sapņojam

cannibalsmith:

Šonakt sapņoju, ka ķemmēju Aeris matus. Viņai viņi bija ļoti gari un gaiši zili, bet ļoti savēlušies.

Vakar sapņoju par drakoniem, Tabula Rasa un Project Entropia. Un par to, ka es kopā ar mammu esam iekš Age of Empires 2, un mums ir jāuzbrūk uz ķīniešu pilsētu. Mamma vadīja uzbrūkošo armiju, kamēr es būvēju bāzi un vācu resursus. Kartes centrā bija plakankalne ar daudz akmeņiem un rūdu. Es tur cēlu akmeņlauztuves un gribēju piebūvēt sliedes, bet mamma atveda nepareizās.

cannibalsmith:

2007 gada 27. jūlijā.

Izeju kāpnēs un paskatos uz augšu. Pretī uz mani skatās liels suns. Uzkāpju uz bēniņu kāpņu laukumiņu un ieraugu bomzi. Bomzis visai tīrs, kalsns, un mani ieraudzījis, lūdzās, lai nedzenu viņu prom. Pārlaižot skatu kāpņu laukumiņam (kas ir krietni lielāks nekā īstenībā), ieraugu, ka tas ir apmēbelēts. Vēl ieraugu Mārtiņu, kurš mani sveicina. Acīmredzot, Mārtiņš palīdz bomzim te iekārtoties. Redzu kaudzi ar benzīna kannām piepildītām ar ūdeni. Mārtiņš tajās lej šņabi no blašķēm: atver kannu, izvelk no azoties blašķi un iztukšo kannā, utt. Tad ieraugu atvērtas durvis uz kaut kādu piekrāmētu istabu (kas reāli neeksistē), kur visi šīs mākjas dzīvokļi glabā kādas mantas. Pamanu sienas pulksteni. Tad ieraugu, ka tajā istabā bija izlietne (funkcionējoša, nevis noglabāta). Tagad tā ir pārtaisīta par pisuāru.

cannibalsmith:

Nosnaudos bišķīt. Sapņoju, ka staigājam apkārt ar Darkanu, un es visu laiku redzu mazliet kaut ko citu nekā "patiesībā". Piemēram, es ietriecos lietās, kuras neredzēju. Tas radīja problēmnas pāriet pāri ielai, jo es neredzēju visas mašīnas. Un, kad mašīna ietriecās manī, tad viņa tā "brrrrr" un difundē cauri man (it kā es būtu T1000), un aizbrauc tālāk. Katrā ziņā nepatīkama sajūta.

Aizgājām uz kaut kādu tusu, kur bija kaut kāda dārglietu izstāde. Ķipa bāra lete ar stikla virsmu, un aiz tās bārmenis, kas izniedz dārglietas nevis dzērienus. Bet ķipa tuss. Cilvēki grūstās. Atmosfēra. Es nopirku sev stilīgu gredzenu un skatījos, mož nopirkt tādus kantainus auskarus. Viss ir nenormāli bling - sudrabs un dimanti.

Darkanam kaut kāds čubārs (lisijs ar brillītiēm un melnu ādas jaku) piedāvāja sešsimto mersi(?), un "whoa" pēkšņi izrādās, ka uz deju grīdas tāds stāv. Darkans atsakās, un mēs ejam prom. Mans suns (pēkšņi izrādās, ka man tāds ir - kaut kas starp dobermani un dalmācieti) iedod man pavadu un seko mums laukā.

Atkal esam uz ielas un mašīnas brauc. Es pieķeros Darkanam pie piedurknes, lai šis pārved mani pāri, jo es tak neredzu tās mašīnas! Darkans kratās nost, un saka, lai es atveru acis. Izdaru tā un ieraugu savas istabas sienu, kuru sākumā noturu par grīdu. Es gan joprojām esmu sapnī un neatjēdzu, ka tā ir mana istaba. Manas domas: "Kur es esmu? Un kur ir Darkans?" Mirkšķinu acis, un konstatēju, ka tās slikti klausa. Plakstiņu nosegtajā redzes laukā joprojām ir redzams sapnis (ķipa split screen). Atkal aizveru acis un lidoju cauri dimensijām Darkana meklējumos. Tad pakratu galvu (nezinu kāpēc), un sākās pamošanās. Atkal esmu savā istabā, un paiet pāris sekunes, kamēr saprotu to.

