sapņojam

cannibalsmith:

Devos pirkt kaut kādu mugursomu. Aizlidoju uz veikalu, paņēmu, konstatēju, ka tā baigi traucē lidot. Pēc vairākiem mēģinājumiem atrauties no zemes, tas tomēr izdevās un sākās foršākais lidojums ever. Lidoju virs Valdemāra ielas no centra puses aptuveni 70 km/h. Bija skaista vasaras diena bez mākoņiem. Šajā brīdī sapnis kļuva ļoti kvalitatīvs un reāls. Visas sajūtas pilnībā strādāja, un es varēju redzēt savas rokas. Es arī apzinājos un consciously izmantoju visus sapņu likumus (vienīgi trūka apzināties ka šis ir sapnis). Sākumā lidoju ar galvu pa priekšu, tad pārgāju uz sēdošu, un turēju rokas priekšā it kā pie stūres un murmulēju "vrumm, zumm, njeooouuu", un tajā pat laikā skaidri apzinājos, ka īstenībā lidojumu vadu ar domu spēku. Aptuveni pie mākslas skolas nolaidos zemu un lidoju virs gājēju galvām. Dzirdēju viņu pārsteiguma saucienus. Aiz RIMI iela pārgāja šosejā, un es tās malā pamanīju kaut kādu pamestu ēku ar sētu riņķī. Atcerējos, ka Darkans grib tur tikt. Pārlidoju pāri žogam un nosēdos rāpus izkaltušaajā zālienā - super taustes sajūta. Domāju pie sevis "bļā, sapņa kvalitāte kā ceļojumam astrālā. žēl, ka Darkana te nav." Tad ielūkojas kaut kādā kontrolakā, un tur bija tumšs, un es sapratu, kas tas grauj sapni. Mēģināju piecelties, un rīvēju plaukstas, bet pēc dažām sekundēm tomēr pamodos.

veata:

Lietus laikā dalīju lapiņas par Karostas bērnu dienu. Kādai sievietei nosaucu savu mobilā telefona numuru, kuru viņa pierakstīja lapiņas otrā pusē. Īsti nesapratu, kāpēc dodu savu numuru, jo nekas neskaidrs taču nevar būt – uz lapiņas viss ir uzrakstīts. Biju sanervozējusies par to, kas tad galu galā iznāks ar bērnu dienu un akciju priekš skolas. Nebija skaidra man pašai muļķīgā darbība – lietus laikā dalīt lapiņas. Jutos kā pusmiegā, ar nelieliem apziņas uzplaiksnījumiem.

cannibalsmith:

Kārtējais sapnis par Beach Party. Šoreiz darkans brauca ar tanku. Un man neatlaidīgi uzbruka sīka urla, bet es viņu visu laiku aizspēru prom. Vēl no LFFBiešiem dažus redzēju.

cannibalsmith:

Es un sadzērusies Anna nācām mājās no Mežaparka pāri Brasas tiltam. Es viņai jautāju, "kur pārējie", bet viņa: "Nekas, es neļāvu viņiem pazust." Tilts bija tik stipri izliekts, ka pa mitro bruģi nevarēja paiet, un mēs šļūcām lejā uz dibena. Man bikses palika dubļainas. Nošļūcis lejā, es atskatījos atpakaļ, un, jā, pārējā banda arī nāca pār tiltu. Viens spīdīgi pelēkā neilona jakā ar kapuci (hip-hop meets disco girls from space stilā) čoms meistarīgi stāvus kājās nošļūca.

Tad falšā pamošanās, attapos savā gultā un ar milzīgu piepūli piecēlos sēdus. Manu istabu pildīja zaļu uguntiņu mākonis. Tad sāka nākt virsū murgu bailes. Nospriedis, ka vairs nav jautri, sāku kratīt roku, lai pamostos. Kad tas nepalīdzēja, sāku kratīt galvu. Pēc pamošanās manu redzi traucēja mirgojoši punktiņi kā televizorā, kad staciju slikti uztver. Nakts vidus. Pierakstīju visu šo un gāju gulēt.

