sapņojam

likvidet:

viss sapnis izteiktu realitātes sajūtu atstāja.
atrodos uz slīpa mājas jumta, kājas jau karājas pār jumta malu, taisos uz pašnāvību. noslīdu no jumta un krītu. vienlaicīgi kritiens ir ātrs un ilgs, paspēju dažādām sajūtām iziet cauri. sākumā, krītot brīvajā kritienā pārņem šoks - nevajadzēja. tad sapratu, ir jāpieņem sava izvēle, ko esmu izdarījusi un, vēljoprojām krītot, sajūtu absolūtu atbrīvošanos. sapratu, dzīvošana nu ir aiz muguras, nav par ko uztraukties, vienīgi nedaudz baida, ka atsitienu pret zemi jutīšu kā ļoti sāpīgu un mokošu padarīšanu.
zeme jau ir tepat tuvu, bet pie pašas lejas sastingstu gaisā.
viss paliek tumšs, it kā esmu aizvērusi acis. dzirdu skaistu, tīru balsi, kas saka: "ja pēc divdesmit sekundēm neuzmodīšos, es nomiršu" tā pati balss sāk skaitīt:"divdesmit, deviņpadsmit, astoņpadsmit.." vienlaikus ar skaitīšanu mistiskā tonī skaļi čukst:"wake up, wake up, wake up.." ignorēju un guļu tālāk līdz balss noskaita skaitli trīs. mani pārņem apjukums, pēkšņi apjaušu, ka man jāmostas. tagad pati sev saku:"mosties, mosties!" es paspēju.
pamodos nakts vidū, sapnis nelikas kā sapnis, bija sajūta - tikko izspruku no nāves ķetnām.
tagad ir jau diena, un jūtos ne savā ādā, vēljoprojām smieklīga pārliecība, ka esmu tepat kā izglabusi dzīvību.

cannibalsmith:

Esmu bijis ļoti produktīvs! Pieci sapņi trijās dienās naktīs!

( bruņinieks un robots )

( lielais haoss )

( pašnāvnieks )

( specnazi )

( wasteland )

shrinaut:

situācija sapņa un nomoda starptelpā, kad gribas sevi piecelt, bet nav spēka, rokas kā magnēts pie gultas. nevis kāds spiestu zemē, drīzāk turētu rokas virs muguras, lai nevarētu piecelties augstāk par noteikto līmeni. vēl čuksti, lai es guļot, guļot un biedējoši spēcīgi, ātri sirdspuksti, kas vēsta vienu - būs eksplozija. pretojos līdz izdevās pamosties līdz galam un viss nomierinājās.

tā notiek reti, bet fragmentāri atceros daudzus šīs nakts sižetus un tēlus. atceros kā pierakstīju uz lapiņas kādu teicienu, kas man šķita nozīmīgs un gribējās, lai tas būtu arī šeit, tomēr esmu paspējis aizmirst. dzidrāka apjausma par atrašanos sapnī notika citā sižetā un sākās ar sava veida pacelāja atrakciju bastejkalnā, kas izvērtās par levitāciju caur kokiem un tad arvien augstāk. bija nomākusies diena, bet jo augstāk cēlos, jo izteiktāk sāka spīdēt laternas un mašīnu sarkanās bremžu ugunis. skaņu ņirbulis kļuva klusāks, klusāks līdz varēju dzirdēt savu elpu. šajā brīdī radās apjausma, ka esmu sapnī. apaļais mēness tinās plānā dūmakā, nedaudz mistiska noskaņa un ar katru izelpu attālinājos no pilsētas robustā reljefa. sāku apzināti izmantot procesu, lai uzzinātu, cik tālu iespējams tikt, tomēr pēc dažām izelpām uz vietas bija skaidrs, ka sekos kritiens. tas bija diezgan lēns bez bailēm, jo sapnis. slīdēju lejup starp mājām un uz tām krītošais pēcpusdienas saules ēnu gradients zīmīgi kļuva arvien tumšāks, bet debesīs joprojām vēls vakars. tas bija savdabīgāk par visu pārējo. atsitiena vietā nejūtīgs slīdējuma turpinājums virs asfaltētās virsmas līdz pamodos.

domāju par ēnām, kas tik ļoti izcēlās. sajūta it kā nokļūtu atpakaļ mutē, kas ir tikai atvērta. sevi sažļembā tie, kuri izvēlas to darīt.