sapņojam

cannibalsmith:

Flash klipiņa iespaidā nosapņoju t.A.T.u. koncertu šonakt. Es neatceros, ko tieši viņas dziedāja, bet kad viņas to darīja, tad uz skatuves uzskrēja viņu līdzinieces un ķipa atainoja dziesmas ar deju. Viņas pašas bija tērptas rozā treniņtērpos. Jeļenas līdziniece bija tērpta kāzu kleitā.

Vēl, ko atradu kladē: Ejam naktī ar darkans (tusējam) un paejam garām urlām. Darkans: "Oh, shit, te tūlīt būs razborkas, tinamies patālāk!" Es uzlevitēju metru virs zemes, un Darkans mani sagrābj aiz botas un skrienot velk līdzi. Atrodam neapgaismotu pagalmu, kur paslēpties. Es lidinos apkārt un augstāk, un no augšas redzu tālumā urlas tešamies tā, ka skan. Tad atskan šāvieni. Es cenšos nolaisties atpakaļ zemē, bet aizteleportējos kaut kur. Tad atskan granātas sprādziens, kas ir tik skaļš, ka pamodina mani.

darkans:

Sapņoju, ka stāvu pieturā un gaidu trolejbusu, lai brauktu uz vasarnīcu. Laiks diezgan auksts, snieg, un brauktuve pilna ar brūno, slapjo sniega masu. Dēļ trokšņa blakus istabā uz mirkli pamostos un sākās apzinātais sapnis. Izdomāju, ka, lai ātrāk nokļūtu vasarnīcā, es tak varētu tur aizlidot. Viegli palecos ar skatu uz debesīm un iekrītu ar seju sniegā uz braucamās daļas. Trolejbuss signalizēdams man uzbrauc virsū.

ninlil:

Sapnī lietoju narkotikas un lidoju. Tas bija lieliski; biju dzirdējusi citus sakām par savām lidošanas pieredzēm, bet pašai nekas adekvāts vai pietiekami spēcīgs nebija gadījies.
Narkotikas man atnesa viens pazīstams puisis, es, ja kas, pirms tam ilgi nevarēju aizmigt un arī sapnī tajā brīdī atrados gultā. Arī naktskrekls bija tas pats - gan man mugurā, gan sapnī. Viņš pajautāja vai drīkst apgulties man blakus un apķert ar roku. Ļāvu. Biju pat priecīga, jo tas ir patīkami.
Bet, tad nevarēju aizmigt, daudz grozījos. Līdz man piepampa rīkle.

Varbūt arī tas izriet no mana fiziskā stāvokļa. Mēdzu smēķēt un tad man gadās, ka sūrst kakls - teiksim, ejot gulēt vai mostoties. Tātad, piepampa rīkle, bija grūti runāt, nobijos. Likās, ka uz sejas ir it kā par daudz muskuļu vai kaut kas tam līdzīgs, kas krokojas, met burbuli, kad runāju. Bijos, bijos. Baidījos, ka nepietūkst arī plauksta (jo dzīvē tiešām ir bijis precedents, mamma toreiz teica, ka no kiwi, bet es domāju, ka no nerviem). Man palīdzēja, bija savs kopējs, dakteris, šamanis, draugs, whatever... viena zināma persona, vārdu sakot. Un tad es sāku lidot.

No sākuma pamanīju debesis spīdam cauri jumtam. Varēju ar skatienu ieslēgt un izslēgt atsevišķas zvaigznes. Tad sāku celties ar visu gultu augšā. Un tā es arī lidoju - ar gultu/uz gultas. Vienu brīdi sagribēju zemāk, tā diezgan tuvu zemei, bet ar gultu grūti - liels priekšmets, gandrīz uzskrēju kaut kādiem bērniem.