cannibalsmith:

Sapņoju par to, kā es aizbraucu uz Ameriku. ( garš teksts )

cannibalsmith:

Mēs ar darkans eksplorējām spooky rajonu (vecpilsēta), kur bijām apmetušies viesnīciņā. Viss bija ļoti tumšs, un no katra stūra uzglūnēja briesmas. Vairākās vietās redzējām līķus, taču baidījāmies iet klāt, jo Trax bija GM (bet vienlaikus tas notika pa īstam, cik nu sapnī tas ir iespējams). Kad atgriezāmies noīrētajā istabiņā, es mēģināju ieslēgt gaismu, bet dabūju vieglu elektrošoku no slēdža un pamodos.

Tad bija sapnis par kādu piejūras kafejnīcu, kur viņi taisīja dzērienu, kuru neļāva nevienam dzert, jo tas patiesībā bija kaut kāds mega eliksīrs or something. Pa starpām vis kaut kas notika, bet beigās tas nonāca līdz vardarbībai - izrādījās, ka īpašnieki ir noziedzinieki un profesionāli karotāji vai kaut kas tāds. Viens šāva nost visus apmeklētājus, bet otra bija sieviete, kas ar karatē visus piekāva. Bet tad džeks ar ložmetēju šāva arī pa karatē sievieti, bet šī izvairījās no lodēm tādā komiksu bullet time stilā - ļoti super izskatījās. Tad īpašnieki aizbēga kafejnīcas pagrabā ar liftu, un izrādījās, ka tas iet super dziļi zemē, un tur ir bunkurs. Daži apmeklētāji, kas īstenībā bija aģenti, viņiem sekoja. Bet īpašnieki iedarbināja pašiznīcināšanās mehānismu, kas aizbēra šahtu ar akmeņiem. Tad sapnis patinās daudzus gadus uz priekšu, kur viens no izdzīvojušajiem aģentiem, jau vecs riteņkrēslā un pie sistēmas, rok (ar algota darbaspēka palīdzību) vaļā to visu. Tad viņš tur nodibināja kafejnīcas vietā baznīcu.

Trešajā sapnī mēs bijām sadalīti divās naidīgās nometnēs, starp kurām veda trīs ceļi, kuru malās bija no vīteņiem pīti krogi. Taču viens bija nokaltis, jo to ceļa posmu bija apsēduši bandīti. Tad nu mēs bandītus atvācām, un vītenis atkal kļuva zaļš. Es grasījos uzpit jaunu krogu, kad zvanīja modinātājs.

cannibalsmith:

Šīsnakts sapni atceros pavisam švaki. Atceros, ka mēs kopā ar darkans dzīvojām D&D pasaulē. Darkanam bija dārzs, kuru viņš steidzīgi kaplēja. Tad bija 2D fighting spēles grafikā cīņa faiteris pret mūku. Viņi abi izmantoja Enlarge Person. Cīņa bija līdzīga. Tuvu pie beigām mani uzmodināja modinātājs.

cannibalsmith:

Mēs kopā ar amerikāņiem uzbrukām Ziemeļkorejai. Ieņēmām kaut kādu ostas pilsētu. Tad mūsu pārtiju, kas sastāvēja no manis, darkans un ilitīda, kopā ar vēl kādiem čubāriem nosūtīja ar vilcienu uz ziemeļkorejas ziemeļiem. Galapieturā es no vilciena izlecu uz perona ar stilīgo trīspunktu piezemēšanos. Redzēju savu kreiso roku - man bija stilīgi cimdi. Pilsētiņā, kurā ieradāmies bija smadzeņu restorāns, un ilitīds par to bija sajūsmā. Tad mēs kaut ko darījām, neatceros. Tad Darkans nolaupīt un nolūtot amerikāņu busiņu, bet es viņu atrunāju. Tad es pamodos.

cannibalsmith:

