sapņojam

cannibalsmith:

Jau pusotra nedēļa, kopš comtesse man paprasīja: "Kāds ir mērķis un ko dod šāda visādu sapņu tehniku un variāciju apzināta attīstīšana?" Es tad izdomāju, ka garo atbildi derētu izlasīt visiem. Tā nu es noslinkoju un nevarēju saņemties. Līdz šim vakaram. Tātad.
( lasīt tālāk )

cannibalsmith:

Aij, labi, nav ko slinkot, šeku, reku, jums ko lasīt!

Šonakt sapņoju akal par larpiem. Šoreiz ieziemiešu larps. Visi puspliki ar šķēpiem un iesmērējušies ar zābaksmēru. Vienā vietā bija stilīgā ēnu spēle, ķipa kad uzkur ugunskuru pie klints sienas un tad milzīga ēna projicējas. Vēlāk gājām kaut kam uzbrukumā. To vietu sargāja martinalsmith, un viņš lūdzās lai neuzbrūkam viņiem. Ķipa "no rush". :D Tad kāds atzinās, ka droši lietot šķēpu mācījies 20 gadus! Vēl pa starpām sajutu smaržu "klinšu kore" (or smth). Pamostoties arī ik pa brīdīm pēc "klints" novēdīja. :)

Vakarnakt sapņoju par to kā ar darkans ar stopiem pa Indiju ceļoju. Sākām ceļojumu kaut kādā čuhņā uz zemes ceļa. Tur bija kaut kāds dārzs, un pāri tā sētai sniedzās maizeskoka zari, kuros karājās tā augļi, kas izskatījās tādi cilindriski, iegareni kā desas. Es vienu norāvu un mēģināju atlobīt. Tad nostopējām pārbāzbāztu autobusu un braucām uz tuvējo pilsētu. Tur nonācām kaut kādā tā kā padomju laika dzelzceļa stacijā (dzelteni krāsotas, atlupušas sienas, et cetera). Atceros, ka šķendējos, ka nevar atrast normālu veikalu, kur kompasu nopirkt. Beigās nopirkām tādu palielu, kuram skala ir apakšā (wtf)! Tad izgāju ārā un un ieraudzīju panarāmu uz tādu šoseju kompleksu (uzbrauktuves, nobrauktuves, viadukti, utt) un sapratu, ka šito jau esmu redzējis kādā iepriekšējā sapnī un pamodos.

bunga:

Tikko pamodos, bija vismaz 5 dažādi ploti, kas kautkādā ziņā apvienojās, kaut norisinājās dažādās vietās. Pastāstīšu par pēdējo. Man bija uzdevums. Udevums tikties un intervēt vienu cilvēku. Tas notika Ziepniekkalnā, bet Valdeķu iela bija izmainījusies, cita telpas sajūta, citas ēkas. Atceros, ka tas bija svarīgs Tuvo Austrumu cilvēks, tāds bagāts un gudrs. Nostājos, redzot vajadzīgo kafejnīcu, tālāk perspektīvā pa labi bija šķērsiela ar viesnīcu, zināju, ka tur ir maza Pārdaugavas viesnīca, redzēju pat, kā viņš tur stāv. Ieejot kafejnīcā, tas cilvēks jau atradās. Telpā bija dažādi garšīgi ēdieni, viņš krāmēja sev milzīgu, bezgaumīgu porciju, savukārt es zināju, ka man līdzi nav naudas, tāpēc paņēmu šķīvi un staigāju, pētīdams piedāvājumu. Tur bija sakarīga pusmūža vecuma pārdevēja, tipiska šādām iestādēm, bet Intervējamais bija pārvērties par manu ekspresīvo ķīmijas skolotāju/doktoru Kacena kungu. Sirms vīrs ar brillēm. Viņš aizgāja tālāk ar visu milzīgo porciju, bet es sapratu, ka varu kaut ko izvēlēties, man kā žurnālistam pienākas bezmaksas vakariņas. Un tajā brīdī svarīgi šķita izvēlēties piemērotu un labu ēdienu, kaut Intervējamais pat vēl nebija uzrunāts. Tad es aizdomājos... Bļāviens, es taču neesmu paņēmis līdzi portatīvo ar visiem materiāliem, neko par šo cilvēku nezinu, ko es viņam prasīšu. Pēkšņi radās problēma, bet atrisinājumu nesagaidīju, jo ar atvieglojumu pamodos, sapratis, ka tas ir tikai sapnis. Pamodos izsalcis. Ņemot vērā , ka šis ir mans pirmais posts... Sapņus redzu katru reizi aizmiegot. Bez visiem Austrumu un NLP šitiem, atceros tos arī, tāda kā paralēlā dzīve...