Ai, es te pārāk gari rakstu. Bet, gribēju pateikt, ka (man) bija vērtīgs, interesants, detaļām bagāts sapnis, ļoti spilgts. Vispār, domājot par t.s. lucid dreaming, man apkārt ir (bijuši) cilvēki, kuri par to interesējas un viens arī pienācīgi praktizējis, cik zināms, bet es to cilvēku tik labi nepazīstu. Es tikai esmu ievērojusi, ka man liekas, ka lielāks 'lucīdisms' sapnī sākas tad, ja tas ir ļoti intensīvs un spilgts - kā šis.
Nu, un pamostoties biju ļoti izbrīnīta - ka tas bijis sapnis un ka tāds sapnis. Jā, un vēl - šis nav pirmais sapnis, kurā lietoju narkotikas un reibstu no tām.

cannibalsmith:

Sapņoju, ka sēžu pie kompja, un man iestabā ieskrien vairāki čomi, izkāpj pa logu un lidinās aiz loga ārpusē. Un laikam vemj - es skaidri neatceros. Tad es atrados ārā sētā un (laikam viņu pierunāts) mēģināju pacelties. Aizvēru acis, saliku plaukstas kopā, koncentrējos, jutu, ka atraujos no zemes, un, atvēris acis, redzēju, ka levitēju virs zemes. Tad es sāku sparīgi vemt ar jaudu kā no ūdens lielgabala. Rūgta garša mutē. Pamodos.

cannibalsmith:

Šonakt bija ļoti garš un skaists sapnis - žēl, ka atceros tik maz no viņa. Es tusēju apkārt pa tādu ideālu happy place paradīzi, kur viss bija košs, tā kā ar bloom. Vienā brīdī apzinājos, ka sapņoju (bet ne līdz galam - kā iepriekš) un lidoju. Lidoju tā riktīgi kā jābūt - pilna kontrole ar galvu pa priekšu - ļoti patīkama, gandrīz eiforiska sajūta. Uzlidoju debesīs līdz mākoņiem un šļūcu lejā pa no mākoņiem veidotu slidkalniņu.

cannibalsmith:

Bija ļoti garš sapnis. Atceros, ka gāju pāri tiltam, kam nebija otra gala. Tas ielūza un tad es tur karājos. Tad vēl satiku atlanta, kas man kaut ko savrīgu teica, bet es neatceros, ko tieši. Sapnī pariodiski notika amerikāņu uzlidojumi uz Latviju. To laikā mēs slēpāmies pagrabā, kurā bija tas pats tilts un strautiņš.

Pēc kāda no uzlidojumiem izgāju ārā un attapos vecmāmiņas bijušā Zaķumuižas dārza priekšā. Debesīs redzēju attālināmies amerikāņu lidmašīnas. Ieskatoties cītīgāk pamanīju, ka tās īstenībā ir koka divplākšņu modelītes. Viņas atgriezās uz lidojošu bāzes gaisa kuģi (līdzīgi kā Independence Day). Es atcerējos Starcraft, kur protosiem arī ir tādi gaisa kuģi. Tad iedomājos, vai tik šitas nav sapnis.

Un protams, ka tas ir! Manu galvu piepildīja zināšanas un atmiņas no nomoda pasaules. Atcerējos visu pārgudro teoriju, ko esmu klāstījis visiem, apzināto sapņošanu popularizēdams. Veiksmīgi apspiedis satraukumu, kas parasti šādos brīžos mani pamodina, devos pastaigāties un papriecāties par ainavu. Debesis un zāle izskatījās lieliski. Kamēr es tā staigāju, tikmēr amerikāņu lidmašīnas demolēja kādu blakus ciemu. Pavisam debesī bija trīs bāzes kuģi.

Tad atcerējos par plaukstu rīvēšanu un, turpinot iet un vērojot apkārtni sāku tās berzēt. Sajūta lieliska! Tad atcerējos, ka esmu vienmēr gribējis lidot. Bez turpmākas vilcināšanās no līdzenas vietas (bez jebkādas ieskriešanās vai palēkšanās) lidoju tuvākā amerikāņu gaisa kuģa virzienā. Paātrinājumu un gaisa pretestību nejutu. Nepilnas sekundes laikā nolidoju vairākus kilometrus gaisa kuģa virzienā. Apkārtne saplūda, un sapnis sāka dzist. Gaisa kuģis pārvērtās par kaut ko pēc formas līdzīgu puķkāpostam.

Steidzīgi atsāku berzēt plaukstas. Pēc brīža viss bija pazudis un melnā tukšumā palika tikai manas plaukstas, kuras es rīvēju. Izlēmu pamosties un visu pierakstīt. Attapos guļam uz labā sāna savā gultā un uzreiz sapratu, ka tā nav nomoda pasaule. Vēlme piecelties izraisīja levitēšanu, taču tauste ziņoja, ka joprojām guļu (spiediens uz labā sāna nepazuda). Sāka nākt virsū OBE raksturīgā baiļu sajūta. Izlēmu turpināt mosties un sāku kratīt galvu. Pamazām atmodos guļus uz muguras. 6:27. Sāp galva.

