sapņojam

realitycheck:

Ap astoņiem iedzēru pamatīgi niknu kafiju, gulēt aizgāju ~ 23iem, aizmigt īsti nevarēju kādas 3 h.
( ... tālāk ... )

cannibalsmith:

Flash klipiņa iespaidā nosapņoju t.A.T.u. koncertu šonakt. Es neatceros, ko tieši viņas dziedāja, bet kad viņas to darīja, tad uz skatuves uzskrēja viņu līdzinieces un ķipa atainoja dziesmas ar deju. Viņas pašas bija tērptas rozā treniņtērpos. Jeļenas līdziniece bija tērpta kāzu kleitā.

Vēl, ko atradu kladē: Ejam naktī ar darkans (tusējam) un paejam garām urlām. Darkans: "Oh, shit, te tūlīt būs razborkas, tinamies patālāk!" Es uzlevitēju metru virs zemes, un Darkans mani sagrābj aiz botas un skrienot velk līdzi. Atrodam neapgaismotu pagalmu, kur paslēpties. Es lidinos apkārt un augstāk, un no augšas redzu tālumā urlas tešamies tā, ka skan. Tad atskan šāvieni. Es cenšos nolaisties atpakaļ zemē, bet aizteleportējos kaut kur. Tad atskan granātas sprādziens, kas ir tik skaļš, ka pamodina mani.

cannibalsmith:

Sapņiju, ka mācījos RTU kopā ar brālēnu. Sēdēju lasītavā, urbu grāmatas. Baigi sagribējās ēst. Devos uz RIMI, bet netīšām iekāpu 11. tramvajā un aizbraucu uz Bērnu Pasaules RIMI, bet tur no bērnu pasaules pāri palikušas tikai automātiskās stikla durvis. Un cilvēki staigāja caur viņām šurpu, turpu. Bet īstenībā RIMI atradās uz pretējā stūra - tur, kur Sportland. Bet īstenībā nē. Piezvanīju brālēnam un pastāstīju par notikušo. Tad devos tālāk, bet mani noķēra policisti un paskaidroja, ka es īstenībā esmu kaut kāds vampīrveidīgias, kas piedalās cīņas turnīrā (vakar noskatījos DOA - šausmas!), un visi gļuki ir tāpēc, ka es jūdzos nost no asimilētajām dzīvībām (es asimilēju suņus!!). Tad es atcerējos, ka īstenībā tās RIMI durvis ved uz blakus dimensiju. Bet tad es attapos savā gultā, bet ieraudzīju, ka mana pidžama dublējas - vienlaicīgi ir man mugurā un uz grīdas mētājas. Un manā istabā ir melns suns! Nē! Sāku kratīt galvu un pamodos. Pierakstīju sapni un likos gulēt.

Tad es sapņoju, ka esmu mājās, bet man dzenās pakaļ slepkava un Dainas tante ir iesaldēta ledusskapī.

Ā, un starp citu, manus datorspēļu sapņus ir nomainījuši sapņi par galda RPG. Sapņoju par druīdiem, pūķiem, prestižklasēm un fītiem. Visādas tabulas ar bonusiem peld garām. Ugh!

minesota:

Cik es sevi atceros, man bieži ir atkārtojies viens sapņā sižets - esmu kādā mājā, kur ir killeri un es bēgu, lai cīnītos par savu dzīvību un reizēm esmu kā vadone arī citiem. Vardarbība nekad nav redzeeta, bet vienmer ir bijusi tā priekšnojauta..

cannibalsmith:

Vot dīvains sapnis bija. Neapzinātais parastais. Taču es it kā zināju, ka tas ir sapnis, jo tēma bija par to, ka mani sapņu tēli sāk mani vajāt un mēģina nogalināt. Viņu līderis bija lapsucilvēks (antropomorfiska lapsa), kurš izrādījās nemirstīgs. Es viņu mēģināju samīt, bet vinš vienmēr atdzīvojās. Sapņa scēna kā tāda bija milzīgas kantainas telpas iekšpuse aizpildīta ar dažādām primitīvām. Daļa no tām bija pārvilktas ar tekstūrām, veidojot ēku, kastu butaforijas. Sapņa gaitā mani vajāja pieaugošs sapņu tēlu daudzums. Es no viņiem bēgu lēkājot kā apkārt kā Matricā, bet beigās viņi mani pilnībā ielenca.
Es sašutumā: "Ā, jūsu ir pārāk daudz. Pat minigun vai atombumba nelīdzētu!"
Lapsucilvēks: "Hahā, nu tev ir beigas!"
Es: "Taču es varu apturēt šo sapni!"
Un es tā arī izdarīju - viss apstājās. Tad es sapni pārstartēju un viss sākās no sākuma.

