sapņojam

realitycheck:

Pirms gulētiešanas lasīju garum garo rakstu wikipēdijā par LSD.
Diemžēl no tā visa atcerējos [pietika čakluma pierakstīt 5:24] tikai dažus aspektus:

( ... tālāk ... )

realitycheck:

Ap astoņiem iedzēru pamatīgi niknu kafiju, gulēt aizgāju ~ 23iem, aizmigt īsti nevarēju kādas 3 h.
( ... tālāk ... )

realitycheck:

( ... tālāk ... )

realitycheck:

( ... tālāk ... )

ulzha:

Bija kkāds tusiņš, nez vai ne pie I. Cēsīs, bet es tur neesmu bijis, un tik liela abpusēja mīla kā sapnī arī mums nav. Ieradāmies, kko padarījām, pēc tam gājām pa pilsētu, jo mājās it kā tikmēr viņa kko gatavoja. Tad es atgriezos un mēs divatā skaustījāmies un čubinājāmies, un pēkšņi kkāds burlaks meta nazi, viņu nogalinot. No blakustelpas. Kurā bija tumšs, un spīdēja tikai zilibalta lampiņa slepkavniekam pie kreisā deniņa — kkāds robokops. Tad sākās laikam visādas šausmīgas darbības (action) scēnas, bet nu es beigās vienā tumšā istabā panikā atkritu gultā un sastindzis skatījos, kā ienāk ēna pa durvīm. Tad es viņam kkādā sakarā parādīju fakuci, nez kāpēc viņš atdeva nazi, un es viņu sadūru visur kur — kaklā, sirdī no priekšas un muguras, kādas desmit reizes, bet viņš sevišķi raženi neasiņoja un vēl tā kā čāpstināja muti un acis, kā garlaikodamies.

ulzha:

Darbība norisinās kādā pilsētā, varbūt Maskavā, pie kaut kāda liela dievnama, tāda, par kura esību man ārpussapņa ziņu nav. Tam ir nepilnīga, bet ne gluži gruvešu paskata ķieģeļu virsbūve un redzama 16.-17. gs. akmens milzu kupola veida pagrabtelpas ārpuse. Gar to pa trepītēm kāpjam; ir kāds hiperaktīvs vārtuvērējvīriņš; es zinu, ka viņš tikpat brīvi sveiks arī baznīcas galvas un/vai tās organizācijas galvas, kuras sanāksmi apmeklēt esmu ieradies. Tumšā hallē ir kaut kas līdzīgs muzeja telpām. Pagriežot skapi, uz kura izgrebts Seti, iekļūstam zālē ar sēdekļu rindām. Tur ir pilns cilvēku, vairāki ar korporāciju krāsām un pazīstami, tiek sveicināti un celti amatos, bet pasākums, cik saprotams, ir kaut kas slepenāks par korporāciju. Manās rokās nokļūst apliecība vāciņos, kurā starp citām rokraksta biogrāfijas lietām uzsvērts, ka es esot "sol♭ ģitāras solists jeb soloists", pirms tam uzskaitot, ka tādā un tādā pasākumā kādu svētdienu iepriekš es esot izpildījis dziesmas tādā, tādā un tādā mažorā. Pārņem izbrīns, gandrīz vicinu apliecību pa gaisu un saucu "WTF". Bet klausāmies, kā uz skatuves uzstājas meiteņu stīgu ansamblis, arī viena ģitāriste.

bikini_kill:

visbiežāk es sapņoju holivudas cienīgus dabas katastrofu sižetus. no bērnības tās ir viesuļvētras, kuru ir daudz un kuras nāk no tāluma. pēdējā laikā to ir ne vien daudz, bet tās arī posta, teiksim, rīgas centru un visi ir panikā. (bet šie sapņi ir interesanti un man patīk)
viesuļvētrām klāt piebiedrojušies cunami cienīgi viļni: braucam trolejbusā pa vanšu tiltu, kreisaja pusē pāri akmens tiltam nāk masīvi viļņi un paceļ mūsu nabaga trolejbusu nenormālā augstumā. kamēr trolejbuss "sērfo", vadītājs bļauj "mēs visi mirsim!!!", un tad gāžamies zemē. bet notiek gļuks - trolejbuss automātiski pārtop par lidmašīnu un veiksmīgi nosēžas pie pieturas "ķīpsala". viļņu nekur nav.