Šis ir mans garākais un kvalitatīvākais apzinātais sapnis to date. Uzslavējiet mani. :)

cannibalsmith:

Karš. Dienēju armijā. atlanta arī, bet viņu nesatiku. darkans savukārt tajā pašā vienībā, kur es. Sargājam kaut kādu pludmali. Kaut kādā sakarā kāds karavīrs ir dabūjis bultu ciskā, un viņam tagad tur tāds apsārtums. Darkans uz to atbild, parādot divus tādus (jau sadzijušus) ievainojumus un sakot "Hahā!".

Te pēkšņi uzbrūk amerikāņu desants. Es attopos bez plintes un skrienu sameklēt vienu, bet seržants man un vēl vienam čubārām liek uzsēsties uz tādām vienvietīgajām raķetēm un izlidot kādu gabaliņu jūrā, kur stāv laiva ar līdzīgām raķetēm. Ielecu laivā un sapklēšu visas tās raķetes (viņas izrādās no papīra). Tad metamies peldēt atpakaļ uz krastu. Ūdens ir ļoti sāļš (sāļāks nekā Latvijas jūrmalā).

Izkāpju krastā un dodos meklēt vietu un veidu kā izžāvēties. Cik var noprast, amerikāņu desants ir veiksmīgi atvairīts. Šajā brīdī pamanu savu degunu (ziniet, to var redzēt, kad skatās uz sāniem), kuram ir pinne. Pienāk seržants un saka:
"Man vienbrīd likās, ka tu grasies dezertēt."
Es: "Ņemiet vērā, ka mana vienīgā iepriekšējā šaušanas pieredze ir bijusi bumbiņpistoles un peintbols. Izvēlieties kurš sāpīgāks."
Pamostos. Ir 7:00.

cannibalsmith:

Cīnījos pret skolotāju. Cīņa notika tā:
Katram no mums ir noteikts daudzums dzīvības un naudas (skolotājai vairāk abu). Par naudu var pirkt bonusus. Norādot ar pirkstu, no tā gala izšaujas sakošļāta papīra lodītes kā no ložmetēja. Cīņas laukums bija divas lielas ar eju savienotas klases. Un varēja lidot. Cīņā it kā piedalījās arī darkans, bet viņš tikai sēdēja solā un kaut ko rakstīja.

Skolotāja bija ļoti spēcīgs pretinieks un cīņas sākumā jau sašāva mani pamatīgi. Lai, zaudējot cīņu, es nenomirtu pavisam, es nopirku bonusu Stiprās Aknas. Es sāku lidot lielākiem lokiem. Aizlidoju aiz Darkana galda un paslēpos zem krēsla (nevis sola), un paprasīju, vai viņam nav kādu bonusu. Viņš man atbildēja, ka tūlīt uzrakstīs Marine Powerup, lai es tikmēr vēl palidinoties. Es izmetos no krēslapakšas un, raidot sēriju papīriņu skolotājas virzienā, slaidā lokā aizlidoju uz otru klasi. Tā vietā lai man sekotu, skolotāja sāka kempot pie ejas starp klasēm. Es sagaidīju izdevīgāku momentu un, swoosh, lielā ātrumā izlidoju cauri ejai, veiksmīgi izveiroties no vairuma lodīšu. Aizlidoju pie Darkana un viņš man iedeva veikala čeku. Es to atlocīju vaļā un konstatēju, ka tas nav vis bonuss, bet gan saraksts ar Marine bonusiem: Marine Boots, Marine Guns, Marine Powerup... Es viņu sāku skaļi lasīt cerībā, ka kāds no tiem iedarbosies.
Skolotāja: "Ugh, lameri. Es Darkanam to iešmaucu kabatā, lai apmānītu jūs."
Tā nu es cīņu zaudēju, bet nenomiru dēļ Stiprajām Aknām. :)

josephine16:

Atrados it kaa natas skolā un nezin kā, attapos, ka patiesībā sapņoju. Gāju ārā no tās skolas, ar domu, satikt Kādu. Izgāju ārā, sāku plivināties pa gaisu un atcerējos Erinas teikto, par lidošanu gaismas ātrumā. Kad izdomāju pārbaudīt cik ātri es spēju palidot, visa struktūra kā jau parasti nojuka. Paliku tikai es un ātrums. Ātrums palielinājās aizvien ciešāk saspiežot plaukstu dūrē. Tad pēc kāda laciņa izmeta. Pie pozitīvajiem faktoriem jāmin, ka šoreiz neizjutu bailes. Bet nesaprotu, kāpēc vienmēr, kad atjēdzos, ka sapņoju viss pazūd?

bestia:

atkal lidojošais. no paša rīta gan. šoreiz atļāvos mazliet pārdroši paeksperimentēt. lidoju ļoti lielā ātrumā, strauji mainot augstumu, lidoju arī tik zemu, ka zods skarās pie asfalta. manevrēju caur tādām kā nojumēm sētā, tad uz muguras, tad uz vēdera, kaut kā sagriezos. beigās uz brīdi tā noreiba galva, ka gandrīz ieskrēju stabā un novēlos zemē. asas izjūtas

josephine16:

Paareedos grauzdeetas kafijas pupinjas shokolaadee, shii neapdomiigaa riiciiba protams atstaaja sekas... nevareeju vairs kaa parasti ielikties gultaa un vnk atluuzt kaa parasti. ilgi nevareeju aizmigt, groziijos, shkjita , ka nav gultaa taadas vietas, taada iespeejamaa staavoklja, kuraa vareetu aizmigt...
Bet tas bija kkas WOW! Sapnjoju, ka man jaatiek uz autobusu. Pieturaa kaareiz viens staaveeja un es, zinaadama, ka tas ir iistais noleemu pieskriet, lai nenokaveetu. Paaris soljus paskrienu, tad ar slaidu leecienu paareju uz lidoshanu... Tad visa struktuura atkal pazuud... pazuud pietura un autobuss... viss pazuud, palieku tikai es ar savaam izjuutaam. Palika mazliet baisi, veeljoprojaam paliek baisi... bet taas ir uzspiestas sajuutas, to var labi just. Bet taa fiziskaa sajuuta... kkas tik neiedomaajami reaals, novicinaaju rokastaa, kaa bokseejoties un sajuuta patieshaam taada, kaa es to reaali dariitu, tachu tai pashaa laikaa apzinos, ka gulju gultaa un nepakustinu pat mazo pirkstinju... Ausiis nepanesama shnjaakonja. Ar raadiitaajpirkstiem aizspiezhu ausis. Nekas nemainaas. Shnjaakshana ir manii iekshaa. Pamostos un shnjaakshana attiet tikai ar laiku... Tik kvalitaates zinjaa tiirs lucidais man nav bijis... tas toch bija kkas!

pelican:

savā pēcpusdienas snaudā palecoties un koncentrējoties varēju kādu laiku noturēties gaisā, kā pieneņpūka. ja atspēros pret sienu, uzspriegojos vēl augstāk. nebija problēmas pārvietoties pa sienām. ziniet to spēlīti, kur ūdenī ir riņķīši, kurus piespiežot podziņu, uzvirpina ar joni augšā un tad viņi lēnām planē- nu lūk tā tas bija, tikai es pati atspēros. divi blakusstāvošie cilvēki diskutēja, viens uzstāja, ka tas notiek pa līmeņiem un es esmu atradusi maģiskos līmeņus, otrs, smējās un teica, ka es vienkārši esmu iekļuvusi kumosā no kosmosa un tas ir savelkošs veselums. godīgi sakot es īsti nesapratu par ko viņi runā, tikai lidinājos un atspēros, līdz ieraudzīju savu tēvu nenormāli pretīgā parūkā (vidū plika pļeška un pa malām taukainas plānas melnas šķipsniņas)un pārliecināt, lai viņš to noņem kļuva par sapņa centrālo daļu.

bestia:

padalos ar kārtējo lidošanas sapni. šoreiz kaut kādu iemeslu dēļ bēgu no O-Ren Ishii. parastais ieskrējiens+palēciens, lai tiktu gaisā. interesanti tas, ka, lidojot virs/pa kādu zemes ceļu, izjutu katru tā negludumu, gluži kā braucot mašīnā. foršas sajūtas, kad lietū, manā acu priekšā, deviņstāvu slimnīcai no sāniem izaug aizvēsturiska izskata torņi (līdzīgi kā Poterfilmās), un attopos riņķojot ap tiem, bet logā esošais slimnieks ar nepārprotamu acu skatienu liek noprast, ka neesmu tur gaidīta.

cannibalsmith:

Sākumā ar nelielas buras plīdzību slīdu pa ūdens virsmu jūrā. Tad "paceļās" aizvien vairāk buras, un beigās tāda liela, visās varavīksnes krāsās, bura. Un tas viss atrauj mani no virsmas un es, striķītī karājoties (turoties ar rokām), aizlidoju prom pa vējam nezināmā virzienā.

