sapņojam

darkans:

Sapņoju, ka atrodos kādā jūras krastmalā un piedzīvoju dažādas katastrofas. Es atrados nelielā nojumē. No sākuma milzīgi cunami viļņi (tādi ap metriem 15) šļāca ūdeni man virsū un dažiem citiem cilvēkiem kas atradās ar mani. Pēc tam redzēju milzīgu viesuļvētru, kas mētāja pa gaisu dažādus pludmalē esošos priekšmetus. Nobeigumā milzonīgs kodolsprādziens pie horizonta. Kad pamanīju izveidojušos sēni, šķita, ka tā varētu būt par tālu, bet lēnām redzēju tuvojošos liesmainu sprādzienu vilni. Šķita, ka jūtu radiāciju uz sevis - visa āda kļuva kā ar adatiņām, kā arī dzirdēju šausmīgi skaļu un dunošu skaņu ausīs un spēcīgas galvassāpes. Nodomāju "cerams esmu pietiekoši tuvu, lai nomirtu ātri un nesāpīgi". Tad sajutu tādu kā otro vilni, dunošā skaņa vēl skaļāka, āda sāk lobīties no sejas, tad neizturamas sāpes un pamostos.

veata:

Mātes brālis bija miris. Negribēju viņu tāpat apglabāt, jo tā ir skumji un briesmīgi. Gribēju viņu iebalzamēt. Nopirku šņabi. Aiznesu mājās un noliku, šķiet, uz galda. Aizgāju uz kaut kādu apģērbu veikalu. Atgriezos mājās. Mammai prasīju par to šņabi. Viņa teica, ka ar to nevar. Es: "Bet mēs taču nevaram viņu tā vienkārši apglabāt. Viņš tā negribētu." Māte man piekrita un teica, ka viņam šņabi uzlējusi, ka tas neder, jo sāka smaržot pēc pelējušiem kastaņiem. Teicu, lai to šņabi kaut kur noliek, var taču noderēt kompresēm vai kaut kam tādam. Viņa piekrita un teica, ka man jānopērk viskijs vai konjaks (neatceros īsti), tādēļ gāju uz veikalu. Vienīgi nevarēju saprast, kā gan mums var pietikt ar vienu viskija pudeli, lai iebalzamētu veselu cilvēku. Vēl mani izbrīnīja, ka mātes brāļa līķim, kad uzlēja šņabi, sāka smaržot pēc pelējušiem kastaņiem. To visu, mūsu nodomus iebalzamēt mātes brāli, kurš bija miris, vajadzēja turēt slepenībā, jo arī droši vien citi to tā arī nesaprastu.

cannibalsmith:

Es šonakt nosapņoju, ka Valdis (kolēģis) noslīkst. Viņš netika ārā no ūdens, jo krasts bija pārāk stāvs un nogrima. Pēc tam es skatījos dzidrajā ūdenī un redzēju, ka viņa līķis ir maisiņā ietīts Vaio portatīvais. Tas viss notika padomju laikos pludmalē, kura bija monolīta - visas smiltis bija salipušas kopā.

cannibalsmith:

Sapņoju, ka aizstāvu Zilupi no vāciešiem (jā, vāciešiem nevis krieviem). Tur bija arī gan Hitlers, gan Kārlis Ulmanis. Viens interesants moments bija, kad viens fricis man ar plinti sejā tēmēja. Notika vertigo zoom. Tad viņš izšāva, es apkritu, uz sekundi atrubījos un tad atkal atdzīvojos. Kārlis tikmēr bija samežģījis potīti or smth un paņēma M16A2, un saviem čomiem teica: "Jūs ejiet, es viņus aizturēšu!"

veata:

Mamma ieraudzīja (no kādas zemes čupas aiz kūts) sniedzamies ārā roku. Mēs pakašājām zemi, varēja redzēt seju. Es jautāju: "Vai tā ir viņa?" Māte atbildēja apstiprinoši, bet es nesapratu, kādēļ viņu neatpazīstu – tā bija mana vecmāmiņa.
Gāju ar mammas brāli gar trušu būdām, viņš teica, ka vajadzētu viņu, vecmāmiņu, izvārīt, bet es teicu, ka mana mamma to nesapratīs. Pati es nevarēju saprast, kāpēc mammas brālis teica, ka viņu derētu izvārīt, jo beigtus dzīvniekus(kas jau kādu laiku stāvējuši un miruši nezināmā nāvē), taču neēd. Sapnis šķiet turpinājās, bet tālāko es vairs neatceros.