šonakt bija nedaudz citādāk: ar draugiem atpūtos kaut kādā kūrortā pie skaistām klintīm. starp divām klintīm atrodas milzīgs aizsprosts un HES: no viena puses ezers kalnos - no otras jūra un pludmale un daudz cilvēku. aizsprosts, šķiet, savu laiku ir nokalpojis un dod par to zināt, kad pēkšņi pāri nabaga tūristiem gāžas ūdens vājprātīgos apmēros. te notiek kārtējais sapņa gļuks - es ieskrienu viesnīcā, kura ir tieši zem aizsprosta, bet kuru dīvainā veidā ūdens masas neskar, tomēr turpinu cauri tai skriet, jo no jūras puses atkal nāk nenormāls cunami vilnis (???). dīvaini ir tas, ka izskrienot pa otru viesnīcas galu, manā priekšā ir latvijas cienīgi lauki kaut kādā februāri, bet viļņi turpina nākt. pēkšņi uzduros mammai un randomiem cilvēkiem, kuri nez kāpēc atrodas manā sapnī, bet beigas atkal pārslēdzas uz kūrortu, kas izskatās sagrauts, cilvēki skraida apkārt, vaimanā un meklē savus pazudušos. atrodu vienu no manām draudzenēm, mēs skumīgi noskatāmies visā ainā, jo zinām, ka tūlīt nāksies doties atpazīt savus mirušos draugus.
pamodos, sajūta nebija no patīkamākajām.

cannibalsmith:

Braucu trolejbusā kopā ar Darkanu, un iekāpj kontrole. Visi rāda savas kartiņas (nevis etalonus), un es mudos, mudos, bet arī beigās izvelku tādu saņurcītu. Tad kontrole saka: "un tagad izvelciet savas transporta dienasgrāmatas." Visi izvelk kaut kāus papīriņus un sāk kaut ko pierakstīt. I'm like what the fuck. Darkans: "ā, jā," un iedod man Rīgas transporta izdotu vienas lapas avīzi, kurā ir sarakstīti pilnīgi suņu murgi: Šajā satraucošajā laikmetā blabla, un tad bezbiļetnieki tiek pielīdzināti narkomāniem, beholderiemm, melnajai maģijai, un vispār ir elles izdzimumi. Mans sašutums bija tik liels, ka es pamodos.

cannibalsmith:

Taisīju mammai saldējumu - uz avīzes. Komplektā līdzi nāca maziņš simtkājis, kas nezinu ko tam saldējumam izdara. Bet man viņš iekrita izlietnē, un es viņu ķerstīju, un kaķis pa starpām traucēja, un kaut kādi circeņi vēl tur bija, bet beigās iedabūju saldējumā, un šis izauga par Madagaskaras tarakānu. Tad gribēju saldējumu salikt uz šķībja, bet nevarēju piemērotu atrast, un tad vienkārši nesu uz avīzes mammai to saldējumu, bet tad avīze netīšām azlocījās ciet, un saldējums pazuda.

cannibalsmith:

Flash klipiņa iespaidā nosapņoju t.A.T.u. koncertu šonakt. Es neatceros, ko tieši viņas dziedāja, bet kad viņas to darīja, tad uz skatuves uzskrēja viņu līdzinieces un ķipa atainoja dziesmas ar deju. Viņas pašas bija tērptas rozā treniņtērpos. Jeļenas līdziniece bija tērpta kāzu kleitā.

Vēl, ko atradu kladē: Ejam naktī ar darkans (tusējam) un paejam garām urlām. Darkans: "Oh, shit, te tūlīt būs razborkas, tinamies patālāk!" Es uzlevitēju metru virs zemes, un Darkans mani sagrābj aiz botas un skrienot velk līdzi. Atrodam neapgaismotu pagalmu, kur paslēpties. Es lidinos apkārt un augstāk, un no augšas redzu tālumā urlas tešamies tā, ka skan. Tad atskan šāvieni. Es cenšos nolaisties atpakaļ zemē, bet aizteleportējos kaut kur. Tad atskan granātas sprādziens, kas ir tik skaļš, ka pamodina mani.

veata:

Mātes brālis bija miris. Negribēju viņu tāpat apglabāt, jo tā ir skumji un briesmīgi. Gribēju viņu iebalzamēt. Nopirku šņabi. Aiznesu mājās un noliku, šķiet, uz galda. Aizgāju uz kaut kādu apģērbu veikalu. Atgriezos mājās. Mammai prasīju par to šņabi. Viņa teica, ka ar to nevar. Es: "Bet mēs taču nevaram viņu tā vienkārši apglabāt. Viņš tā negribētu." Māte man piekrita un teica, ka viņam šņabi uzlējusi, ka tas neder, jo sāka smaržot pēc pelējušiem kastaņiem. Teicu, lai to šņabi kaut kur noliek, var taču noderēt kompresēm vai kaut kam tādam. Viņa piekrita un teica, ka man jānopērk viskijs vai konjaks (neatceros īsti), tādēļ gāju uz veikalu. Vienīgi nevarēju saprast, kā gan mums var pietikt ar vienu viskija pudeli, lai iebalzamētu veselu cilvēku. Vēl mani izbrīnīja, ka mātes brāļa līķim, kad uzlēja šņabi, sāka smaržot pēc pelējušiem kastaņiem. To visu, mūsu nodomus iebalzamēt mātes brāli, kurš bija miris, vajadzēja turēt slepenībā, jo arī droši vien citi to tā arī nesaprastu.

cannibalsmith:

Es šonakt nosapņoju, ka Valdis (kolēģis) noslīkst. Viņš netika ārā no ūdens, jo krasts bija pārāk stāvs un nogrima. Pēc tam es skatījos dzidrajā ūdenī un redzēju, ka viņa līķis ir maisiņā ietīts Vaio portatīvais. Tas viss notika padomju laikos pludmalē, kura bija monolīta - visas smiltis bija salipušas kopā.

cannibalsmith:

Kārtējais sapnis par Beach Party. Šoreiz darkans brauca ar tanku. Un man neatlaidīgi uzbruka sīka urla, bet es viņu visu laiku aizspēru prom. Vēl no LFFBiešiem dažus redzēju.

cannibalsmith:

Es un sadzērusies Anna nācām mājās no Mežaparka pāri Brasas tiltam. Es viņai jautāju, "kur pārējie", bet viņa: "Nekas, es neļāvu viņiem pazust." Tilts bija tik stipri izliekts, ka pa mitro bruģi nevarēja paiet, un mēs šļūcām lejā uz dibena. Man bikses palika dubļainas. Nošļūcis lejā, es atskatījos atpakaļ, un, jā, pārējā banda arī nāca pār tiltu. Viens spīdīgi pelēkā neilona jakā ar kapuci (hip-hop meets disco girls from space stilā) čoms meistarīgi stāvus kājās nošļūca.

Tad falšā pamošanās, attapos savā gultā un ar milzīgu piepūli piecēlos sēdus. Manu istabu pildīja zaļu uguntiņu mākonis. Tad sāka nākt virsū murgu bailes. Nospriedis, ka vairs nav jautri, sāku kratīt roku, lai pamostos. Kad tas nepalīdzēja, sāku kratīt galvu. Pēc pamošanās manu redzi traucēja mirgojoši punktiņi kā televizorā, kad staciju slikti uztver. Nakts vidus. Pierakstīju visu šo un gāju gulēt.

Manas murgu bailes varētu aprakstīt tā: sagrāb kādu aiz pleciem, krati un dusmīgi dudini "dududududu". Sapnī tā protams nav īsta skaņa un vibrācija, bet tāda visu apziņu piepildoša sajūta. Baigi nepatīkami.

cannibalsmith:

Gatavojāmies ziemas olimpiskajām spēlēm uz daugavas. Pie Pļaviņām bija savācies bars ar cilvēkiem, daži no tiem skafandros. Viens no viņiem parādīja pakaļu latviešiem, un viens latviešu džeks skafandrā neveikli skrēja pa ledu kauties. Viņus ātri izšķīra. Bet tad vairāki skafandru čomi taranēja šļūdoni visiem aiz muguras, un tas sāka slīdēt un iestūma daļu cilvēku ūdenī. Daži cilvēki, mani ieskaitot, sērfoja pa ūdens virsu ar to šļūdoni, līdz tas izkusa. Tad mēs draudzīgi izpeldējāmies ledus aukstajā ūdenī.

Tad vēl pa starpām tur bija Atis, kurš, kad tam jautāja, ko darīt, ka viss ledus izkusis, teica: "Kuš, mums ir ogles!" un Brunonkulis, kurš smējās un apkrita uz ledus, un Inārtante.