Sapņoju, ka devos mājās no universitātes. Nonākot pieturā, konstatēju, ka tur pilns ar urlām. Paši viņi arī pilni. Viens no viņiem man nez kāpēc iedeva attaisītu, pilnu alus pudeli. Viņi ķipa vienu no savējiem pavadīt atnākuši. Pienāca trolejbuss, un es un pavadāmais iekāpām iekšā. Nonācām pieturā, kas uz Valdemāra ielas pie Lāčplēša ielas. Es viņam nez kamdēļ teicu, ka jāpārsēžās, bet viņš neko nerubīja. Atdevu alus pudeli un pārsēdos 3. trolejbusā, kas pieturā bija pienācis tieši pirms mums, bet es pēdējā brīdī paspēju pa aizmugurējām durvīm iešmaukt. Bet iekšpuse šim trolejbusam bija kā tramvajam. Es pamanīju, ka uz grīdas sīcene mētājās. Sāku lasīt: viens divdesmitnieks, divi, trīs, oi bļē, lats, divi, trīs, beigās divlatniekus jau lasīju! Pilna sauja. Pieturā pirms manējās iekāpa kontrole, bet nekas - parādīju kartiņu. Pienāca mana pietura, izkāpu un pamodos.

Paēdu brokastis un izlēmu vēl pasnaust. Tad bija divi sapņi. Viens standarta spiegu sapnis: lavīšanās pa koridoriem, izvairīšanās no sargiem. Un tad bija sapnis, kas sastāvēja tikai no taustes: es ilgi un cieši apskāvu atlanta. Mmmm... ^___^

cannibalsmith:

Sapņiju, ka mācījos RTU kopā ar brālēnu. Sēdēju lasītavā, urbu grāmatas. Baigi sagribējās ēst. Devos uz RIMI, bet netīšām iekāpu 11. tramvajā un aizbraucu uz Bērnu Pasaules RIMI, bet tur no bērnu pasaules pāri palikušas tikai automātiskās stikla durvis. Un cilvēki staigāja caur viņām šurpu, turpu. Bet īstenībā RIMI atradās uz pretējā stūra - tur, kur Sportland. Bet īstenībā nē. Piezvanīju brālēnam un pastāstīju par notikušo. Tad devos tālāk, bet mani noķēra policisti un paskaidroja, ka es īstenībā esmu kaut kāds vampīrveidīgias, kas piedalās cīņas turnīrā (vakar noskatījos DOA - šausmas!), un visi gļuki ir tāpēc, ka es jūdzos nost no asimilētajām dzīvībām (es asimilēju suņus!!). Tad es atcerējos, ka īstenībā tās RIMI durvis ved uz blakus dimensiju. Bet tad es attapos savā gultā, bet ieraudzīju, ka mana pidžama dublējas - vienlaicīgi ir man mugurā un uz grīdas mētājas. Un manā istabā ir melns suns! Nē! Sāku kratīt galvu un pamodos. Pierakstīju sapni un likos gulēt.

Tad es sapņoju, ka esmu mājās, bet man dzenās pakaļ slepkava un Dainas tante ir iesaldēta ledusskapī.

Ā, un starp citu, manus datorspēļu sapņus ir nomainījuši sapņi par galda RPG. Sapņoju par druīdiem, pūķiem, prestižklasēm un fītiem. Visādas tabulas ar bonusiem peld garām. Ugh!

cannibalsmith:

Sākumā biju lielā telpā ar skatuvi. Uz skatuves bija stalažas, kas patiesībā bija saliekamās trepes. Es pa viņām uzkāpu, bet ne līdz pašai augšai, jo man vienmēr bail pašā augšā. Tur bija vēl viens mans biedrs, bet nezinu, kas. Tad mēs uz brīdi pametām to telpu, bet kad atgriezāmies, tur bija ļaunītis, kas bija izdarījis neatceros ko.

Tad mēs spēlējāmies mežā. Tas bija sauss kāpu mežs kā Jūrmalā. Pienāca nakts un bija jāiet mājās. Mani spēļu biedri nedabīgi ātri aizskrēja prom uz mājām, un es netiku viņiem līdzi. Izskrēju laukā no meža un nonācu dzīvžogu ielā, kur visapkārt vasarnīcas. Tumsa bija teju vai ar roku grābjama - tālāk par nepilniem desmit metriem neko nevarēju redzēt. Zināju, ka gan mana, gan Ērgļu māja ir tepat tuvumā.

