sapņojam

realitycheck:

Mana pieredze. Tekstu gan nokopēju no sava vecā bloga.


Vai jums ir gadījies šādi?

[..]A person may wake up and find himself unable to move or speak as if he is frozen. He also may hear footsteps, see a ghost-like creature, or feel someone sitting on his chest. Throughout the history, people considered this phenomenon as work done by evil spirits. However, the modern science can explain the terrifying event as a Sleep Paralysis. [..]
/Hiro Takahashi, Sleep Paralysis: Awake But Still Asleep/


*************************
Sapņoju, ka krusttēvs (tas pats, par kuru nesen rakstīju) saka: "Ejam sēņot!"

Tā, tinam filmu uz priekšu, tiripiri, nekas svarīgs nenotiek,... Stop.

Es atrodos jaukto koku mežā un man pretī uz pakaļkājām stāv 2.5 metrīgs netīrs, smirdīgs brūnais lācis, mahājas ar priekšķepām un, atiezis savus ilkņus, rēc. Tā kā sapnis nav jauks, atveru acis un pamostos.

Guļu uz muguras savā gultā, abas rokas man ir saliktas aiz (zem) galvas. Bet wtf, tas pats brūnais lācis visā savā realitātē tagad stāv gultas galā un samērā mierīgi tikai ņurd uz mani. Šajā brīdī es saprotu, ka tomēr neesmu gluži pamodies.

Sākumā nevaru pakustēties, taču pēc brīža ar milzu piepūli izdodas, uz rokām balstoties, pieslieties pussēdus. Tad skatos uz lāci pustumsā un saņemu baigo gribasspēku un mēģinu viņu izdzēst no istabas. Lācis kļūst blāvāks, sāk izkliedēties. Taču dzēšot lāci, man galvā sākas tāds troksnis, it kā tur notiktu Vispasaules vājprātīgo dziesmu svētki. Tas ir tik nepatīkami, ka dzēšanu pārtraucu. Man galvā iestājas miers, bet lācis acumirklīgi atkal 100% materializējas.

Saprotu, ka no pain, no gain. Situācija tomēr ir jāpārtrauc. Atsāku lāci dzēst (par spīti sajūtai, ka to darot, manas smadzenes mežonīgi klab - kā otrais golfs, kam par strauju atlaists sajūgs, uzsākot braukt; un man tiešām ir sajūta/halucinācija, ka plīst galvā esošie asinsvadi un vispār mans ķermenis annihilējas).

Pēc kādām 4 mokošām sekundēm (laiks un tā uztvere gan ir relatīva) esmu pamodies pa īstam. Atkal guļu uz muguras savā gultā, abas rokas man ir saliktas aiz (zem) galvas.

Varētu padomāt, ka manas smadzenes būs uz brīdi pieslēgušās manām atvērtajām acīm, paņēmušas vienu kadru (skatu uz istabu), un turpinājušas darbināt sapni, par fonu izmantojot šo realitātes momentuzņēmumu. Un tāpēc sapnis likās pārāk īsts, tā it kā tas nebūtu sapnis.


Lai arī bija tikai 4:18, man vairs negribējās gulēt. Tāpēc pārraku internetu par miega traucējumu tēmu un saklabināju šo tekstu.
*************************

Vispār šis ir jau otrais gadījums mēneša laikā. Pirmais bija nedaudz savādāks. Toreiz pamodos kādos 6-os no rīta pēc slikti gulētas nakts. Līdz ~12iem, gultā sēžot, strādāju pie kompja. Un tad sāka mākties virsū mežonīgs miegs. Es atlaidos guļus, taču vienlaicīgi visiem spēkiem centos neaizmigt un turēt acis vaļā. Pēkšņi sapratu, ka varu kustināt tikai savas acis, aplūkot istabu un apkārt staigājošo kaķi, bet citādi ir iestājusies paralīze. Lai arī nekādu halucināciju toreiz nebija, biju nobijies, kā vēl nekad, domāju, ka nekad vairs nespēšu kustēties.

*************************

Nu, vēl pirms gadiem 20, kad mani mocīja drudzis, kaut kas līdzīgs miega paralīzei ar dzirdes halucinācijām vilkās stundām ilgi. Toreiz kāda velns zin, no kurienes skanoša, dobja balss ar echo efektu man kā salūzusi plate stundām ilgi uzskaitīja visus iemeslus, kāpēc es esmu slikts un nekam nederīgs.