Manas murgu bailes varētu aprakstīt tā: sagrāb kādu aiz pleciem, krati un dusmīgi dudini "dududududu". Sapnī tā protams nav īsta skaņa un vibrācija, bet tāda visu apziņu piepildoša sajūta. Baigi nepatīkami.

cannibalsmith:

Mans sapņu es ir iemācījies jauna veida lidošanu - mazliet atrauties no zemes un tā pat stāvus slīdēt uz priekšu lielā ātrumā. Virs ūdens arī strādā.

Vispār šorīt sapnī blandījos apkārt pa Rīgu, kurai blakus bija Meksika. Meksikā bija netīrs gaiss. Un Vecrīga izskatījās citādāk.

cannibalsmith:

Šorīt sapnī tusēju apkārt pa savu dzīvokli un pazīstamām ielām, un vizinājos trolejbusā. Izskatās, ka rīta nosnaudiena sapņi ir ļoti vienkārši. Ekstrēmākais moments bija, kad iegāju vannas istabā un paskatījos spogulī (kurš atradās pie nepareizās sienas) - es tur ieraudzīju sevi, bet līdz ko tas notika, attēls dubultojās, un es zaudēju līdzsvaru. Mana reakcija bija "wow, sapņos patiešām tā ir!". Jā, es it kā sapratu, ka sapņoju, bet neieguvu ne kontroli, ne atmiņu.

cannibalsmith:

Šorīt sapnī aizgāju uz RTU 301. zāli. Tur kāds lektors diezgan lielai auditorijai rādīja kādu zilu slaidu ar baltiem kvadrātiem uz lielā ekrāna. Pats lektors bija kalsns. Ienākot zālē, sāku skatīties apkārt un gandrīz vai jutu, kā smadzenes nespēj uzģenerēt saturu pietiekami ātri. Mirkli vēlāk zaudēju redzi un sapnis pajuka.

cannibalsmith:

Mēs (es un manas māsas) ēdām virtuvē makaronus ar cīsiņiem un kečupu. Tad bija tāda kā ēdinu kauja pret koboldu, kurš nez no kurienes bija uzradies. Es no kaut kurienes izvilku +1 zobenu un zvetēju nabadziņu. Beigās sienas pulkstens bija notašķīts ar makaroniem un kečupu.

cannibalsmith:

Sapņoju, ka sēžu pie kompja, un man iestabā ieskrien vairāki čomi, izkāpj pa logu un lidinās aiz loga ārpusē. Un laikam vemj - es skaidri neatceros. Tad es atrados ārā sētā un (laikam viņu pierunāts) mēģināju pacelties. Aizvēru acis, saliku plaukstas kopā, koncentrējos, jutu, ka atraujos no zemes, un, atvēris acis, redzēju, ka levitēju virs zemes. Tad es sāku sparīgi vemt ar jaudu kā no ūdens lielgabala. Rūgta garša mutē. Pamodos.

psihs:

biju baznīcā uz dievkalpojumu, kanpi gan paspēju, tieši tad kad durvis jau vērās ciet, un beigās visiem dalīja lielu kravu ar augļiem un konfektēm, jo laikam mēs bijām kautkādi trūcīgie, bet dievkalpojums pats liekas notika islandē. Es dabūju saēsties daudz vīnogas.

cannibalsmith:

Sapņoju, ka skatos Catharsis arhīvu, bet tas ir pilns ar krāsainām animācijām par dīvainiem zemūdens dzīvniekiem. Piemēram, vienam astoņkājim bija ļoti nopietna seja ar milzīgu, līku degunu. Vēl tur bija 2D kosmosa kuģīšu spēle, kur man jāaizsargā kosmosa stacija pret baru ar citiem kosmosa kuģiem.

