Un atkal no jauna es iemīlos Tevī.
Man vaicā, kā es to varot - es, kas akadēmiskā vidē tik pašpārliecināti aizstāv savu viedokli, sadzīvot ar kādu bez strīdiem.
Ir jāredz atšķirība par loģisku polemiku un emociju piesātinātu strīdu.... tiem nav nekā kopīga.
Protams, mēs strīdamies. Un gana daudz.... Tas, ka es katru reizi necenšos pierādīt sava viedokļa pareizību nepalīdz no tā izvairīties - jo es esmu pilnīgi nederīgs egoists, un tev ir visas tiesības man to pārmest... Tikai tad nebrīnies, ja es sāku raudāt un mēģinu paslēpties vistālākajā stūrī. Sāp. Un es nezinu kā mainīties....
Sunīts ir nesmuks, sunīts ir bēdīgs, sunīts ir skumjš
Tāpēc ka nesmuks, tāpēc ka bēdīgs, tāpēc, ka dumjš.
Visi tam saka "Neesi nesmuks, neesi dumjš"
Bet nesaka kā.
cilvēkiem patīk sarežģīt vienkāršas lietas.
protams, strīdi ir neizbēgami, bet svarīgāk jau, kas notiek pēc tā strīda - katrs apvainojies un nesaprasts aiziet uz savu istabas kaktu, vai arī cilvēki viens otrā ieklausās un sadzird, ap ko lietas grozās, nomierinās un sameklē risinājumu. vai arī nesameklē, bet tik un tā nomierinās.
bet tie pamatotie strīdi pat nav īsti strīdi - ja vien ir pamatojums savam viedoklim, kāpēc ir tā, kā ir. vai tad ne?