Papildināts: Starp citu, aizvakar pirmo reizi kopš uzstādīšanas (nepilnu mēnesi atpakaļ), taimeris, kas četros no rīta uz 15 minūtēm ieslēdz gaismu istabā, mani pamodināja. Rezulāts gan nav tāds, kādu gaidīju: pamošanās nav maiga. Sapnis tiek vardarbīgi pārtraukts ar sarkanu, biedējošu uzplaiksnījumu. Man arī neizdevās sakopot domas, lai veiktu luciditātes vingrinājumu, un tūlīt pat atkal zaudēju samaņu. :)

darkans:

Pēdējās dienas diezgan nogurdinošas, tādēļ šodien ap vieniem dienā parubījos uz dīvāna, uz kādām četrām stundām. Redzēju vairākus ļoti spilgtus sapņus, sen tā nebija bijis. Pamostoties atcerējos tikai divus no tiem.

( 2 pusdienlaika sapņi )

bestia:

kad sapņos sāku lidot, tas parasti notika kaut kur ārā, pazīstamā vietā, ar ieskrējienu un pieturoties pie kāda priekšmeta (koka sprunguļa etc, kas nu pagadās pa rokai, parasti gan kaut kas garens). tā nu tās lidošanas turpinājās bez īpašām izmaiņām, protams, lieki piebilst, ka sajūtas ir ļuoti jau nu patīkamas. pēc kāda laiciņa sākās pārmaiņas manos lidojumos, tā pakāpeniski, bet pamanāmas. vienu nakti, piemēram, lidoju jau bez kaut kāda palīgpriekšmeta rokās, un ceļš bija ievērojami lielāks, nevaru izskaidrot kāpēc, bet skaidri zinu, ka lidoju tieši no jelgavas uz cēsīm. nākamais lidošanas sapnis bija pavisam jauna pieredze - pirmo reizi lidoju uz muguras, turklāt, ar kājām pa priekšu. metu pusapļus ap blokmāju, ar kājām viegli atsperoties pret tās sienām. tālākā izaugsme bija lidošana slēgtās telpās, mazās istabiņās, virs cilvēku galvām, un kāpņu telpās. sajūtas nedaudz savādākas, bet jocīgi mazliet, ka nedarbojas tā ierobežojuma sajūta, jo telpa šķietami paplašinās vertikāli, kā tāda truba.

citas pieredzītes?

shrinaut:

situācija sapņa un nomoda starptelpā, kad gribas sevi piecelt, bet nav spēka, rokas kā magnēts pie gultas. nevis kāds spiestu zemē, drīzāk turētu rokas virs muguras, lai nevarētu piecelties augstāk par noteikto līmeni. vēl čuksti, lai es guļot, guļot un biedējoši spēcīgi, ātri sirdspuksti, kas vēsta vienu - būs eksplozija. pretojos līdz izdevās pamosties līdz galam un viss nomierinājās.

tā notiek reti, bet fragmentāri atceros daudzus šīs nakts sižetus un tēlus. atceros kā pierakstīju uz lapiņas kādu teicienu, kas man šķita nozīmīgs un gribējās, lai tas būtu arī šeit, tomēr esmu paspējis aizmirst. dzidrāka apjausma par atrašanos sapnī notika citā sižetā un sākās ar sava veida pacelāja atrakciju bastejkalnā, kas izvērtās par levitāciju caur kokiem un tad arvien augstāk. bija nomākusies diena, bet jo augstāk cēlos, jo izteiktāk sāka spīdēt laternas un mašīnu sarkanās bremžu ugunis. skaņu ņirbulis kļuva klusāks, klusāks līdz varēju dzirdēt savu elpu. šajā brīdī radās apjausma, ka esmu sapnī. apaļais mēness tinās plānā dūmakā, nedaudz mistiska noskaņa un ar katru izelpu attālinājos no pilsētas robustā reljefa. sāku apzināti izmantot procesu, lai uzzinātu, cik tālu iespējams tikt, tomēr pēc dažām izelpām uz vietas bija skaidrs, ka sekos kritiens. tas bija diezgan lēns bez bailēm, jo sapnis. slīdēju lejup starp mājām un uz tām krītošais pēcpusdienas saules ēnu gradients zīmīgi kļuva arvien tumšāks, bet debesīs joprojām vēls vakars. tas bija savdabīgāk par visu pārējo. atsitiena vietā nejūtīgs slīdējuma turpinājums virs asfaltētās virsmas līdz pamodos.

