākai sadarbībai valdībā.