Tad piecos no rīta pārradās mamma, un es pusmiegā dzirdēju, kā viņa grabinās un ieslēdz radio. Tad es koncentrējos uz vēlmi piecelties un pa taisno pārgāju uz tādu kā viltus pamošanās sapni (sapņu es apzinājās, ka es patiesībā guļu, bet sapnis nebija apzinātais), un es centos iet uz virtuvi. Sākumā bija jāiet pēc taustes, jo nebija redzes. Kad veiksmīgi sasniedzu virtuvi un redzēju, ka tur šiverējas Andra, teicu viņai, ka patiesībā guļu, un lai viņa aiziet apskatīties. Viņa aizgāja, tad atnāca, es viņai "nu?", bet viņa it kā nekas nebūtu bijis. Tad sapratu, ka sapņu tēli tak rezetojas (patiesībā nē, bet), kad iziet ārpus redzes loka. Liku viņai vēlreiz iet skatīties, bet šoreiz centos koncentrēties uz viņas eksistenci. Andra vēl kaut ko teica, bet tad sapnis izjuka.

Vēl kaut kur pa starpu sapņoju, ka sakauju traku zinātnieku un iespundēju viņu trako namā.

veata:

Mamma ieraudzīja (no kādas zemes čupas aiz kūts) sniedzamies ārā roku. Mēs pakašājām zemi, varēja redzēt seju. Es jautāju: "Vai tā ir viņa?" Māte atbildēja apstiprinoši, bet es nesapratu, kādēļ viņu neatpazīstu – tā bija mana vecmāmiņa.
Gāju ar mammas brāli gar trušu būdām, viņš teica, ka vajadzētu viņu, vecmāmiņu, izvārīt, bet es teicu, ka mana mamma to nesapratīs. Pati es nevarēju saprast, kāpēc mammas brālis teica, ka viņu derētu izvārīt, jo beigtus dzīvniekus(kas jau kādu laiku stāvējuši un miruši nezināmā nāvē), taču neēd. Sapnis šķiet turpinājās, bet tālāko es vairs neatceros.

Nesaprotu, kādēļ vakar sapnī redzēju vecmāmiņu (šodien arī, bet sapni kaut dienas sākumā atcerējos labi, tagad vairs neatceros). It freaks me out.

veata:

Dzīvoklī bija tarakāni vai kaut kas tamlīdzīgs. Tie pieķērās klāt (arī kaķim), liekas, ka tos uzreiz nenoņēmu – nezinu kāpēc. Kad noņēma nost, tad palika tādas kā rētas. Stāvēju nelaimīga un skatījos uz tiem. Meklēju kādu drēbes gabalu, atrodot kārtīgi izpurināju un apskatīju, vai iekšā nav kāds palicis. Kādu laiku stāvējusi un skatījusies uz tarakāniem, kas atradās uz grīdas (dzīvi), tad uzslaucīju uz liekšķeres un izmetu atkritumu spainī(tam ir vāks).

cannibalsmith:

2007 gada 27. jūlijā.

Izeju kāpnēs un paskatos uz augšu. Pretī uz mani skatās liels suns. Uzkāpju uz bēniņu kāpņu laukumiņu un ieraugu bomzi. Bomzis visai tīrs, kalsns, un mani ieraudzījis, lūdzās, lai nedzenu viņu prom. Pārlaižot skatu kāpņu laukumiņam (kas ir krietni lielāks nekā īstenībā), ieraugu, ka tas ir apmēbelēts. Vēl ieraugu Mārtiņu, kurš mani sveicina. Acīmredzot, Mārtiņš palīdz bomzim te iekārtoties. Redzu kaudzi ar benzīna kannām piepildītām ar ūdeni. Mārtiņš tajās lej šņabi no blašķēm: atver kannu, izvelk no azoties blašķi un iztukšo kannā, utt. Tad ieraugu atvērtas durvis uz kaut kādu piekrāmētu istabu (kas reāli neeksistē), kur visi šīs mākjas dzīvokļi glabā kādas mantas. Pamanu sienas pulksteni. Tad ieraugu, ka tajā istabā bija izlietne (funkcionējoša, nevis noglabāta). Tagad tā ir pārtaisīta par pisuāru.

cannibalsmith:

Sapņoju, ka devos mājās no universitātes. Nonākot pieturā, konstatēju, ka tur pilns ar urlām. Paši viņi arī pilni. Viens no viņiem man nez kāpēc iedeva attaisītu, pilnu alus pudeli. Viņi ķipa vienu no savējiem pavadīt atnākuši. Pienāca trolejbuss, un es un pavadāmais iekāpām iekšā. Nonācām pieturā, kas uz Valdemāra ielas pie Lāčplēša ielas. Es viņam nez kamdēļ teicu, ka jāpārsēžās, bet viņš neko nerubīja. Atdevu alus pudeli un pārsēdos 3. trolejbusā, kas pieturā bija pienācis tieši pirms mums, bet es pēdējā brīdī paspēju pa aizmugurējām durvīm iešmaukt. Bet iekšpuse šim trolejbusam bija kā tramvajam. Es pamanīju, ka uz grīdas sīcene mētājās. Sāku lasīt: viens divdesmitnieks, divi, trīs, oi bļē, lats, divi, trīs, beigās divlatniekus jau lasīju! Pilna sauja. Pieturā pirms manējās iekāpa kontrole, bet nekas - parādīju kartiņu. Pienāca mana pietura, izkāpu un pamodos.

Paēdu brokastis un izlēmu vēl pasnaust. Tad bija divi sapņi. Viens standarta spiegu sapnis: lavīšanās pa koridoriem, izvairīšanās no sargiem. Un tad bija sapnis, kas sastāvēja tikai no taustes: es ilgi un cieši apskāvu atlanta. Mmmm... ^___^

cannibalsmith:

Sapņiju, ka mācījos RTU kopā ar brālēnu. Sēdēju lasītavā, urbu grāmatas. Baigi sagribējās ēst. Devos uz RIMI, bet netīšām iekāpu 11. tramvajā un aizbraucu uz Bērnu Pasaules RIMI, bet tur no bērnu pasaules pāri palikušas tikai automātiskās stikla durvis. Un cilvēki staigāja caur viņām šurpu, turpu. Bet īstenībā RIMI atradās uz pretējā stūra - tur, kur Sportland. Bet īstenībā nē. Piezvanīju brālēnam un pastāstīju par notikušo. Tad devos tālāk, bet mani noķēra policisti un paskaidroja, ka es īstenībā esmu kaut kāds vampīrveidīgias, kas piedalās cīņas turnīrā (vakar noskatījos DOA - šausmas!), un visi gļuki ir tāpēc, ka es jūdzos nost no asimilētajām dzīvībām (es asimilēju suņus!!). Tad es atcerējos, ka īstenībā tās RIMI durvis ved uz blakus dimensiju. Bet tad es attapos savā gultā, bet ieraudzīju, ka mana pidžama dublējas - vienlaicīgi ir man mugurā un uz grīdas mētājas. Un manā istabā ir melns suns! Nē! Sāku kratīt galvu un pamodos. Pierakstīju sapni un likos gulēt.

Tad es sapņoju, ka esmu mājās, bet man dzenās pakaļ slepkava un Dainas tante ir iesaldēta ledusskapī.

Ā, un starp citu, manus datorspēļu sapņus ir nomainījuši sapņi par galda RPG. Sapņoju par druīdiem, pūķiem, prestižklasēm un fītiem. Visādas tabulas ar bonusiem peld garām. Ugh!

cannibalsmith:

Sākumā biju lielā telpā ar skatuvi. Uz skatuves bija stalažas, kas patiesībā bija saliekamās trepes. Es pa viņām uzkāpu, bet ne līdz pašai augšai, jo man vienmēr bail pašā augšā. Tur bija vēl viens mans biedrs, bet nezinu, kas. Tad mēs uz brīdi pametām to telpu, bet kad atgriezāmies, tur bija ļaunītis, kas bija izdarījis neatceros ko.

Tad mēs spēlējāmies mežā. Tas bija sauss kāpu mežs kā Jūrmalā. Pienāca nakts un bija jāiet mājās. Mani spēļu biedri nedabīgi ātri aizskrēja prom uz mājām, un es netiku viņiem līdzi. Izskrēju laukā no meža un nonācu dzīvžogu ielā, kur visapkārt vasarnīcas. Tumsa bija teju vai ar roku grābjama - tālāk par nepilniem desmit metriem neko nevarēju redzēt. Zināju, ka gan mana, gan Ērgļu māja ir tepat tuvumā.