josephine16:

Esmu tik aizņemts... ka... jau jāiet gulēt, bet es vēl neesmu paspējis šeit iemest iepriekšējās nakts piedzīvojumus...
Tā kā bija pilnmēness... yeah... es atkal mocījos ar bezmiegu... nu gluži kā taoreiz ar kafijas pupiņām :DDD
Vēlreiz atgādinu, ka nevienam neko tādu neiesaku..., bet arī šoreiz es saķēru OBE. Un diezgan stipri... nezinu, ko tur sapņoju, bet kad sapnī kau tādu personu pieminēja, es saķēru OBE, tad gribēju tā kā atkratīties no viņas... atgriezos sapnī, bet kad atkal tika pieminēts tas kāds, jau atkal OBE un tā kādas 3 - 4 reizes... pēdējā reizē mēģināju pagriesties uz muguras! Nereālā sajūta! It kā sasplitojies uz divām daļām... viena daļa paliek guļam uz sāna, kamēr otra griežās, lai gulētu uz muguras... bet tad vēdera kreisā puse sāka tik ļoti kutēt un kņudēt, ka nevarēju vairāk izturēt :DD un taisīju beidzot acis vaļā... tad pēc tam vairs OBE mani nevajāja :DDD
Njā jāpiemin atkal tas troksnis, kas ir, kad tikko kā ieej OBE...

josephine16:

Es biju savā istabā, skatījos ārā pa logu un ar kādu sarunājos [neatceros ar ko, jo šķiet, ka viņu neredzēju vienkārši zināju, ka tas kāds tur ir]. Teicu, ka esmu īpaša, dievišķa.
Tad debesīs parādijās gaišs sfērisks aplis un tajā iekšā švakas grafikas gaismas pūķis. Tad jau es lidoju viņam pretī [zinot, ka esmu sapnī]. Sajūta bija neaprakstāmi patīkama. Tik pat dzīvīga, tik pat reāla, kā tad, kad biju pārdozējusi tās kafijas pupiņas. Neaprakstāmi.

ronis_mironis:

Vai nav jociigi?Skatoties uz sevis, es esu bet tai pasjaa laikaa juutos mirusi, neeksisteejusi sajuutaas...kjermenis staigaa kaa zombijs, laikaas atstaats patvaljaa no visiem, pazudis kaut kur mezjaa...dveeselei nav prieka, nav laimes....cik aatri viss mainaas...
nomaacosji skaisti....saderu ar to kaa ir....
sjodienas teikums no filmas "nomirt ir tas pats, kas piedzimt..." daudzi saka, ka aizmiegot vinji taa kaa nomirst...jociigi, mirklis aizmigt, bet es piedzimstu sapnii un dziivoju taapat kaa reaalajaa pasaulee...kaut gan reaalajaa pasaule dazjreiz juutos nomirusi, kaa sjodien...laikam taapeec sapnji ir tuvaaki un piedziivojumu bagaataaki...sapni dziivo un tie ir tik skaisti, varbuut taapeec, ka pati kontroleeju....
kaa jums pasjiem ir???

cannibalsmith:

Šoreiz ne tikai sapņu atskaite, bet arī ilūziju apraksts, kuras radās, kad kārtējo reizi mēģināju aizmigt uz muguras. Interesanti, ka man to ir izdevies atcerēties.

