sapņojam

cannibalsmith:

Esmu bijis ļoti produktīvs! Pieci sapņi trijās dienās naktīs!

Bruņinieks un robots

Pa mežu iet bruņinieks (ne pilnajās bruņās) ar lielu divroci un viņa ceļabiedrs robots (golems?). Robots esmu es. Te pēkšņi bruņinieks iegrimst zemē un vien viņa lielaiz divroku zobens paliek šķērsām plaisai. Paķeru zobenu un skrienu gar plaisu, kas izrādās ir dziļš grāvis/eja, kas no augšas aizaugusi, pārklājoties ar sūnām un citiem augiem. Atrdou zemē kāpnes uz leju, attīru sūnas un eju lejā. Tur sastopu bruņinieku, kas jau ir atguvies no kritiena un piecēlies. Bet tad ejas izpuvusī dēļu grīda sāk grūt un mēs pamazām līdz ar to nogrūstam līdz lejai. Paejot gabaliņu atrodam trepes stāvus uz augšu, kas iziet cauri griestiem. Uzkāpjot augšā nonākam karaļa troņzālē, kuru pašlaik krekonstruē strādnieki. Pats karalis joprojām sēž tronī, kuram katrā pusē stāv pa karaļa meitai. Sākumā karalis ir pārsteigts par caur grīdā esošo slepeno eju izlien divi ceļinieki, bet tad liek savām meitām uzminēt mūsu vārdus. Pamostos. Ir seši no rīta. Pierakstu sapni un guļu tālāk.

Lielais haoss

Zemi ir apsēdis lielais haoss. Tāda milzīga enerģijas lode ar taustekļiem pa pus ASV teritoriju. Mēs esam kaut kāda pretošanās armija, kas triec nost haosa izsūtītos gaisa transportus, kas dodas uz dažādām pasaules malām nolaupīt cilvēkus un tad koruptēt viņus. Es pats gan esmu civilais, kas dzīvo armijas štābā. Tiek nolemts doties uz mēness bāzi, un visi sāk kravāties. Kā izrādās, viens no armijas krutajiem čubāriem ir nodevējs! Scēna pārlec uz apaļu telpu ar seklu, apaļu baseinu, kur glabājas svētās relikvijas. Nodevējs ļauni ķiķinādams uzvelk chaos marine bruņas. Kad jams jau grasās uzlikt galvā kasku, telpā ienāk vēl viens čubārs, pamana ļaunīti, pagrābj no baseina tādu apzeltītu, apsudrabotu arbaletu un izšauj pa ļaunīti. Iestēja bullet time, un mana redze seko bultai, kā tā pamet arbaletu. Lēnām, lēnām. Un es tuvumā redzu, ka, ak šausmas, arbaletu ir skāris haoss (var redzēt mazliet rūsu un deformācijas). Tā rezultātā bulta nokrīt zemē pusceļā, mērķi nesasniegusi. Pamostos 11:00 ar sāpošu galvu. Esmu gulējis 11 stundas.

Pašnāvnieks

Mēs ar Darkanu mācāmies RTU, kas atrodas tur, kur dzīvo Anniņa. Stunda pie Kozlovas. Satieku tur arī Jurģi un Edge. Visi stāv rindā. Kozlova arī! Viņa tāda draudzīga palikusi - uzsauc visiem karstu šokolādi un saka:
"Man te nepatīk, labāk ejam ekskursijā!"
Sacīts, darīts. Kad esam izgājuši uz ielas Darkans man jautā:
"Nu bet, ko tava draudzene teiktu, ja ieraudzītu kopā ar Kozlovu?"
Es: "Huh? Viņa ir pasniedzēja un mēs esam RTU!"
Darkans, sarkastiski: "Jā, jā..."
Nonākam Vecrīgā, kur atdalamies no grupas, jo satiekam Liču, Čufu un Aivaru. Tas notiek Doma laukumā (laikam). Šī nav pirmā reize, kad satieku viņus šonakt, taču iepriekšējos sapņus neatceros. Tur izrādās viens pašnāvnieks no augstu esoša balkona grasās lēkt lejā. Aivars ar savu uz trijkāja uzstādīto digitālo videokameru to filmē. Pašnāvnieks pamāj pūlīm, un tas uzgavilē. Šajā brīdī viņš jau stāv uz balkona margas, un aiz viņa uz balkona ir vēl viens čubārs, kas arī visu filmē. Tad kāds iesaucas:
"Viņš lēks!!"
Pūli pāršalc pārsteigums un šausmas, jo acīmredzot neviens nedomāja, kas tas nopietni. Pašnāvnieks lec un piezemējas uz bruģa precīzi plakaniski uz vēdara ar skaļu paukšķi. Es aiz pārsteiguma apkrītu sēdus. Pašnāvnieks vēl izrādās dzīvs! Viņš paceļ savu saiņaino galvu un mēģina rāpot uz manu pusi. Es konstatēju, ka nekur nav ne ātro ne kāda cita veida glābēju, un fiksi izvelku savu samsungu un spiežu 911. Pamostos.

Specnazi

(Šo sapni ir ļoti grūti aprakstīt, tāpēc noteikti izskatīsies pēc nonsesna.) Specnazi (es tajā skaitā) ķer puiku. Kad puika nobīstas, viņam acu zīlītes izaug lielas, lielas, pa visu aci. Viens no specnaziem par to izsaka bažas, jo tad puika kļūtu nekontrolējams. Puikam latentās superspējas vai kas tamlīdzīgs. Plāns ir lamata, kur panāktu, ka puika krīt no liela augstuma un piezemējas uz matrača. Lielais kritiens viņu pārbiedētu pavisam. Gluži kā vecā japāņu multenē par lācīti (WTF!). Nez kamdēļ pirms lamatu izlikšanas uz rajona tika ar lielu prožektoru projicēta šī multene (no helikoptera). Tad mēs paslēpāmies un gaidījām, bet daži no mums paslēpās slikti, jo kurināja ugunskuru un spēlēja ģitāru. Vēl saldējuma busiņā slēpās specnazi, un es viņiem liku nomainīt paneli. Tad šo sapni nomainīja nākamais.

Wasteland

Staigāju pa tādu postapokaliptisku tuksnesi, kur visur mētājās visādi satelīti un zondes, un radiodetaļas. Tas bija ļoti jautri. Kad zondei piekiek ausi, tad var dzirdēt radiopārraides un fona šņākoņu, un sprakšķus. Tā nu es izklaidējos, klausoties zondes. Vēl es atradu vienu austiņu, kas arī skanēja bez jebkāda strāvas vai signāla avota. Tad es vēl atradu tādas briles, kur nevis stikli, bet elektrodi, it kā lai pievadītu elektrošoku acāboliem. Smieklīgi! Tad nez no kurienes mani sāka vajāt radioaktīvie zombiji. Es mēģināju no viniem atkauties, taču viņi mani ielenca un sāk grauzt. Atrāva vienu roku nost. Tad pirms es paspēju nomirt, es nospiedu Escape (drīzāk tāda mentāla komanda), un sapnis nopauzējās un parādījās tāds oranžs interfeiss (kas piepildīja visu manu redzes lauku), un es ielādēju sapni no sākuma. Taču atkal un atkal manu priecāšanos par radiodetaļām pārtrauca zombiji, kas mani ēda nost. Pēc vairākām sapņa pārstartēšanām man apnika un es interfeisā izvēlējos Exit, un pamodos 4:30 no rīta.