Nesaprotu, kādēļ vakar sapnī redzēju vecmāmiņu (šodien arī, bet sapni kaut dienas sākumā atcerējos labi, tagad vairs neatceros). It freaks me out.

josephine16:

Šonakt sapnī man viens pateica, ka es miršot jauna. Es ar tādu mierīgu attieksmi atbildēju: "Ā! Jā, es zinu... 23 gados."

likvidet:

viss sapnis izteiktu realitātes sajūtu atstāja.
atrodos uz slīpa mājas jumta, kājas jau karājas pār jumta malu, taisos uz pašnāvību. noslīdu no jumta un krītu. vienlaicīgi kritiens ir ātrs un ilgs, paspēju dažādām sajūtām iziet cauri. sākumā, krītot brīvajā kritienā pārņem šoks - nevajadzēja. tad sapratu, ir jāpieņem sava izvēle, ko esmu izdarījusi un, vēljoprojām krītot, sajūtu absolūtu atbrīvošanos. sapratu, dzīvošana nu ir aiz muguras, nav par ko uztraukties, vienīgi nedaudz baida, ka atsitienu pret zemi jutīšu kā ļoti sāpīgu un mokošu padarīšanu.
zeme jau ir tepat tuvu, bet pie pašas lejas sastingstu gaisā.
viss paliek tumšs, it kā esmu aizvērusi acis. dzirdu skaistu, tīru balsi, kas saka: "ja pēc divdesmit sekundēm neuzmodīšos, es nomiršu" tā pati balss sāk skaitīt:"divdesmit, deviņpadsmit, astoņpadsmit.." vienlaikus ar skaitīšanu mistiskā tonī skaļi čukst:"wake up, wake up, wake up.." ignorēju un guļu tālāk līdz balss noskaita skaitli trīs. mani pārņem apjukums, pēkšņi apjaušu, ka man jāmostas. tagad pati sev saku:"mosties, mosties!" es paspēju.
pamodos nakts vidū, sapnis nelikas kā sapnis, bija sajūta - tikko izspruku no nāves ķetnām.
tagad ir jau diena, un jūtos ne savā ādā, vēljoprojām smieklīga pārliecība, ka esmu tepat kā izglabusi dzīvību.

cannibalsmith:

Vakardienas iespaidā sapņoju, ka "operēju" cilvēkus. Taču manā sapnī "pacienti" acīmredzot neizjuta sāpes un arī nespēja nomirt no pārmērīga iekšējo orgānu zuduma. Un kamēr es viņiem atdalīju dažādas ķermeņa daļas, viņi ar manīm draudzīgi sarunājās. Visiem biju izņēmis acis un noņēmis visu ķermeņa ādu. Es pat ar knipju palīdzību pārliecinājos, ka pacients mani neredz, bet dzird. Sapnis acīmredzot notika manā istabā, kas mistiskā veidā bija gana ietilpīga. Kaut arī godam nosapņoju līdz galam, šis sapnis bija murgaini pretīgs.

cannibalsmith:

Esmu bijis ļoti produktīvs! Pieci sapņi trijās dienās naktīs!

( bruņinieks un robots )

( lielais haoss )

( pašnāvnieks )

( specnazi )

( wasteland )

cannibalsmith:

Neskaitāmi autobraukšanas sapņi visas nakts garumā. Braukājos es ar tādu baltu, kantainu padomju laika automobīli. Starp sapņiem pilsētas ģeogrāfija mainījās, un es nākamajā sapnī nevarēju atrast ielas, ko biju sastapis iepriekšējā sapnī.

