tur tviterī bija daudz pieredzes stātu par grābstīšanos un uzšaušanu pa dibenu, tā kā acīmredzot tas tiešām notiek.

p.s. es arī to neesmu pieredzējusi.

man ir aizdomas, ka vairāk to piedzīvo nekā nepiedzīvo. kad, kur? nezinu, man pēdējoreiz sveši džeki rupji piesita kanti Lampā, bet tas bija verbāli. pa dibenu laikam ir iet caur vecrīgu dienas laikā vai kaut kādos parkos, man liekas vienīgais svarīgais faktors- lai tu esi viena. ā, autobusā vienreiz.

pārsvarā, jā, man liekas, ka būšana vienatnē ir samērā liels faktors, bet nav obligāti.

tu dzīvo kaut kādā paralēlā realitātē.

Man kāreiz dienu pēc 9.maija uzšāva, es biju dziļā ahujā (jo nu es tur vazājos ar bērniem un vispār wtf)

nu bet Tu siti pretī? man liekas, ja man bērnu klātbūtnē uzšautu, es uzsprāgtu, sistu pretī, sauktu policiju :D

Nesitu, nenoreaģēju - čalis aizlaidās, viņa draugs kaut ko tur nomurkšķēja. Teicu, lai pasaka savam draugam, ka viņš ir idiots, kas tika arī noaurots pa visu ielu. Man šķiet, ka es pievienoju arī pāris lamuvārdus personāžu mātes valodā.

Vienreiz uzsita pa dibenu baarmenis, vienreiz paziistams pazinja draugu balliitee. Peec tam reaali pretiiga sajuuta.

par savu personīgo exp:
ar mani tā notiek, es par to nerunāju (ja neskaita divus manus tuvākos draugus), bet esmu sākusi ļ agresīvi pret-reaģēt notikuma laikā. pārsvarā notiek gaišā dienas laikā, skaidrā, sabiedriskajā transportā, vai vienkārši ejot pa ielu. pa naktīm staigājot pa barčikiem - tā nemēdz notikt, bet es tad reti esmu "viena", parasti ir kāds pazīstams tuvākajā apkārtnē. lai gan, nesen man ar VZ barčikā sēžot uzplijās un aiztika, gan ne dibenu, bet es sēdēju, tur nebija tik triviāli tikt pie.

man ir, Rīgas stacijā, tieši kad tikko biju izkāpusi no vilciena, tāpat kā simts citu cilvēku man apkārt, tāpēc tā arī nesapratu, kurš. man bija 16 gadu. joprojām neesmu par to uzšaušanas faktu priecīga.

man pirms pāris vasarām, izgājušai pusdienlaikā no klienta biroja pašā pilsētas centrā, uz brīvības un dzirnavu stūra, garāmejošs vecis ieķērās krūtī, vienkārši izstiepa roku un ieķērās. programmā "vispirms daru, pēc tam domāju" instinktīvi un automātiski iegāzu viņam ar dūri pa žokli. tā vispār es kauties nemāku, bet šis man vismaz līdz šim ir sanācis, es pat nezinu, kā trāpu, jo ir taču tik daudz iespēju netrāpīt. otrs gadījums bija vēl studējot akadēmijā, gājām pulciņš ar kursabiedrenēm uz centru un apmēram pie sinagogas drupām kaut kādi čaļi pielavījās no aizmugures un ieķērās man dibenā. bija ziema vai kaut kāds tāds auksts laiks, reāli ķērās jau mētelī. arī iekrāvu, viss tieši tāpat. un labi, ka toreiz ieķērās man, jo pārējās meitenes pretī nedotu. starp citu, reāli noveicās, ka pēc mana krāviena nesekoja nopietnāks kaušanās turpinājums, jo, kā jau teicu, kauties jau es nemaz nemāku.

vispār es tikai tagad atcerējos, ka man vienreiz viens vīrietis nākot pretī kaut kā viltīgi pamanījās manu roku saķert tā, ka likās, ka mēs sadodamies rokās. tas bija riktīgi freaky, es apstulbu, izrāvu roku, bet viņš vēl tā viltīgi nosmīnēja uz mani, aiziedams savā (pretējā no mana) virzienā.