Sākumā manā prātā parādījās tāds plakans gredzens ar rakstiem uz malām. Tas karājās gaisā un es to ar domu varēju virpināt visādi. Tad es materializēju pāri roku (cimdu) ar ko sagrābt un mētāt to gredzenu apkārt. Lidoja viņš līdzīgi kā bumerangs - apmeta loku un atgriezās atpakaļ. Pēc kāda metiena viņš aizlidoja prom. Es uz brīdi materializēju vēl vienu tādu pašu gredzenu. Tad scēnas sāka mainīties strauji un es it kā lidoju cauri viņām visām. Dzirdēju visādas balsis. Vēl mazliet un miegs klāt. Bet tad pienāca scēna ar seju, kas skatījās taisni man virsū. Es tā kā mazliet izbijos, un viss aizmigšanas process pagalam.

Tā nu es nogulēju kādu laiku uz muguras bezmiegā, pagriezos uz sāniem un aizmigu.

Sapņus atceros slikti. Sākumā bija kaut kāds sapnis par viesnīcu vai ko tamlīdzīgu, kur istabu izkārtojums pavisam dīvains. Un luksusa numurs izskatījās kā padomju laika komunaļņiks. No rīta vēl bija sapnis par simsiem. Kaut kas par to, ka viņi visi mirst.

josephine16:

heh, kārtējo reizi noslinkoju, tādēļ neko konkrēti neatceros no tā ko sapņoju... zinu tikai to, ka tas bija kautkas ļoti jauks. Kaut kas patīkams. Kaut kas, ko gribētos sapņot vislaik.
Kaut kas ar dziļo domu... tikai atkal palaidu garām iespēju noskaidrot, kas tā bija par dziļo domu... :D
Bet nekas, galvenais, ka tā īstā sajūta no sapņa vēl ir saglabājusies... :)

ld:

biju Dzirkstītēs, slēpāmies no Viļa, kurš maniakāli gribēja dabūt cirvi. es slēpu cirvi, nesu brunču krokās paslēptu. tētis bija ļoti uztraucies. tad pēkšņi es stāvēju aiz mājas pie lielā oša, saule spoži spoži spīdēja acīs. es novilku Nameja gredzenu un sviedu suņiem kā kociņu. smējos. tētis sāpināts skatījās manī. gredzens bija viņa dāvana. es smējos, bet reizē jautāju, ko tas nozīmē, kāpēc es tā daru! tēva dāvanu, turklāt Nameja gredzenu aizsviest zālē - neiedomājami!!!!

pēc tam ilgi meklējām. atradu divus citus gredzenus, bet tie nebija mani. arī Nameja, bet savādāki. tad pēkšņi visa pļaviņa pilna gredzeniem, visur spīd sudrabs, bet manu neatrodam.

nesaprotu, ko tas varētu nozīmēt...

cannibalsmith:

Brīvdabas lomu spēle ar skojošām komandām: parastie (tērpušies kimono), stiklinieki (staigāja apkārt apkrāvušies ar kolbām un ar lurstrām galvā), trombonisti (staigāja apkārt ar pūšaminstrumentiem). Es sākumā biju pie parastajime, bet vēlāk pie stikliniekiem. Spēlē piedalījās arī vismaz viens jamaikietis. Aceros vēl scēnu, kur kaut kādi divi sīkie māģināju nošaut GMus ar melnā šaujampulvera pašdarinātām pistolēm, bet GM viņus strostēja un mācīja, kā tas pareizi jādara. Nē, nu pistolēs nebija ložu.

Tad reklāmas pauze, kur japāņi reklamē uzlejamos sporta laukumus. Ķipa ir kaut kāds laukums, izlej spaini tādas masas, un tā izklājas taisnstūra laukumā ar visām līnijām un pat sponsoru logo.

Tad es slidinājos kerzavikos pa deju zāli. Man mikrofona vads bija sapinies starp kājām un es ilgi viņu piņķerēju vaļā. Tad sapnis kļuva 60 gadu filmu kvalitātē (blāvākas krāsas, utml). Tad man bija jādzied ar vienu čubāru kāda dziesma. Un tagad jautrākais: viņš zināja vārdus, bet es nē! Tā nu es nodungoju līdzi. Režisors (nēģaris ar mikrofonfrizūru) bija sajūsmā.

