ja viens kaut ko grib, un otrs grib to pašu, ko pirmais, bet nezina, kā to panākt, tad es vispār neredzu iemeslu strīdam :) cilvēkiem patīk sarežģīt vienkāršas lietas. protams, strīdi ir neizbēgami, bet svarīgāk jau, kas notiek pēc tā strīda - katrs apvainojies un nesaprasts aiziet uz savu istabas kaktu, vai arī cilvēki viens otrā ieklausās un sadzird, ap ko lietas grozās, nomierinās un sameklē risinājumu. vai arī nesameklē, bet tik un tā nomierinās. bet tie pamatotie strīdi pat nav īsti strīdi - ja vien ir pamatojums savam viedoklim, kāpēc ir tā, kā ir. vai tad ne? | |
Ko lai saka.. padzīvosi, varbūt sapratīsi, ka ir arī tādi... "strīdi". Un emocionāli tie ir vismaz tikpat smagi.. Jā objektīvi strīda nav - bet subjektīvi tas tur ir. | |
Pirmais problēmas sadzīvošanai nerada.
Otrajā nav patiesības no kuras atkāpties vai neatkāpties un vispār neviens nevienam neko nemēģina pierādīt.
Starp citu, arī kopmpromiss otrajā variantā tieši tādēļ nav iespējams. Viens kaut ko grib. Otrs grib, lai būtu tā, kā grib pirmais, bet vienkārši nezin kā to panākt.
Feel the difference?