laba reakcija, es pilnīgi vizualizēju - krūts, dūre, sitiens, žoklis!

un abas reizes pār plecu uz aizmuguri, jo tāda bija mirkļa struktūra un fizisko struktūru atrašanās telpā :)

nē, nekad. nevienu neinteresē mans dibens.

bet, es atvainojos, "cilvēki ir ohujenno dažādi, un viņu savstarpējās dinamikas arī, un ņehuj viņas džadžot aiz nav ko darīt"!!!1

jā nu, man patīk doma par "savstarpējo dinamiku" ar totāliem svešiniekiem uz ielas.

visi tuvinieki reiz bija svešinieki!

nepamēģināsi - neuzzināsi!

nu, man ir sliktas ziņas tiem svešiniekiem, tā kā dinamikā eksistē arī mans viedoklis par situāciju, tad tā dinamika neveidosies pārāk pozitīva.

atļaušos norādīt, ka no konteksta izrautais citāts pat šajā kontekstā tikai pasvītro to, ka citiem cilvēkiem ir cita pieredze, un viņu dibeni un citas daļas ir piedzīvojušas šo un to, pat ja tavs konkrētais dibens nevienu neinteresē

es vairāk par to, ka biju patiesā sajūsmā - ko tik nevar attaisnot ar šādu izteikumu. bet nav tā, ka vēlos uzsākt ar tevi sraču

diemžēl konteksts ir aiz atslēgām, un es tiešām domāju, ka kontekstā tas bija vietā, citādi nebūtu tā dusmīgi izteikusies. (tiem, kuri nesaprot, par ko bazars – tas bija par dzimumlomām, vai sieviete drīkst spert pirmo soli konsensuālās attiecībās ar vīrieti.)
protams, no konteksta izraujot, ārkārtīgi daudz kas izskatās visvisādi smieklīgi un aroniski un stulbi utt. un grūti noticēt, ka tu nevēlies sraču, ja izvēlējies tomēr iespringt, atrast ierakstu, izkopēt un apzināti izraut no konteksta, bet ok.

nē, bazars nebija par to, vai drīkst vai nedrīkst (drīkst visu, kas nav aizliegts ar likumu, ne?), bet par to, vai ir lietderīgi un potenciāli produktīvi spert soļus, ja otrs cilvēks nav ieinteresēts.

protams, cilvēkiem mūždien kaut kas Liekas.

gan jau džekam, kas kniebj dibenos, arī šķiet, ka tu viņam draiski uzsmaidīji or smth.

es zinu, ka tu tupa provocē, un uzskatu, ka to ierakstu šeit iztirzāt nevajag, tā ka par to lūdzu piekāpiet citos kanālos, ja akurāt ir kas sakāms. bet par to tavu pēdējo punktu, starp citu, tieši šīs tvitera diskusijas sakarā (es tur arī piedalījos) esmu krietni padomājusi. kāda faktoru sakritība izraisa tādu svešu cilvēku apgrābstīšanu. klasiskais "svārki par īsu" un no tā atvasinātie "ai nu tu taču tāda smuka, kā lai neieķeras miesā" utml tikai tā pavisam virspusēji pieskaras tam mudžeklim, kas tam ir apakšā, un pat ne pēc būtības, lai gan neiedziļinoties var izskatīties, ka ir pēc būtības. kā jau te minēja, būtisks faktors ir tas, ka viena vai bez "īpašnieka" blakus – jo citas sievietes un bērni, protams, pie īpašniekiem neskaitās. tātad nomināla neaizsargātība. jo kaut kādi aprēķina procesi jau notiek tajā galvā.

nē, es neprovocēju, tiešām. man palika prātā tas tavs teksts, jo kļuva skumji, ka cilvēki, labu gribot, dod citiem cilvēkiem reāli kaitnieciskus padomus (dobivatsja ļuboi cenoi). tā nu man tas nolasījās. taču es arī nevēlos iztirzāt To ierakstu.