Te pēkšņi no tumsas izskrēja Ruta, Vilis un Diāna, kam drīz sekoja... es! Mans otrs "es" arī bija tērpies pidžamā - tieši tajā, kura man nomoda pasaulē tajā brīdī mugurā. Viņš bija identiska mana kopija izņemot to, ka viņam īsi mati. Es nodomāju: "Viņš ir no nākotnes?" Mana kopija sāka man kaut ko dedzīgi stāstīt, bet es ieraudzīju, kāds izskatos no malas savā uzvedībā, žestos, runas manierē. Kādas šausmas!! Es sāku smieties un norādīju savam otram "es" uz savu novērojumu. Mēs abi smējāmies, un es pamodos. 2:46 naktī.

cannibalsmith:

Sapņoju, ka eju iepirkties kopā ar mammu un Annu. Es neatceros, ko viņas pirka, bet man bija garlaicīgi. Iegāju elektronikas preču veikalā un prasīju mazās austiņas (ear buds), bet man gribēja iesmērēt kautkādas milzīgas. Tad pārdevēja man piedāvāja TechnoPhile platekrāna televizoru, kas man dos nemirstību. Un lietošanas instrukcija tam televizoram ir bībele. Tad parādījās saprāta balss un teica, ka televizors saplīsīs un es palikšu kā muļķis ar savu bībeli. Tad zvanīja modinātājs, un es (joprojām sapnī) paskatījos, no kurienes nāk skaņa. Bet tur bija tumsa, un es pamodos.

likvidet:

Sapnis loti sašķelts, turklāt sižets nenoslēdzas, bet paliek karājoties gaisā. Emocionāli ass un smags, sižetiski - ne tik spilgs un diezgan nesakarīgs.
Eju pa nepazīstamas skolas gaiteni, kādai telpai atvērtas durvis, ieskatos, tur nežēlīgi risinās kādas sievietes nogalināšana. Viņa tiek durta ar dunci, es iedomājos upures sajūtas, pārņem bailes un briesmas, sastingstu pie durvīm, domāju - man nākamajai uzbruks. Slepkava uzsauc, lai ātri atnesot ūdeni, vajagot asinis nomazgāt. Nekavējoties skrienu augšā pa trepēm, no kurām lejā nāk pāris cilvēki, cenšos tos aizturēt, lai viņi neieraudzītu slaktiņu(darbojos tagad it kā slepkavu labā, šoka iespaidā) ar visādiem muļķīgiem teikumiem. skrienu tālāk pēc ūdens, vannas istabā piesmeļu pilnu spaini, dodos atpakaļ. Slepkava lej ūdeni virsū mirušajai sievietei, kuras āda viscaur tagad kā biezputra.
Daļu sapņa neatceros, nākamais ko atminos - manās rokās grāmata, pāršķirstu lapas, vienā no lapaspusēm nogalinātās fotogrāfija, tiešām briesmīga. Paskatos savā jakas kabatā - tur duncis, ar kuru viņa tika nodurta.
Nākamā epizode - atrodos vienā no klasēm kopā ar vēl pāris cilvēkiem, ieradies izmeklētājs, kurš pasniedz kādu stundu. Zinot, ka tas ir izmeklētājs, cenšos paslēpt dunci iekškabatā, ieraugu savu ādu, viscaur kā arbūza sarkanā iekša, un vēderā ar dunci iegrieztas pāris švīkas. Pēc nodarbības izmeklētājs pasauc mani pie sevis, viņš zina, ka neesmu vainīga, cenšas tikai izdabūt no manis informāciju, es klusēju. Izmeklētājs iegrimst pārdomās, es zinu ko viņš domā, visādas sakarības meklē, turklāt viņš bija uzmetis acis manām arbūza ādas švīkām, kas viņam it kā visu padarīja skaidru. Man gan nē. Galu galā izstāstu, ka atpazinu slepkavu - tā bija mana bijušā klases biedre, tagad es darbojos ar izmeklētāju kopā.
Atkal sapņa daļa iztrūkst, bet nākamais, ko atceros - atrodos pie vecās skolas, no kuras pa logu ārā galvu izliec tētis un priecīgi uzsauc man, es domīgi skatos, tētis pārstāj smaidīt, pēcāk iznāk ārā, izrādās ka viņš ir tas izmeklētājs, kaut ko runājam, mani pēkšņi pārņem nepārvarams miegs, atcerējos, ka pirms kāda laika iedzēru miega zāles, pasaku tētim, ka drīz iemigšu, cenšos gan pretoties miegam.
Nākamā epizode, kas vairs nav saistīta ar iepriekšējo sižetu, tomēr bija viena un tā paša sapņa daļa - eju pa skolas celiņiem, pukojos -visi skolā lamājas kā pilnīgi zvēri, tad dusmīgi izbļauju visus tos rupjos vārdus kā piemērus(tas vilkās diezgan ilgi), iedomājieties, kas tas bija par biezeni. Beigu nav.