Te pēkšņi no tumsas izskrēja Ruta, Vilis un Diāna, kam drīz sekoja... es! Mans otrs "es" arī bija tērpies pidžamā - tieši tajā, kura man nomoda pasaulē tajā brīdī mugurā. Viņš bija identiska mana kopija izņemot to, ka viņam īsi mati. Es nodomāju: "Viņš ir no nākotnes?" Mana kopija sāka man kaut ko dedzīgi stāstīt, bet es ieraudzīju, kāds izskatos no malas savā uzvedībā, žestos, runas manierē. Kādas šausmas!! Es sāku smieties un norādīju savam otram "es" uz savu novērojumu. Mēs abi smējāmies, un es pamodos. 2:46 naktī.

likvidet:

Sapnis loti sašķelts, turklāt sižets nenoslēdzas, bet paliek karājoties gaisā. Emocionāli ass un smags, sižetiski - ne tik spilgs un diezgan nesakarīgs.
Eju pa nepazīstamas skolas gaiteni, kādai telpai atvērtas durvis, ieskatos, tur nežēlīgi risinās kādas sievietes nogalināšana. Viņa tiek durta ar dunci, es iedomājos upures sajūtas, pārņem bailes un briesmas, sastingstu pie durvīm, domāju - man nākamajai uzbruks. Slepkava uzsauc, lai ātri atnesot ūdeni, vajagot asinis nomazgāt. Nekavējoties skrienu augšā pa trepēm, no kurām lejā nāk pāris cilvēki, cenšos tos aizturēt, lai viņi neieraudzītu slaktiņu(darbojos tagad it kā slepkavu labā, šoka iespaidā) ar visādiem muļķīgiem teikumiem. skrienu tālāk pēc ūdens, vannas istabā piesmeļu pilnu spaini, dodos atpakaļ. Slepkava lej ūdeni virsū mirušajai sievietei, kuras āda viscaur tagad kā biezputra.
Daļu sapņa neatceros, nākamais ko atminos - manās rokās grāmata, pāršķirstu lapas, vienā no lapaspusēm nogalinātās fotogrāfija, tiešām briesmīga. Paskatos savā jakas kabatā - tur duncis, ar kuru viņa tika nodurta.
Nākamā epizode - atrodos vienā no klasēm kopā ar vēl pāris cilvēkiem, ieradies izmeklētājs, kurš pasniedz kādu stundu. Zinot, ka tas ir izmeklētājs, cenšos paslēpt dunci iekškabatā, ieraugu savu ādu, viscaur kā arbūza sarkanā iekša, un vēderā ar dunci iegrieztas pāris švīkas. Pēc nodarbības izmeklētājs pasauc mani pie sevis, viņš zina, ka neesmu vainīga, cenšas tikai izdabūt no manis informāciju, es klusēju. Izmeklētājs iegrimst pārdomās, es zinu ko viņš domā, visādas sakarības meklē, turklāt viņš bija uzmetis acis manām arbūza ādas švīkām, kas viņam it kā visu padarīja skaidru. Man gan nē. Galu galā izstāstu, ka atpazinu slepkavu - tā bija mana bijušā klases biedre, tagad es darbojos ar izmeklētāju kopā.
Atkal sapņa daļa iztrūkst, bet nākamais, ko atceros - atrodos pie vecās skolas, no kuras pa logu ārā galvu izliec tētis un priecīgi uzsauc man, es domīgi skatos, tētis pārstāj smaidīt, pēcāk iznāk ārā, izrādās ka viņš ir tas izmeklētājs, kaut ko runājam, mani pēkšņi pārņem nepārvarams miegs, atcerējos, ka pirms kāda laika iedzēru miega zāles, pasaku tētim, ka drīz iemigšu, cenšos gan pretoties miegam.
Nākamā epizode, kas vairs nav saistīta ar iepriekšējo sižetu, tomēr bija viena un tā paša sapņa daļa - eju pa skolas celiņiem, pukojos -visi skolā lamājas kā pilnīgi zvēri, tad dusmīgi izbļauju visus tos rupjos vārdus kā piemērus(tas vilkās diezgan ilgi), iedomājieties, kas tas bija par biezeni. Beigu nav.