Kādā sapnī man kāds onkulis jautāja par braušanu ar autobusu uz Turciju. Es:
"Nu var jau, ja tu esi ar mieru nedēļu kratīties autobusā. Noteikti paņem līdzi kaut ko laika īsināšanai, tikai neņem grāmatas, jo tās nogurdina."
Sarunas laikā manu redzi piepildīja zemes globuss un uz tā varēja redzēt tādu līniju, kas iezīmē autobusa maršutu un savieno Rīgu ar Stambulu.

Tad bija sapnis, kur man Osītis bija mašīnā. Viņš, tarajs, nobloķēja man gāzes pedāli, un es nesos nenormālā ātrumā pa šosejas pretējo (labo) joslu un izvairījos no dažāda izmēra pretimnākošajiem braucamajiem. Stūre likās tāda smaga, taču man veiksmīgi izdevās izvairīties no sadursmēm. Atcerējos no autoskolas, kā pareizi jānovērš auto slīdēšana. Tad aiz kāda līkuma bija uzkalniņš, un tūlīt aiz tā šoseja beidzās ar milzīgu sienu. Mans auto palēcās un lidojumā ietriecās sienā.

Es pamodos, taču turēju acis ciet - jāiegaumē šis sapnis! Tad man ienāca prātā pamēģināt aiziet pierakstīt sapni ar aizvērtām acīm vizualizējot savu istabu. Jā, es piegāju pie sava galda, uz kura nez kāpēc nebija ne datora, ne grāmatu, ne bardaka - tikai zīmulis un lapa. Man tas radīja aizdomas, un es atskatījos atpakaļ uz to vietu, kur vajadzēja būt gultai, un konstatēju, ka tur ir siena - mana istaba ir kļuvusi uz pusi mazāka! Ne pārāk precīza vizualizācija, ne? Sapratu, ka patiesībā neatrodos, kur redzu sevi atrodamies. Jutos viegls un apreibis. Vizualizācija sāka zust, un es nenoturēju līdzsvaru un kritu. Viss sagriezās, un es attapos savā gultā. Realitātē.

casiopea:

Vakars, sēžam dzeram tēju, te pēkšņi manai kaķenei sāk dzimt bērni. Vesela čupa piedzima bet kaķene pati nomirst.
Tā nu mēs ar mammu štukojam, ko iesākt tālāk, kā pabarot. Nākamajā kadrā kaķi itiek sildīti uz pannas ar domu ka vajag šamajiem siltumu. Bet tie kaķi sāk just ārā un viņiem ir tādas asakas kā zivīm un paši vispār makten izskatās pēc izjukušām zivīm. Tā nu es viņus kritiski aplūkoju un sāku dusmoties ka tādus kaķēnus neviens nepirks ti. izjukušus :)

au_ra:

Nosapņoju, ka man pēkšņi apmirst visi radi un vairs nav neviena tuva cilvēka uz pasaules. Šausmas gatavās!

likvidet:

šonakt gan bija traks slaktiņš. tuksnešainā apvidū bija noīrēta māja. visi labie ļautiņi aizbrauca projām un mājā paliku es un ļaunais personāžs, kas sastāvēja no 1.cilvēka 2.vārīta cīsiņa 3.nenosakāmas sugas dzīvnieka.
visi kā viens viņi gribēja mani nogalināt. arī cīsiņam bija mute ar sapuvušiem ilkņu zobiem, rokas un kājas nebija, tāpēc nevarēja paiet, nācās gulēt uz galda. visi ļaunie mēģina man brukt virsū(tā kā cīsiņš nevar kustēties, viņš uztaisa niknu sejas izteiksmi un rūc), bet mans noskaņojums nenesas uz miršanu un es ņemu dunci un nolemju visiem pārgriezt rīkles. cilvēkam, cīsiņam un dzīvniekam nu ir lemts nāvējošs liktenis. reizēm griežot kaklā kārtīgi nepārgriežas un nākas tajā pašā svaigajā rētā griezt otrreiz, nepatīkami. ļaunie gan turējās braši, cilvēku vienreiz nogalināju, vairākkārt iegriežot rīkli, taču pēc kāda laika viņš atdzīvojās, tāpēc nācās griezt vēlreiz. arī cīsiņš nebija viegls upuris, arī vairākas reizes nācās dunci vicināt. dzīvnieks bija vājāks un mierīgāks, tāpēc to pieveicu ātri. jāpiebilst, ka to visu darīju ar milzīgu riebumu un žēlumu par to, ka man kāds jānogalina. bet te nostrādāja izdzīvošanas likums, neko darīt.