droši vien citēt tevi šeit nebija korekti, par ko atvainojos. drošvien iekšējā cemme par manis piekāršanu pie lielā zvana no tavas puses citos kontekstos materializējās šādi.

lai pārlieku nedauzītu to beigto zirgu, teikšu tikai – tu lasi ar nepareizu intonāciju (c) wowow :)
viss labi, šķiramies kā draugi

starp citu, es tik nenormāli izbesījos par to "svārki par īsu", kas tika raidīts manā virzienā. tas ir the most invalid argument Ever! āāāā! es varu uzvilkt, man ir viena tāda kleita, ja - diez gan brīvi plandoša, bet nu ne pārspīlēti, nekur nekā apspīlēta (ja neskaita piedurknes, bet elkonis vienalga nosegts!), nav atsedzoša dekolteja, ir pieklājīga garuma. pietiekami daudz svešinieku tas nav atturējis mani gaišā dienas laikā apgrābstīt.

un vēl, ka cilvēks nav mani redzējis kopš maniem 17 gadiem un domā, ka es joprojām ģērbjos tāpat? ka es visus šos gadus vienmēr un visur ģērbjos kā tīne, kas iet uz ballīti?

atvainojos, izlauzās.

man kādas 2 reizes ir uzšauts uz ielas - vienu, sēžot uz riteņa pie luksafora #pativainīga-navkostutētdibenuuzsēdekļauzšāvienaaugstumāja, otru garāmejot. Cik atceros, noreaģēju uzbļaujot, laikam pēc tam kādam arī atstāstīju, bet neatceros, cik plaši.

Oi, es pat nevaru uzskaitīt, cik daudzas reizes tas ir noticis. Bāri, veikali (arī gaišā dienas laikā).
Vēl vairāk, protams, ir komentāru.

pret komentāriem es nodrošinos tā - visur eju tikai ar mūziku ausīs un nereaģēju uz cilvēku izdotām skaņām manā virzienā, arī, ja es tās pamanu.

izņemot, ja man ir skaidrs, ka nāk klāt, lai paprasītu virzienu uz staciju vai ko-nu-tur tādu, kam nav nekāda sakara ar mani, bet cilvēks apmaldījies.

un es zinu, ka tā ir mana somewhat "bēgšana no problēmas", bet, ja godīgi, gribas vienkārši nokļūt no punkta A uz punktu B, nevis riskēt iekļūt actual kautiņā, jo es nemāku muti noturēt.

nope, man ne reizi kāds garāmgājējs nav nekādu fizisko kontaktu izdarījis, ne ar manu dibenu, ne citām daļām. arī bāros vai ballītēs nē.
esmu ahujā, ka tā vnk gaišā dienas laikā uz ielas tas notiek. :O par bāriem un tā vēl varu iedomāties.

p.s. bērnībā ir bijušas 2 epizodes, kā arī, stāvoklī esot, mans mammas māsas vīrs iebrauca man krūtī. tik pretīgi, bet riebīgs tips viņš ir bijis vienmēr.

Man Vecrīgā uz ielas ir divreiz uzšāvuši. Apmēram vienā un tai pašā lokācijā (pie bijušā Pulkveža). Not cool.

uzšāvuši, par laimi, pēdējā desmitgadē īsti nav, bet toties ļoti bieži ir shady tuvuma radīšana sabiedriskajā transportā, kad teju visi krēsli ir brīvi, bet cilvēkam ir ikurāt jāiekārtojas man max tuvu, lai pie vajadzības 'nejauši' saskartos.

Mākslas akadēmijas karnevālā performances laikā man vairākas reizes ieknieba dibenā

man ir vāja atblāzma par vienu reizi agrā jaunībā. vairāk esmu saņēmusi verbālu interesi. Mans favorīts ir, kad stāvēju pie luksofora pie vienas no ministrijām visa tāda ofisa apģērbā (iespējams, ka svārki bija nedaudz virs ceļa, toties mugura garš žākets un rokās mapīte) un pienāk viens tāds un interesējas, ko tā es te tā stāvot O_o

Ja nu vecāki kādreiz dziļā bērnībā, bet tā - manā 40 gadus garajā mūžā nav gadījies. Kaut kad sen atpakaļ strādāju rokeru bārā par bārmeni. Pat tur nē. Nezinu, kur tā vaina. :D

Tev vienkārši ir paveicies.