Vēl jāpiezīmē lietu izskats. Daugava bija dažus desmitus metru plata. Pļaviņas bija tāds maziņš paugurs ar durvīm priekšā, kur sākās Daugava. Un šļūdonis bija metru plats. Skafandri bija tādi balti un tik resni, ka ripoja kā lodes.

cannibalsmith:

Sapņoju 2D. Kaut kāda stratēģiskā spēle, kur vienības attēlojas tik vien kā zaļi un sarkani punktiņi.

Tad mēs bijām seši cilvēki kafejnīcā kaut kādā: es, atiitis, her_crow un vēl trīs čubāri. Her_crow visu laiku bija sašutis par to, ka mums visiem nepietiek vietas viņa vaļēja tipa mašīnā. Bija auksts, un visi bija satuntuļojušies. Un izbalsoja, ka man netiek vieta mašīnā. Un aizbrauca.

cannibalsmith:

Studējām ar Darkanu pie Wolfa kaut kādā advanced class, kur bija svaru celšana, kartings un lekcijas. Es kaut ko sameloju, lai Darkanu kaut kam pielaistu vai kaut kā tā. Protams to atklāja instantly un Wolfs bija mega nikns. Teica, ka mēs esam aitas, bet programmatūras izstrāde ir priekš vilkiem. Tad es piedalījos kartingu sacīkstēs (kas īstenībā bija ar tālvadību vadāmi modeļi), un Wolfs noturēja manu kartingu pitstopā, līdz pārējie finišē.

cannibalsmith:

Mēs (es un manas māsas) ēdām virtuvē makaronus ar cīsiņiem un kečupu. Tad bija tāda kā ēdinu kauja pret koboldu, kurš nez no kurienes bija uzradies. Es no kaut kurienes izvilku +1 zobenu un zvetēju nabadziņu. Beigās sienas pulkstens bija notašķīts ar makaroniem un kečupu.

cannibalsmith:

Sapņoju, ka skatos Catharsis arhīvu, bet tas ir pilns ar krāsainām animācijām par dīvainiem zemūdens dzīvniekiem. Piemēram, vienam astoņkājim bija ļoti nopietna seja ar milzīgu, līku degunu. Vēl tur bija 2D kosmosa kuģīšu spēle, kur man jāaizsargā kosmosa stacija pret baru ar citiem kosmosa kuģiem.

Tad piecos no rīta pārradās mamma, un es pusmiegā dzirdēju, kā viņa grabinās un ieslēdz radio. Tad es koncentrējos uz vēlmi piecelties un pa taisno pārgāju uz tādu kā viltus pamošanās sapni (sapņu es apzinājās, ka es patiesībā guļu, bet sapnis nebija apzinātais), un es centos iet uz virtuvi. Sākumā bija jāiet pēc taustes, jo nebija redzes. Kad veiksmīgi sasniedzu virtuvi un redzēju, ka tur šiverējas Andra, teicu viņai, ka patiesībā guļu, un lai viņa aiziet apskatīties. Viņa aizgāja, tad atnāca, es viņai "nu?", bet viņa it kā nekas nebūtu bijis. Tad sapratu, ka sapņu tēli tak rezetojas (patiesībā nē, bet), kad iziet ārpus redzes loka. Liku viņai vēlreiz iet skatīties, bet šoreiz centos koncentrēties uz viņas eksistenci. Andra vēl kaut ko teica, bet tad sapnis izjuka.

Vēl kaut kur pa starpu sapņoju, ka sakauju traku zinātnieku un iespundēju viņu trako namā.

veata:

Mamma ieraudzīja (no kādas zemes čupas aiz kūts) sniedzamies ārā roku. Mēs pakašājām zemi, varēja redzēt seju. Es jautāju: "Vai tā ir viņa?" Māte atbildēja apstiprinoši, bet es nesapratu, kādēļ viņu neatpazīstu – tā bija mana vecmāmiņa.
Gāju ar mammas brāli gar trušu būdām, viņš teica, ka vajadzētu viņu, vecmāmiņu, izvārīt, bet es teicu, ka mana mamma to nesapratīs. Pati es nevarēju saprast, kāpēc mammas brālis teica, ka viņu derētu izvārīt, jo beigtus dzīvniekus(kas jau kādu laiku stāvējuši un miruši nezināmā nāvē), taču neēd. Sapnis šķiet turpinājās, bet tālāko es vairs neatceros.

Nesaprotu, kādēļ vakar sapnī redzēju vecmāmiņu (šodien arī, bet sapni kaut dienas sākumā atcerējos labi, tagad vairs neatceros). It freaks me out.