ja godīgi, man tie šķiet tikai skaisti vārdi, pārdroši izteikti kategoriski apgalvojumi.

(then again - nu jau vairs nevar pateikt, kuras masas no visām ir tās pelēkās)

Gandrīz visi, kas baidās no piederēšanas pelēkajai masai, tieši tur arī ir.
(pretējais apgalvojums nav patiess).
Tā kā tie nav tikai skaisti vārdi. Tie nemaz nav īpaši skaisti, bet tie ir ļoti, ļoti patiesi.

Un pilnīgi visi, kas neatzīst šo vārdu patiesumu, pieder pelēkajai masai.
(pretējais apgalvojums nav patiess).

negods tas noteikt nav, nē. bet bailes... kā no tā var baidīties? man vārds bailes saistās ar varen šausmīgu sajūtu, kas nebūt neapzīmē šo vieglo nepatiku pret ideju.

un vispār pelēkās masas ideja jau ir pārāk nodrāzta, lai to varētu piemērot mūsu daudzkrāsainajai sabiedrībai ar dažādajiem sapņiem. nu jau katram šis jēdziens nozīmē ko citu...

Bailes kļūst lielas tad, kad tās nostājas tev priekšā un liek ieskatīties tieši acīs. Līdz tam jau tu vienkārši mēģini no tā izvairīties... Pasaki no kā tev ir bail un es pateikšu piemēru, labi?

Bet vispār tajā brīdī, kad sāc to attiecināt uz sevi, ideja atgūst asumu (jeb trulumu? atsperīgumu? Ko īsti ideja zaudē nodrāšanas procesā?)

a tā... nu tu varbūt esi no tiem retajiem cilvēkiem, kam ir vismaz potenciāls būt ne tikai kaut kam no pelēkās masas. Atslēgas vārdi 'varbūt' un 'potenciāls'. Bet kā jau teikts, arī tādu nav daudz, un to, kas no 'varbūt' un 'potenciāls' kļūst par 'ir' ir vēl daudz, daudz, daudz mazāk.

nū... man ir bail no iespējas, ka es varētu "sajukt prātā"... tobiš man patīk prāta skaidrība.

Draņķīgs piemērs.

Redzi, parasti cilvēki, kurus uztrauc prāta skaidrība, izvairās no visa, kas to varētu apdraudēt. Atkarībā no baiļu smaguma viņi nelietos nekāda veida narkotikas, alkoholu, citas atkarību izraisošas vielas (tai skaitā kofeīnu saturošās), atteiksies no narkozes, izvairīsies lasīt parapsiholoģiski orientētus darbus, izvairīsies lasīt filozofiski orientētus darbus, izvairīsies apmeklēt jebkādus garīgus pasākumus, izvairīsies apmeklēt masu pasākumus, izvairīsies skatīties televizoru utt utjp.
Tad, kad viņi jūt, ka prātu tiešām zaudē, viņi ir patiesi patiesi nobaidīti. Bet arī tā alkohola nelietošana jau ir baiļu izpausme.

hm... bet es tieši uz to visu tiecos. gan uz apreibināšanos ar atļautajām narkotikām, gan arī uz filosofiskiem traktātiem un ticības un pasaules iekārtas izprašanu. un zini... man liekas, ka tas tieši palīdz saglabāt šo prāta gaišumu un neļauj brīvajai vietai aizaugt ar sūnām.

Jā, es kaunos, ka esmu cilvēks. Neatkarīgi no tā, vai piederu melnajai, baltajai, zaļajai vai pelēkajai masai.

nu Fui, nu.

Tu taču saproti, ka tas ir galīgi slikti un nepareizi, vai ne?

;)

jā... ir reizes, kad tiešām pārņem kauns, ka esi piederīgs šai baisajai rasei. tad labāk būtu bijis taurenis vai kaķis vai kas cits...

manī gan šādas domas pārsvarā izraisa dažādas ainas ar citu cilvēku piedalīšanos. tomēr paretam gadās arī, ka ir kauns tieši par savu rīcību, kas ir TIK nolādēti cilvēciska, ka pilnīgi vēmiens nāk.

Nu, bet ja par tēmu.
Tad ir tā saucamā "pelēkā masa". No kuras vēlas izdalīties, teiksim, "krāsainā masa". Un pareizi ir, ka tajā brīdī viņi izjūt riebumu pret iepriekšējo stāvokli. Nevis tāpēc, ka kāda no šīm masām būtu pretīga "per se", bet tāpēc, ka attīstībai (jebkāda veida) nepieciešams riebums pret iepriekšējo stāvokli. T.i., lai es sāktu strādāt, man bija jāsāk izjust riebumu pret tizlajām mātēm-ar-bērniem-bez-nekā-cita. Lai es pārietu citā stāvoklī, man būtu jāsāk izjust riebumu pret reklāmistiem. Un tādā garā. Tas ir subjektīvs riebums, māksla ir tikai neiedomāties, ka tas ir objektīvs. Nujā, bet objektīva riebuma kā tāda jau nav :)

Es nerunāju par pelēkās masas pretīgumu, bet par pašu vēlmi no tās tikt ārā.

Nevar jau no tās tikt ārā. Ienīšana tur neko nemaina.

Bet nu Tu esi reklāmists, tavs darbs ir likt cilvēkiem ticēt pelēkās masas neesamībai.


Body butter. Body silk. Body mousse. Body whipped cream. Body souffle.

Nevar tikt ārā no tās tā iemesla pēc, ka šī "pelēkā masa" ir ilūzija. I mean, es NEKAD neesmu iepazinusi cilvēku, kurš piederētu pie "pelēkās masas", jo, lai ar ko es arī neiepazītu, kādā brīdī izrādās, ka viņš/-a ir absolūti fascinējošs, neparasts & pārsteidzošs radījums. Līdz ar ko viss šis process ir - nu, teiksim tā, lekšana no vienas ilūzijas otrā. Bet, tā kā ilūzijas ne tikai pastāv, bet dažs labs uz tām pat maizīti pelna, tad nevar teikt, ka tam nav nekāda satura.

Labi, vsjo, es esmu kļuvusi par dubultdomas speciālisti.

Es inx nesen stāstīju piemēru par lapu, kas aizpildīta tikai ar monohromu troksni. Man iepatikās tas piemērs.

Pa gabalu tāda lapa izskatīsies pelēka. Kad ieskatīsies kādā konkrētā punktā, tas pēc sava novietojuma un spilgtuma, protams, būs unikāls, brīnišķīgs un neatkārtojams.

Bet tas jau nemaina faktu, ka tas punkts ir daļa no tās pelēkās lapas.

Tas pats attiecas arī uz visu pārējo - kamēr tu pelēko masu uzskati par kaut ko abstraktu - protams, tā ir sasodīti nodrāzta ideja, jo tādai abstraktajai pelēkajai masai tiešām neviens nepieder.

Bet tagad uz brīdi saliec kopā savas zināšanas par to, ka vispār jau katrs cilvēks ir dikti pārsteidzošs ar to, ka principā gandrīz visi (ļoti iespējams arī bez 'gandrīz') tev pazīstamie cilvēki, tevi ieskaitot, pieder tai pelēkajai masai.

Pasaule izskatīsies pavisam citāda.