To es neapšaubu.

Jā. Kad nēsāju papēžus un svārkus, tā bija regulāra parādība. Dienas laikā, uz ielas, lielākoties, stāvot krustojumā, roku alaidēji visdažādākā vecuma un sociālā bekgraunda.
Tagad nēsāju bikses un kedas :D

Nopietni? Tā uz ielas, pie luksofora? Fakit!

vēl arī tas bija vecums līdz bērnam - vēlīnie padsmiti un agrīnie divdesmiti. Pieļauju, ka "jaunības" faktors arī te svarīgs, jo pieauguša sieviete var gadīties, ka iedotu bietē pretī (vai arī uz pieaugušajām šiem nestāv).

Man tā gadījās dienas laikā uz ielas. Stāveju ar velo pie luksofora, kad viens vecis vnk iegrābās dibenā.
Par to īsti nerunā, jo a) tad tu sūdzies, b) tad tu sūdzies, bet patiesībā lepojies, jo esi tāda seksīga/apgābstāma.

Nu bet las būtu pasaule bez pieklājīgas devas sūdzēšanās! :) bet es šokā par tiem grābstekļiem. No otras puses - tie ir tie 16 Kaimiņa mandāti..

kaimiņa mandāti, plus teiksim manos gadījumos ar augstu ticamību džeki bija nepilsoņi (vietējie krieviski runājošie bieži turas pie nepilsonības, lai varētu braukāt uz krieviju) un iespējams arī iebraucēji, bet arī krieviski runājoši

p.s. tu zini, ka doooriņš arī balsoja par kaimiņu?

Pēc šī posta komentāriem šķiet, ka visbīstamākā vieta ir krustojumā pie luksofora.

man vienreiz veikalā vīrietis uz 40 uzšāva pa dibenu, es toreiz biju vidusskolas pēdējās klasēs.

atcerējos gadījumu, kad aiz manis stāvošais cilvēks rindā uz bankomātu ieslidināja roku man starp kājām. es pagriezos un sāku viņu atspārdīt. pati nezinu kā tā.

par dibenu neatceros, ir bijušas vairākkārtīgas reizes, bet esmu internalizējusi šīs atmiņas. daudz šausmīgāks bijis tepat jau citu komentētāju piemērs, kad garāmgājējs, ejot garām, ieķeras krūtī. tas arī noticis vairākkārt, bet pirmā reize bija, kad man bija 13 vai 14 gadu. pie matīsa tirgus, bija silta pavasara diena, es gāju ar vaļēju ziemas jaku, un pretimnākošais vecis iegrābās man krūtī. to šoku, kaunu ("ko es nepareizi izdarīju? kāpēc viņš tā darīja?") un bailes, un ķermenisko reakciju nevaru īsti aprakstīt. man bija fakin 13 vai 14. joprojām atceros krekliņu, kas man bija mugurā - ļoti nepiedauzīgs un neko neapspīlējošs.

Arī Kaimiņa vēlētājs, bet ne tikai. Ir uzšauts pa dibenu (vairākas reizes), tur iekniebts, sab.tr.no mugurpuses elsts uz kakla, vienlaikus spiežoties virsū ar locekli, "nejauši" gar plecu vai sejā bāzts kajstarpe kad transportlīdzeklis salīgojas, grants krūtīs. Neatkarīgi no tā, kas mugurā, gan dienā, gan vakarā

Pamatskolas laikā bija bariņš skolasbiedru, kuriem pārākā izklaide likās sist man dibenu teju katru reizi, kad man nepaveicās iet viņiem garām. Pieaugušā vecumā bija viens gadījums Vecrīgā darbdienas vakarā pēc sešiem, ziemā, turklāt nācu tikko no darba (tā kā huiņa tas arguments par izaicinošu apģērbu), turklāt kundziņš izrādījās izplānojis, jo uzreiz pēc iegrābšanās raiti nozuda šķērsielā.