likvidet:

atrodos savā bijušajā skolā, cilvēki - mežoņu bari klaigā, aizspiežu ausis, bet vienalga dzirdu, visi grūstās, manā nomocītajā galvā sāk ieviesties ārprāts, meklēju izeju no ēkas un esmu ārā. eju pa trotuāru, taisījos pīpēt, bet viena tante brēc, ka šeit nedrīkst pīpet. es biju tik nogurusi no trokšņiem ka savu nepatiku un dusmas par viņas teikto izrādīju noģībstot(vonderful fīling). tas bija lēni, patīkami, apmēram 30 sekunžu laikā ievilkos tādā kā transā, un tad jutu sevi viegli krītam un filma pārtrūka. atgūstot samaņu konstatēju, ka atkal atrodos skolā, visi uztraucas, skraida apkārt man, aprūpē blā blā.
p.s. reālajā dzīvē, cik atceros, nekad neesmu ģībusi.
šis laikam viens no tiem sapņiem, kuru atstāstot pārņem boorings, bet sajūtu ziņā ļoti spilgts.

cannibalsmith:

Bija ļoti garš sapnis. Atceros, ka gāju pāri tiltam, kam nebija otra gala. Tas ielūza un tad es tur karājos. Tad vēl satiku atlanta, kas man kaut ko savrīgu teica, bet es neatceros, ko tieši. Sapnī pariodiski notika amerikāņu uzlidojumi uz Latviju. To laikā mēs slēpāmies pagrabā, kurā bija tas pats tilts un strautiņš.

Pēc kāda no uzlidojumiem izgāju ārā un attapos vecmāmiņas bijušā Zaķumuižas dārza priekšā. Debesīs redzēju attālināmies amerikāņu lidmašīnas. Ieskatoties cītīgāk pamanīju, ka tās īstenībā ir koka divplākšņu modelītes. Viņas atgriezās uz lidojošu bāzes gaisa kuģi (līdzīgi kā Independence Day). Es atcerējos Starcraft, kur protosiem arī ir tādi gaisa kuģi. Tad iedomājos, vai tik šitas nav sapnis.

Un protams, ka tas ir! Manu galvu piepildīja zināšanas un atmiņas no nomoda pasaules. Atcerējos visu pārgudro teoriju, ko esmu klāstījis visiem, apzināto sapņošanu popularizēdams. Veiksmīgi apspiedis satraukumu, kas parasti šādos brīžos mani pamodina, devos pastaigāties un papriecāties par ainavu. Debesis un zāle izskatījās lieliski. Kamēr es tā staigāju, tikmēr amerikāņu lidmašīnas demolēja kādu blakus ciemu. Pavisam debesī bija trīs bāzes kuģi.

Tad atcerējos par plaukstu rīvēšanu un, turpinot iet un vērojot apkārtni sāku tās berzēt. Sajūta lieliska! Tad atcerējos, ka esmu vienmēr gribējis lidot. Bez turpmākas vilcināšanās no līdzenas vietas (bez jebkādas ieskriešanās vai palēkšanās) lidoju tuvākā amerikāņu gaisa kuģa virzienā. Paātrinājumu un gaisa pretestību nejutu. Nepilnas sekundes laikā nolidoju vairākus kilometrus gaisa kuģa virzienā. Apkārtne saplūda, un sapnis sāka dzist. Gaisa kuģis pārvērtās par kaut ko pēc formas līdzīgu puķkāpostam.

Steidzīgi atsāku berzēt plaukstas. Pēc brīža viss bija pazudis un melnā tukšumā palika tikai manas plaukstas, kuras es rīvēju. Izlēmu pamosties un visu pierakstīt. Attapos guļam uz labā sāna savā gultā un uzreiz sapratu, ka tā nav nomoda pasaule. Vēlme piecelties izraisīja levitēšanu, taču tauste ziņoja, ka joprojām guļu (spiediens uz labā sāna nepazuda). Sāka nākt virsū OBE raksturīgā baiļu sajūta. Izlēmu turpināt mosties un sāku kratīt galvu. Pamazām atmodos guļus uz muguras. 6:27. Sāp galva.

Šis ir mans garākais un kvalitatīvākais apzinātais sapnis to date. Uzslavējiet mani. :)