Tad es kādā ciklā sastapu citu sapņotāju un viņa personīgo sapņu tēlu. Šis sapņu tēls man pastāstīja, kā viņas sapņotājs atklāja apzināto sapņošanu un atklāja viņai, ka viņa ir sapņu tēls. Mūsu sarunas gaitā man atkal uzklupa lapsucilvēks, taču šoreiz viņš bija tikai dažus centimetrus augumā un lidinājās apkārt, savu apmetni vicinot kā spārnus. Es viņu veiksmīgi atgaiņāju.
Sapņu tēls: "Sākumā viņš [sapņotājs] nesaprata, kas īsti tas ir. Viņam likās, ka apzinātie sapņi ir kā datora operatīvā atmiņa."
Tā viņai stāstot man vizualizējās datora iekšas ar mikroshēmām. Ja esat redzējuši attiecīgas Dexter's Laboratory sērijas, tad varēsiet stādīties priekšā. Tad arī es sapratu, ka mostos, un sapnis sāka zust. Ar pašu sapņotāju diemžēl nepaspēju aprunāties.

josephine16:

Tā kā man šorīt bija jāceļas četros, lai brauktu uz Valmieru [no Lubānas o_O] rakstīt [autoskolas] eksāmenu, tad vakar vienpadsmitos ielikos giltā un centos sevi pozitīvi noskaņot.
Nogūlos uz muguras, kādu ilgāku laiku cenšoties uzmanību pievērst tikai tam, kā elpoju. Maksimāli dziļi, cik vien dzīvības tilpums atļauj. Tad pēc kāda laika uztaisīju tā saukto "mironi" :D Sasprindzināju visu, ko vien varēju sasprindzināt, tā kādu brītiņu paliku, tad pilnībā atslābinājos. Patīkama sajūta! :)
Tad domāju vēlreiz pamēģināt to Erinas metodi , bet komplektā ar vienkāršu teikumu pašsuģestijai.
Tā nu es tur čakarējos, vislaik taisīdama acis vaļā un pie sevis atkārtojot to vienu teikumu... līdz... nemaz nepamanīju, kad jau bija atkal tā sajūta... nemāku aprakstīt. Tā sajūta tāda it kā tu ietu vairākiem līmeņiem cauri... bet vienmēr apstājies kaut kur netālu pirms gala mērķa un viss... tad tā sajūta pazūd... noplok.
Tad pamodos[?] un bija tāda šausmīgi laba, patīkama sajūta... tāda pūkaini mīgsta. Tāds miers, tika labi. Tad atkal pievērsos pašsuģestijai, līdz atkal nepamanīju, kā aizmiegu.
Es jau biju paspējusi aizmirst, cik sapņi var būt kvalitatīvi. Tik dzīvīgi, detalizēti un krāšņi. Taisni vai prieks. Vienā sapnī tika uzlaista gaisā Valmiera [tā kā izdomāju, ka neko tādu tālāk sapņot negribu atkal piecēlos un drīz vien aizmigu]. Cits sapnis bija par vienu viesnīcu, kurai vienīgai bija pieejami nežēlīgi ūdens resursi... un tad kā tā viesnīca šķaidījās ar ūdeni pa labi un pa kreisi, izrādot savu varenību :D
Bet vislabāk man patika sapnis par parasto zīmuli! :D Man viņu vajadzēja dabūt... uh.... spiegu pakaļdzīšanās un kaudzēm intrigu viena parastā zīmuļa dēļ! Bet tas viss tik spilgti un dzīvīgi! Skaidri sajutu un redzēju, kā aizbāzu to zīmuli sev aiz piedurknes un tad paķēru vēl vienu feiko zīmuli, ko uzrādīt gadījumā, ja kāds mani noķertu :D


bet nu labi... tagad gan viss... /me tā jau pēdējiem spēkiem šito uzskribelēja... gribēju pagalīties... tagad viss! Iešu gulēt!

cannibalsmith:

Šonakt bēgu no plūktas, sasaldētas, atkausētas vistas bez galvas. Skrienot ar saviem kāju stumbenīšiem, viņa radījā tādu troksni: "pļek pļek pļek pļek" un bieži pakrita.

Mani sapņi pēdējā laikā man implantē falšas atmiņas. Es atceros, ka redzēju, kā vējš nopūš Doma baznīcas torni gar zemi. Tā kā tas nav noticis, tad tas noteikti bija sapnis.

josephine16:

Pēdējā laikā sapņus bieži atceros un lielākā daļa no tiem ir "Vajājamie" sapņi, kā es viņus saucu... Kur parasti vai nu man jāķet kaut kādi sliktie vai mani ķer, vai arī kautkur milzīgi jāskaraida, kautkas jāmeklē, kaut kas jāglābj, jāpilda kaut kādi kvest... utt. Vienvārdsakot kaut kādi geimi =D

tati:

Bija jāiet uz jaunā darba pārrunām. Aizgāju. Un tajā vietā baigā pirts, hotelis, kur dzīvo un atpūšas tās iestādes darbinieki - visi mana vecuma. Saka, lai gaidu, kad nāks bosene. Apsēžos un gaidu. Atnāk īsa tumšmataina sieviete un aicina mani izstaigāt teritoriju, kur ir atrašanās/mājas vieta darbiniekiem. Ārā sniedziņš auksts, mēs ejam uz pirti, lai veiktu darba pārrunas. Izpiršojoties, iznākam ārā un bosene aicina mani uz mājām. Es mazliet nobīstos no iespējamā seksa piedāvājuma, bet tomēr piekrītu apmeklēt viņas mitekli. Aizeju pie viņas uz mājām, nekāda seksa un agresijas - izrādās, ka šī ir vientuļā māte. Pēkšņi atskan sirēnas, viņa iegrūž man rokās savu bēbi un saka, ka viņai jāejot prom. Es viņai mēģinu tikt līdzi - izejot pa druvīm, izrādās, ka es esmu Japānā un tā sieviete ir japāniete. Mana tā saucamā bosene izrādās ir pokemons. Īsts pokemons, kurš steidzas palīgā nelaimē nonākušajiem. Es ar bērnu uz rokām skrienu pa ceļu un bēgu no kautkā ļauna. Mēs braucam ar riteni, mēģinot atrast bērna māti...