sapņojam

likvidet:

viss sapnis izteiktu realitātes sajūtu atstāja.
atrodos uz slīpa mājas jumta, kājas jau karājas pār jumta malu, taisos uz pašnāvību. noslīdu no jumta un krītu. vienlaicīgi kritiens ir ātrs un ilgs, paspēju dažādām sajūtām iziet cauri. sākumā, krītot brīvajā kritienā pārņem šoks - nevajadzēja. tad sapratu, ir jāpieņem sava izvēle, ko esmu izdarījusi un, vēljoprojām krītot, sajūtu absolūtu atbrīvošanos. sapratu, dzīvošana nu ir aiz muguras, nav par ko uztraukties, vienīgi nedaudz baida, ka atsitienu pret zemi jutīšu kā ļoti sāpīgu un mokošu padarīšanu.
zeme jau ir tepat tuvu, bet pie pašas lejas sastingstu gaisā.
viss paliek tumšs, it kā esmu aizvērusi acis. dzirdu skaistu, tīru balsi, kas saka: "ja pēc divdesmit sekundēm neuzmodīšos, es nomiršu" tā pati balss sāk skaitīt:"divdesmit, deviņpadsmit, astoņpadsmit.." vienlaikus ar skaitīšanu mistiskā tonī skaļi čukst:"wake up, wake up, wake up.." ignorēju un guļu tālāk līdz balss noskaita skaitli trīs. mani pārņem apjukums, pēkšņi apjaušu, ka man jāmostas. tagad pati sev saku:"mosties, mosties!" es paspēju.
pamodos nakts vidū, sapnis nelikas kā sapnis, bija sajūta - tikko izspruku no nāves ķetnām.
tagad ir jau diena, un jūtos ne savā ādā, vēljoprojām smieklīga pārliecība, ka esmu tepat kā izglabusi dzīvību.