cannibalsmith:

Bija ļoti garš sapnis. Atceros, ka gāju pāri tiltam, kam nebija otra gala. Tas ielūza un tad es tur karājos. Tad vēl satiku atlanta, kas man kaut ko savrīgu teica, bet es neatceros, ko tieši. Sapnī pariodiski notika amerikāņu uzlidojumi uz Latviju. To laikā mēs slēpāmies pagrabā, kurā bija tas pats tilts un strautiņš.

Pēc kāda no uzlidojumiem izgāju ārā un attapos vecmāmiņas bijušā Zaķumuižas dārza priekšā. Debesīs redzēju attālināmies amerikāņu lidmašīnas. Ieskatoties cītīgāk pamanīju, ka tās īstenībā ir koka divplākšņu modelītes. Viņas atgriezās uz lidojošu bāzes gaisa kuģi (līdzīgi kā Independence Day). Es atcerējos Starcraft, kur protosiem arī ir tādi gaisa kuģi. Tad iedomājos, vai tik šitas nav sapnis.

Un protams, ka tas ir! Manu galvu piepildīja zināšanas un atmiņas no nomoda pasaules. Atcerējos visu pārgudro teoriju, ko esmu klāstījis visiem, apzināto sapņošanu popularizēdams. Veiksmīgi apspiedis satraukumu, kas parasti šādos brīžos mani pamodina, devos pastaigāties un papriecāties par ainavu. Debesis un zāle izskatījās lieliski. Kamēr es tā staigāju, tikmēr amerikāņu lidmašīnas demolēja kādu blakus ciemu. Pavisam debesī bija trīs bāzes kuģi.

Tad atcerējos par plaukstu rīvēšanu un, turpinot iet un vērojot apkārtni sāku tās berzēt. Sajūta lieliska! Tad atcerējos, ka esmu vienmēr gribējis lidot. Bez turpmākas vilcināšanās no līdzenas vietas (bez jebkādas ieskriešanās vai palēkšanās) lidoju tuvākā amerikāņu gaisa kuģa virzienā. Paātrinājumu un gaisa pretestību nejutu. Nepilnas sekundes laikā nolidoju vairākus kilometrus gaisa kuģa virzienā. Apkārtne saplūda, un sapnis sāka dzist. Gaisa kuģis pārvērtās par kaut ko pēc formas līdzīgu puķkāpostam.

Steidzīgi atsāku berzēt plaukstas. Pēc brīža viss bija pazudis un melnā tukšumā palika tikai manas plaukstas, kuras es rīvēju. Izlēmu pamosties un visu pierakstīt. Attapos guļam uz labā sāna savā gultā un uzreiz sapratu, ka tā nav nomoda pasaule. Vēlme piecelties izraisīja levitēšanu, taču tauste ziņoja, ka joprojām guļu (spiediens uz labā sāna nepazuda). Sāka nākt virsū OBE raksturīgā baiļu sajūta. Izlēmu turpināt mosties un sāku kratīt galvu. Pamazām atmodos guļus uz muguras. 6:27. Sāp galva.

Šis ir mans garākais un kvalitatīvākais apzinātais sapnis to date. Uzslavējiet mani. :)

likvidet:

( gari, un negalvoju par interesantuma pietiekamibu )

cannibalsmith:

Aij, labi, nav ko slinkot, šeku, reku, jums ko lasīt!

