sapņojam

realitycheck:

Mana pieredze. Tekstu gan nokopēju no sava vecā bloga.

( GARŠ TEKSTS!!! )

cannibalsmith:

Mani šorīt no sapņa par pirātiem pus-uzmodināja mobilā low-battery signāls. Pavēru acis, konstatēju, ka esmu paralizēts, un sāku ākstīties, mēģinot runāt. Sanāca vien kluss vaids. Tad atgriezos pie pirātiem.

dags_slota:

ir tā, ka parasti atkārtojas viens murgs (peedeejaa laikaa gan nee, bet gribu):

es gulju gultaa tajaa pashaa kur esmu aizmidzis. man ir reaali atveertas acis, es varu groziit un skatiities apkaart. tas ariiv ieniigais ko speeju izdariit - nu kaa paralizeets. un shausmu iespaidaa es itkaa juutu melnus veejus papliivojam garaa, vai paaraak lielu tumsu. es no sirds censhos izrauties no murga meegjinot bljaut, bet man sanaak vien tik vaajsh kunkstiens. vaajsh. un veelaak jau es varu sakustinaat pirkstus leeni. tad kaadaa mirklii tomeer izdodas izrauties no murga un esi pieceelies un aaraa no murga.. fuu.

bet citreiz ir taa, ka man sanaak izbaudiit murgu un pieet ar briivu apzinju - taadaa zinjaa es k.kaa apmaanu murgu vienkaarshi esot tajaa staavoklii.

shrinaut:

kārtējie notikumi nomoda un sapņu starptelpā. viss sākās, ka dzirdēju kā brālis vandās pa savu gultu, bet sapnis turpinājās - atrados savā istabā gultā un rokās turēju pīpīti. pazīstamu cilvēku balsis teica, ka esot par daudz ielikts, paskatījos un patiešām bija nedaudz par daudz :) pārņēma viegluma sajūta un nolēmu apgulties. šajā brīdī manis sapņu tēls apgūlās guļošajā manī. efekts bija momentāns - gultu zem sevis vairs nejutu un pats ļoti ātri, haotiski sāku kustēties šurpturp guļus stāvoklī, ausīs skanēja vējš. līdzīgi kā filmās dažreiz izmanto dubultattēlu, lai radītu redzes šilierēšanās efektu, tikai šī otra attēla kustības ir daudzreiz ātrākas. nolēmu, ka acis labāk netaisīt vaļā un nemēģināt arī celties. pēc brīža kustības norima un attaisīju acis. gaisā uz vietas lidinājās dinozauriņš mīkstās mantiņas veidā. tā ik pa brīdim strauji apgriezās uz citu pusi, tad atkal lēni rotēja. visi drošvien ir redzējuši cilvēciņus skafandros, kas lidinās izplatījumā. tagad iedomājietis, ka šo cilvēciņu apņem neredzami pirksti un kustina dažādos virzienos, apmēram tā kustējās dino. aiztaisīju acis un iedomājos kādu citu tēlu viņa vietā, tomēr attaisot acis dino joprojām turpat planēja. gribēju viņu paņemt rokās, taču tas ne visai izdevās, jo rokas nevarēja pakustināt kā gribētos. it kā tās saņemtu saraustītu signālu un katra cilājās savā virzienā. pēc nelieliem pūliņiem tās izdevās 'normalizēt' un dino tika nolikts zemē blakus brāļa gultai. tad arī pamodos.
tas viss īstenībā neilga pat minūti, bet sajūtas bija ļoti intensīvas. pētot istabu, konstatēju, ka dinozauriņš īstenībā bija griestu lampa :) un aiz atvērtā logu varēja dzirdēt vienmērīgu lapu šalkoņu

shrinaut:

situācija sapņa un nomoda starptelpā, kad gribas sevi piecelt, bet nav spēka, rokas kā magnēts pie gultas. nevis kāds spiestu zemē, drīzāk turētu rokas virs muguras, lai nevarētu piecelties augstāk par noteikto līmeni. vēl čuksti, lai es guļot, guļot un biedējoši spēcīgi, ātri sirdspuksti, kas vēsta vienu - būs eksplozija. pretojos līdz izdevās pamosties līdz galam un viss nomierinājās.

tā notiek reti, bet fragmentāri atceros daudzus šīs nakts sižetus un tēlus. atceros kā pierakstīju uz lapiņas kādu teicienu, kas man šķita nozīmīgs un gribējās, lai tas būtu arī šeit, tomēr esmu paspējis aizmirst. dzidrāka apjausma par atrašanos sapnī notika citā sižetā un sākās ar sava veida pacelāja atrakciju bastejkalnā, kas izvērtās par levitāciju caur kokiem un tad arvien augstāk. bija nomākusies diena, bet jo augstāk cēlos, jo izteiktāk sāka spīdēt laternas un mašīnu sarkanās bremžu ugunis. skaņu ņirbulis kļuva klusāks, klusāks līdz varēju dzirdēt savu elpu. šajā brīdī radās apjausma, ka esmu sapnī. apaļais mēness tinās plānā dūmakā, nedaudz mistiska noskaņa un ar katru izelpu attālinājos no pilsētas robustā reljefa. sāku apzināti izmantot procesu, lai uzzinātu, cik tālu iespējams tikt, tomēr pēc dažām izelpām uz vietas bija skaidrs, ka sekos kritiens. tas bija diezgan lēns bez bailēm, jo sapnis. slīdēju lejup starp mājām un uz tām krītošais pēcpusdienas saules ēnu gradients zīmīgi kļuva arvien tumšāks, bet debesīs joprojām vēls vakars. tas bija savdabīgāk par visu pārējo. atsitiena vietā nejūtīgs slīdējuma turpinājums virs asfaltētās virsmas līdz pamodos.

domāju par ēnām, kas tik ļoti izcēlās. sajūta it kā nokļūtu atpakaļ mutē, kas ir tikai atvērta. sevi sažļembā tie, kuri izvēlas to darīt.