domāju par ēnām, kas tik ļoti izcēlās. sajūta it kā nokļūtu atpakaļ mutē, kas ir tikai atvērta. sevi sažļembā tie, kuri izvēlas to darīt.

cannibalsmith:

Kopiena galīgi pieklususi mana slinkuma dēļ. Man uz lapiņām stāv pierakstīti vairāki sapņi, bet slinkums/aizmašība viņus publicēt šeit. Solu laboties. Šeku, reku jums sapnis:

Skatos fotoalbūmā bildi, kur esmu pie helikoptera un ēdu saldējumu. Nodomāju, ka izskatos pēc galīga dorka ar to muļķīgo rokaspulksteni.

Scēna ielec fotogrāfijā. Mēs (ģimene) sakāpjam iekšā (Mamma pilots.) un braucam. Paceļās helikopters no pavisam īsa skrejceļa. Mamma vada viņu ļoti nemākulīgi un lido daudz par zemu, aizķerot koku zarus. Es ar viņu strīdos, kā pareizi jāvada. Pats mežs ir ļoti zaļš (kā Dunču Namā) un tāds tropisks ar palmām.

Scēna pārlec uz mežu. Drīzāk, "izkrītu" no helikoptera, kas aizlido tālāk. Pēkšņi pamanu, ka no tuvējā koka lejā rāpjas Tarzāns. Uzreiz saprotu, ka viņš ir dusmīgs un grib izrēķināties ar mani. Tāpēc nolemju pamosties. Pamošanās gan nenotiek uzreiz, un es domāju, vai paspēšu pamosties pirms Tarzāns būs klāt, un sapnis pārvērtīsies murgā. Pamazām mežu nomaina manas istabas griesti, un es sāku just savu ķermeni. Īsi pirms sapnis pazūd pavisam, pieveru acis un pasveicinu Tarzānu.

bestia:

gadās arī palidot. parasti gan ar kādu palīglīdzekli, piemēram, koka sprunguli vai tml. pieķēros, ieskrienos un hopš! gaisā esmu. tā nu riņķoju ap bērziem savā sētā, citreiz lidoju no Jūrmalas uz Cēsīm (nez kāpēc tieši tā.. otrais Latvijas gals, kā nekā). however, sajūtas fatastiskas. :) bet tagad pie svarīgākā... pirms kāda laika atkal sapnī lidoju, tikai šoreiz bez jebkā rokās un, kas pats dīvainākais, ar kājām pa priekšu. nu, tā, uz muguras ir guļot. interesanti, kāpēc tāds pavērsiens. any thoughts?

likvidet:

aizvakar nakts sapnī lidoju. beidzot. nezinu gan kāpēc, bet man pie abām rokām bij lentītes, ar tām dīvainā veidā varēja vadīt lidojumu. gadījās reizēm arī tā, ka lecot ārā no kādas mājas ceturtā stāva un taisoties lidot, nekas nesanāca un nošvīkstinājos zemē uz mutes. es gan nopriecājos, jo zobi netika izdauzīti.
šonakts sapnī toties slidoju. bija ziema, visi ceļi apledojuši biezā ledus kārtā un mēs, vairāki cilvēki, ar kurpēm pa kalniem un pa lejām tādā ātrumā, ka grūti kontrolēt notiekošo, traucāmies uz priekšu līdz nonācām līdz kādai vecai būdai, kur biju bijusi jau citā sapnī. gribēju pārējos brīdināt, lai neejam tur iekšā, bet negribējās runāt. tālāk gan nekas nenotika, jo es pamodos. vai arī aizmigu, es nezinu.