Tad uzbruka ļaunie puiši, jo, kā izrādās, mani kerzaviki ir jet-boots! Tā nu viņi ielaužās, nošauj režisoru un pieprasa man tos jet-boots. Es ākstos:
"Kurus?"
"Nu tos, kas tev kājās!"
"Kur?"
"Netēlo muļķi!"
Tad es neatceros kā, bet izbēgu no viņiem un aizskrēju uzkalniņu. Sapņa grafika nomainījās atpakaļ. Uz uzkalniņa satiku Ģirtu, un viņš man sāk rādīt zilumus uz savas muguras. Un viņam lejas daļā mugurkauls bija tik izspiedies, ka man likās ka viņam ir aste! Un tad es pamodos. 9:00 am.

Edit: vēlāk mazgājot traukus no rīta, atcerējos, ka sapnī vēl pa starpām sagriezu plaukstu, un kā parasti šis ievainojums bija dīvains un īpaši riebīgs. Asiņošanas nebija, bet pats ievainojums kā tāda plaisa, ap kuru āda lobījās nost un akal gaļa apakšā utt. Un neviens no sapņu tēliem nevēlējās iedot kādu marles saiti.

josephine16:

Tā kā man šorīt bija jāceļas četros, lai brauktu uz Valmieru [no Lubānas o_O] rakstīt [autoskolas] eksāmenu, tad vakar vienpadsmitos ielikos giltā un centos sevi pozitīvi noskaņot.
Nogūlos uz muguras, kādu ilgāku laiku cenšoties uzmanību pievērst tikai tam, kā elpoju. Maksimāli dziļi, cik vien dzīvības tilpums atļauj. Tad pēc kāda laika uztaisīju tā saukto "mironi" :D Sasprindzināju visu, ko vien varēju sasprindzināt, tā kādu brītiņu paliku, tad pilnībā atslābinājos. Patīkama sajūta! :)
Tad domāju vēlreiz pamēģināt to Erinas metodi , bet komplektā ar vienkāršu teikumu pašsuģestijai.
Tā nu es tur čakarējos, vislaik taisīdama acis vaļā un pie sevis atkārtojot to vienu teikumu... līdz... nemaz nepamanīju, kad jau bija atkal tā sajūta... nemāku aprakstīt. Tā sajūta tāda it kā tu ietu vairākiem līmeņiem cauri... bet vienmēr apstājies kaut kur netālu pirms gala mērķa un viss... tad tā sajūta pazūd... noplok.
Tad pamodos[?] un bija tāda šausmīgi laba, patīkama sajūta... tāda pūkaini mīgsta. Tāds miers, tika labi. Tad atkal pievērsos pašsuģestijai, līdz atkal nepamanīju, kā aizmiegu.
Es jau biju paspējusi aizmirst, cik sapņi var būt kvalitatīvi. Tik dzīvīgi, detalizēti un krāšņi. Taisni vai prieks. Vienā sapnī tika uzlaista gaisā Valmiera [tā kā izdomāju, ka neko tādu tālāk sapņot negribu atkal piecēlos un drīz vien aizmigu]. Cits sapnis bija par vienu viesnīcu, kurai vienīgai bija pieejami nežēlīgi ūdens resursi... un tad kā tā viesnīca šķaidījās ar ūdeni pa labi un pa kreisi, izrādot savu varenību :D
Bet vislabāk man patika sapnis par parasto zīmuli! :D Man viņu vajadzēja dabūt... uh.... spiegu pakaļdzīšanās un kaudzēm intrigu viena parastā zīmuļa dēļ! Bet tas viss tik spilgti un dzīvīgi! Skaidri sajutu un redzēju, kā aizbāzu to zīmuli sev aiz piedurknes un tad paķēru vēl vienu feiko zīmuli, ko uzrādīt gadījumā, ja kāds mani noķertu :D


bet nu labi... tagad gan viss... /me tā jau pēdējiem spēkiem šito uzskribelēja... gribēju pagalīties... tagad viss! Iešu gulēt!

cannibalsmith:

Karš. Dienēju armijā. atlanta arī, bet viņu nesatiku. darkans savukārt tajā pašā vienībā, kur es. Sargājam kaut kādu pludmali. Kaut kādā sakarā kāds karavīrs ir dabūjis bultu ciskā, un viņam tagad tur tāds apsārtums. Darkans uz to atbild, parādot divus tādus (jau sadzijušus) ievainojumus un sakot "Hahā!".