bestia:

pamatīgi noliku konduktōri (situ arī (?)) un pārliecināju visus tramvaja pasažierus (1 precējies pāris, mana draudzene), ka man ir absolūta taisnība par to, ka viņa nepietiekami labi pilda savus dienesta pienākumus (nenāk klāt un ar smaidu sejā neapkalpo). tas bija uz kaut kāda tilta gar ezeru, pie kura zemē esošie akmeņi caur manām brillēm izskatījās dikti sarkani, tādi kā rūsaini (mēs sajūsminājāmies).
kaut kad vēlāk līdz nāvei piekāvu mājkalpotāju, kas, pie tam, nebija mana. iemeslu neatceros - ups! viņa atgādināja lupatu lelli - bezmugurkaulnieku pēc tam, es gandrīz noticēju.
un puķainajos svārkos, deju solī virpuļoju mājup pa, šķiet, Tērbatas ielu. = manas nakts aktrakcijas.

jocīgi tas, ka pēc remonta mājās, sapņus redzu pilnīgi katru nakti. un vēl visus atceros pie tam.

likvidet:

pff, vispaar nebij raadiijushies tagad kaadu laicinju sapnji. no vakardienas gan aceros, ka mani noshaava. ar vienu lodi jau nepietika, vajadzeeja man sabliezt iekshaa veselas desmit. ar katru lodes shaavienu saapes gan jutu aizvien mazaak un mazaak, bet nobesiijos gan vairaak un vairaak! domaaju - nu cik tad var?! beidzot gan mani piebeidza un vareeju mosties augshaa. kaadu laiku nekustiigi guleeju un atcereejos, cik diivainas bij sajuutas, ka tev ieshauj taadu blekji iekshaa.
un veel kaarteejo reizi sapnjoju, ka iesit man pa muti un taadaa leenaa, leenaa garaa izkriit zobs. nu cik tie zobi var krist aaraa, kursh tad galu gaalaa ir tas, kuram jaamirst nost?
es labpraat uzrakstiitu kautko interesantaaku, ja man buutu ko atcereeties, bet nav.

tati:

Kārtējais sapnis par manas miršanas tēmu.
Bija vasara, silta pievakare, es ar vellsviņzinkādām personām atpūtāmies dabā. Pēkšņi sadzirdu histēriskus cilvēku kliedzienus, dzirdu dobju skaņu. Paskatos debesīs, tur redzu mēnesi pa visām debesīm, kurš sistemātiski tuvojas - nevis krīt uzreiz virsū, bet tikai pietuvojas, pietuvojas, tādā veidā parādot vēl savus krāterus. Mēnesis tuvojas, es lūdzos pie sevis - tas ir tikai sapnis, tikai sapnis, tas nav pa īstam. Pēc kāda laika saprotu, ka situācija nemainās - mēnesis tuvojas ar savu dobjo skaņu. Tad manī iestājas miers un es zinu, ka šī nāve nebūs sāpīga. Mēness ir tieši centrēts mums virsū un tad, kad uzkritīs mums virsū, mēs to vairs nepamanīsim. Tad pēkšņi es attopos sarunu šovā [kautkas līdzīgs "Aina"]. Izrādās, ka tas ir bijis eksperiments par cilvēku psihi. Un tad es lamājos uz šova vadītāju un savās domās biju jau viņu nogalinājusi...