Šonakt sapņoju akal par larpiem. Šoreiz ieziemiešu larps. Visi puspliki ar šķēpiem un iesmērējušies ar zābaksmēru. Vienā vietā bija stilīgā ēnu spēle, ķipa kad uzkur ugunskuru pie klints sienas un tad milzīga ēna projicējas. Vēlāk gājām kaut kam uzbrukumā. To vietu sargāja martinalsmith, un viņš lūdzās lai neuzbrūkam viņiem. Ķipa "no rush". :D Tad kāds atzinās, ka droši lietot šķēpu mācījies 20 gadus! Vēl pa starpām sajutu smaržu "klinšu kore" (or smth). Pamostoties arī ik pa brīdīm pēc "klints" novēdīja. :)

Vakarnakt sapņoju par to kā ar darkans ar stopiem pa Indiju ceļoju. Sākām ceļojumu kaut kādā čuhņā uz zemes ceļa. Tur bija kaut kāds dārzs, un pāri tā sētai sniedzās maizeskoka zari, kuros karājās tā augļi, kas izskatījās tādi cilindriski, iegareni kā desas. Es vienu norāvu un mēģināju atlobīt. Tad nostopējām pārbāzbāztu autobusu un braucām uz tuvējo pilsētu. Tur nonācām kaut kādā tā kā padomju laika dzelzceļa stacijā (dzelteni krāsotas, atlupušas sienas, et cetera). Atceros, ka šķendējos, ka nevar atrast normālu veikalu, kur kompasu nopirkt. Beigās nopirkām tādu palielu, kuram skala ir apakšā (wtf)! Tad izgāju ārā un un ieraudzīju panarāmu uz tādu šoseju kompleksu (uzbrauktuves, nobrauktuves, viadukti, utt) un sapratu, ka šito jau esmu redzējis kādā iepriekšējā sapnī un pamodos.

bunga:

Tikko pamodos, bija vismaz 5 dažādi ploti, kas kautkādā ziņā apvienojās, kaut norisinājās dažādās vietās. Pastāstīšu par pēdējo. Man bija uzdevums. Udevums tikties un intervēt vienu cilvēku. Tas notika Ziepniekkalnā, bet Valdeķu iela bija izmainījusies, cita telpas sajūta, citas ēkas. Atceros, ka tas bija svarīgs Tuvo Austrumu cilvēks, tāds bagāts un gudrs. Nostājos, redzot vajadzīgo kafejnīcu, tālāk perspektīvā pa labi bija šķērsiela ar viesnīcu, zināju, ka tur ir maza Pārdaugavas viesnīca, redzēju pat, kā viņš tur stāv. Ieejot kafejnīcā, tas cilvēks jau atradās. Telpā bija dažādi garšīgi ēdieni, viņš krāmēja sev milzīgu, bezgaumīgu porciju, savukārt es zināju, ka man līdzi nav naudas, tāpēc paņēmu šķīvi un staigāju, pētīdams piedāvājumu. Tur bija sakarīga pusmūža vecuma pārdevēja, tipiska šādām iestādēm, bet Intervējamais bija pārvērties par manu ekspresīvo ķīmijas skolotāju/doktoru Kacena kungu. Sirms vīrs ar brillēm. Viņš aizgāja tālāk ar visu milzīgo porciju, bet es sapratu, ka varu kaut ko izvēlēties, man kā žurnālistam pienākas bezmaksas vakariņas. Un tajā brīdī svarīgi šķita izvēlēties piemērotu un labu ēdienu, kaut Intervējamais pat vēl nebija uzrunāts. Tad es aizdomājos... Bļāviens, es taču neesmu paņēmis līdzi portatīvo ar visiem materiāliem, neko par šo cilvēku nezinu, ko es viņam prasīšu. Pēkšņi radās problēma, bet atrisinājumu nesagaidīju, jo ar atvieglojumu pamodos, sapratis, ka tas ir tikai sapnis. Pamodos izsalcis. Ņemot vērā , ka šis ir mans pirmais posts... Sapņus redzu katru reizi aizmiegot. Bez visiem Austrumu un NLP šitiem, atceros tos arī, tāda kā paralēlā dzīve...