Te pēkšņi uzbrūk amerikāņu desants. Es attopos bez plintes un skrienu sameklēt vienu, bet seržants man un vēl vienam čubārām liek uzsēsties uz tādām vienvietīgajām raķetēm un izlidot kādu gabaliņu jūrā, kur stāv laiva ar līdzīgām raķetēm. Ielecu laivā un sapklēšu visas tās raķetes (viņas izrādās no papīra). Tad metamies peldēt atpakaļ uz krastu. Ūdens ir ļoti sāļš (sāļāks nekā Latvijas jūrmalā).

Izkāpju krastā un dodos meklēt vietu un veidu kā izžāvēties. Cik var noprast, amerikāņu desants ir veiksmīgi atvairīts. Šajā brīdī pamanu savu degunu (ziniet, to var redzēt, kad skatās uz sāniem), kuram ir pinne. Pienāk seržants un saka:
"Man vienbrīd likās, ka tu grasies dezertēt."
Es: "Ņemiet vērā, ka mana vienīgā iepriekšējā šaušanas pieredze ir bijusi bumbiņpistoles un peintbols. Izvēlieties kurš sāpīgāks."
Pamostos. Ir 7:00.

cannibalsmith:

Atkal divdimensiju sapnis. Šoreiz spēlēju pirmo civilizāciju. :)

cannibalsmith:

Dzīvojām centrifūgā. Nu ziniet tādā kā Space Odissey, ķipa mākslīgā gravitācija kosmosā n stuff. Taču mēs nebijām kosmosā, bet gan uz salas, un pašā centrifūgā bija riktīga antigravitācija. Gulējām mēs vienmērīgi izkārtojušies, lai pārāk nenovirzītu centrifūgas smaguma centru.

Tad mēs ar māsu braukājām tādā kā gaisa tramvajiņā, taču īstenībā tā bija tāda milzīga sliede, kur man kājas iekšā iesprūda un mēs pa to sliedi kaut kā slīdējām uz priekšu. Centrifūga izrādījās karājamies gaisā virs salas. Mēs veicām lielu apli ap salu un cauri visādiem šķēršļiem, piemēram zemiem kokiem, kas pa pieri sadod, ja nepieliecās, utml.

Atgriezāmies centrifūgā. Tad tai uzbruka teroristi. Viņi sāka plēst nost centrifūgas sienas, un varēja redzēt kā zeme apkārt griežas. Es paņēmu ar skābi pildītu ūdens pistoli un apšaudīju teroristus. Viņi nošāva vectēvu. Vēl atklājās, ka antigravitācija sniedzas arī mazliet ārpus centrifūgas sienām, jo varēja staigāt pa tukšu gaisu blakus centrifūgas grīdas malai.

(Pirmā nakts turot acis vaļā guļus uz sāniem. Šoreiz patiešām nepamanīju kā aizmigu!)

josephine16:

/me ar saņemsies un kādu sapni iemetīs... lai jau te tā štele bišku bīdās uz priekšu [heh, varbūt ka izdodas izraisīt masu psihozi ;D]
Tātad... vispār man atkal kādu laiku bija tukšias periods... tb neatcerējos [necentos atcerēties?] sapņus... bet tagad atkal esmu aktīvs.. he!
Vakar vakarā savā piezīmju blociņā ierakstīju, ka no rīta pieceļoties atcerēšos sapņus un patiesībā, kad no rīta piecēlos es bez maz vai apmulsu, cik daudz visu ko varēju atcerēties... dažādi sapņi... daudz visādu jokainību uh, taisni vai prieks!

