sapņojam

shrinaut:

situācija sapņa un nomoda starptelpā, kad gribas sevi piecelt, bet nav spēka, rokas kā magnēts pie gultas. nevis kāds spiestu zemē, drīzāk turētu rokas virs muguras, lai nevarētu piecelties augstāk par noteikto līmeni. vēl čuksti, lai es guļot, guļot un biedējoši spēcīgi, ātri sirdspuksti, kas vēsta vienu - būs eksplozija. pretojos līdz izdevās pamosties līdz galam un viss nomierinājās.

tā notiek reti, bet fragmentāri atceros daudzus šīs nakts sižetus un tēlus. atceros kā pierakstīju uz lapiņas kādu teicienu, kas man šķita nozīmīgs un gribējās, lai tas būtu arī šeit, tomēr esmu paspējis aizmirst. dzidrāka apjausma par atrašanos sapnī notika citā sižetā un sākās ar sava veida pacelāja atrakciju bastejkalnā, kas izvērtās par levitāciju caur kokiem un tad arvien augstāk. bija nomākusies diena, bet jo augstāk cēlos, jo izteiktāk sāka spīdēt laternas un mašīnu sarkanās bremžu ugunis. skaņu ņirbulis kļuva klusāks, klusāks līdz varēju dzirdēt savu elpu. šajā brīdī radās apjausma, ka esmu sapnī. apaļais mēness tinās plānā dūmakā, nedaudz mistiska noskaņa un ar katru izelpu attālinājos no pilsētas robustā reljefa. sāku apzināti izmantot procesu, lai uzzinātu, cik tālu iespējams tikt, tomēr pēc dažām izelpām uz vietas bija skaidrs, ka sekos kritiens. tas bija diezgan lēns bez bailēm, jo sapnis. slīdēju lejup starp mājām un uz tām krītošais pēcpusdienas saules ēnu gradients zīmīgi kļuva arvien tumšāks, bet debesīs joprojām vēls vakars. tas bija savdabīgāk par visu pārējo. atsitiena vietā nejūtīgs slīdējuma turpinājums virs asfaltētās virsmas līdz pamodos.

domāju par ēnām, kas tik ļoti izcēlās. sajūta it kā nokļūtu atpakaļ mutē, kas ir tikai atvērta. sevi sažļembā tie, kuri izvēlas to darīt.