Viss interesantākais no tā visa, ko pa visu nakti redzēju man likās - skola... it kā pavisam pierasta lieta ne? Bet šoreiz skola bija... ūū... no iekšpuses skola, kā jau skola, ja neskaita dažas papildu telpas. Vislabāk atceros Vienu divstāvīgu telpu, kas bija stāvgrūdām piekrauta ar visvisādiem interesantiem tehnikas brīnumiem. It kā tur neviens bez atļaujas iet nedrīkstēja, bet man bija gluži vienalga, jo biju gatavs uz turiei pārcelties kauču uz dzīvi. Vēl bija interesanti tas, ka skolu... nu labi "skolu" redzēju arī no ārpuses gandrīz kā no putna lidojuma... Tā izskatījās kā milzīga kupolveidīga ēka... visa metālā ar dažnedažādām plakanām metāla caurulēm, kas uz sienas veidoja interesantu rakstu... Visādas gaismiņas un vēl visādi brīnumi... nu riktīgi futūristiska... ā nu jā un ārpusē vēl bija tāda kaudzīte jautru robotiņu, kas neaizmirsa arī pasveicināt... :D

cannibalsmith:

University (don't magine a campus coz it's not). Classroom. Classtmates. Chemistry teacher from my highschool (not first time I see her in my dreams) hands out papers for access to exams or something. While she does it, I'm chatting with Gwaihir. At one point in this process he too goes to the teacher and gets his paper. Then handing-out is over and I notice I've been missed. Class disperses. I walk up to the teacher and tell her I was missed.
She: "Oh, well, let me congratulate you for you're only one to have been kicked out already." *shakes my hand*
I go outside, Gwaihir follows me. Outside we don't end up in the street, but on a walkway very high above the ground (think 5th Element). We walk and chat:
Me: "Oh well. At least I got freedom, heh. Hardest part will be breaking it to may parents."
Gwai: "Ah, don't worry."
Then his girlfrined (or wife or something?) comes and joins up with us. Now due her being rather short, I notice that Gwihir looks tall (big?). Other features might be inaccurate: tanned skin, dark hair. He runs up to a trashcan, drops something in it, and returns. We go on:
Me: "But why did you choose this university."
Gwai: "Because a gaming shop (MTG, DnD, etc.) is along the way from home."
Then we go to a restaurant/bar/pub/whatever. It's on the same level above the ground. After some fuss with getting in (some granny in a wheelchair was blocking the entrance) we find ourselves a table, and the dream interrupts. 9 am.

(Sapnis angliski, jo es viņu nopublicēju arī kādā ārzemju forumā, un slinkums pārrakstīt - tāpat visi šeit zin angļu valodu... es ceru... tā ir?)

cannibalsmith:

BBC raksts
Slashdot komentāri

cannibalsmith:

by Tarantīno. Fo real! :D

Sapnis bija filma ar titriem un visu, kas pienākas. Filmas notikumi it kā risinājās pirms pirmās daļas. Un Mārtijs cīnījās pret meksikāņu gangsteriem. Un laika mašīna bija busiņš ar restēm logos kā sacīkšu mašīnām. Un visapkārt bija daudz egļu.

elgundo:

es sapnoju, ka biju kaut kaada araabu verdzene, kas pa riigu bega no laikam saimnieka.
bet interesantaakais bija tas, ka sapnii kaads man pa verdzeni pastastiija un es vinjuredzeeju no malas, bet veelaak tajaa paartapu.

cannibalsmith:

Okei, es esmu kādu laiku testējis jaunu tehniku, un izskatās, ka strādā. Tikai viņa bija domāta apzināto sapņu veicināšanai, taču krietni uzlaboja sapņu atcerēšanos. Dīvaini.

Sekojot kāda podkāsta norādījumiem, ejot gulēt, es gulēju uz muguras ar acīm vaļā (nefokusētu skatienu). Līdzko pieķēru sevi, ka esmu aizvēris acis, es tās atvēru. Teorētiski miegam vajadzētu ņemt virsroku, un es nepamanītu, ka aizmiegu. Pirmajā mēģinājumā konstatēju, ka spēju šitā nogulēt stundu un vairāk, tāpēc turpmākajās reizēs nolēmu pakāpeniski ļauties miegam un aizmigt pēc kādām desmit minūtēm. Rezultāts priekš manis ir nevis apzinātie sapņi, bet gan spilgtāki un vieglāk iegaumējami parastie sapņi, kā arī spēja atcerēties vairākus sapņus vienā naktī.

Lūdzu komūnas biedrus ietestēt šo tehniku un ziņot par rezultātiem.