ld:

biju Dzirkstītēs, slēpāmies no Viļa, kurš maniakāli gribēja dabūt cirvi. es slēpu cirvi, nesu brunču krokās paslēptu. tētis bija ļoti uztraucies. tad pēkšņi es stāvēju aiz mājas pie lielā oša, saule spoži spoži spīdēja acīs. es novilku Nameja gredzenu un sviedu suņiem kā kociņu. smējos. tētis sāpināts skatījās manī. gredzens bija viņa dāvana. es smējos, bet reizē jautāju, ko tas nozīmē, kāpēc es tā daru! tēva dāvanu, turklāt Nameja gredzenu aizsviest zālē - neiedomājami!!!!

pēc tam ilgi meklējām. atradu divus citus gredzenus, bet tie nebija mani. arī Nameja, bet savādāki. tad pēkšņi visa pļaviņa pilna gredzeniem, visur spīd sudrabs, bet manu neatrodam.

nesaprotu, ko tas varētu nozīmēt...

cannibalsmith:

Brīvdabas lomu spēle ar skojošām komandām: parastie (tērpušies kimono), stiklinieki (staigāja apkārt apkrāvušies ar kolbām un ar lurstrām galvā), trombonisti (staigāja apkārt ar pūšaminstrumentiem). Es sākumā biju pie parastajime, bet vēlāk pie stikliniekiem. Spēlē piedalījās arī vismaz viens jamaikietis. Aceros vēl scēnu, kur kaut kādi divi sīkie māģināju nošaut GMus ar melnā šaujampulvera pašdarinātām pistolēm, bet GM viņus strostēja un mācīja, kā tas pareizi jādara. Nē, nu pistolēs nebija ložu.

Tad reklāmas pauze, kur japāņi reklamē uzlejamos sporta laukumus. Ķipa ir kaut kāds laukums, izlej spaini tādas masas, un tā izklājas taisnstūra laukumā ar visām līnijām un pat sponsoru logo.

Tad es slidinājos kerzavikos pa deju zāli. Man mikrofona vads bija sapinies starp kājām un es ilgi viņu piņķerēju vaļā. Tad sapnis kļuva 60 gadu filmu kvalitātē (blāvākas krāsas, utml). Tad man bija jādzied ar vienu čubāru kāda dziesma. Un tagad jautrākais: viņš zināja vārdus, bet es nē! Tā nu es nodungoju līdzi. Režisors (nēģaris ar mikrofonfrizūru) bija sajūsmā.

Tad uzbruka ļaunie puiši, jo, kā izrādās, mani kerzaviki ir jet-boots! Tā nu viņi ielaužās, nošauj režisoru un pieprasa man tos jet-boots. Es ākstos:
"Kurus?"
"Nu tos, kas tev kājās!"
"Kur?"
"Netēlo muļķi!"
Tad es neatceros kā, bet izbēgu no viņiem un aizskrēju uzkalniņu. Sapņa grafika nomainījās atpakaļ. Uz uzkalniņa satiku Ģirtu, un viņš man sāk rādīt zilumus uz savas muguras. Un viņam lejas daļā mugurkauls bija tik izspiedies, ka man likās ka viņam ir aste! Un tad es pamodos. 9:00 am.

Edit: vēlāk mazgājot traukus no rīta, atcerējos, ka sapnī vēl pa starpām sagriezu plaukstu, un kā parasti šis ievainojums bija dīvains un īpaši riebīgs. Asiņošanas nebija, bet pats ievainojums kā tāda plaisa, ap kuru āda lobījās nost un akal gaļa apakšā utt. Un neviens no sapņu tēliem nevēlējās iedot kādu marles saiti.

cannibalsmith:

Karš. Dienēju armijā. atlanta arī, bet viņu nesatiku. darkans savukārt tajā pašā vienībā, kur es. Sargājam kaut kādu pludmali. Kaut kādā sakarā kāds karavīrs ir dabūjis bultu ciskā, un viņam tagad tur tāds apsārtums. Darkans uz to atbild, parādot divus tādus (jau sadzijušus) ievainojumus un sakot "Hahā!".

Te pēkšņi uzbrūk amerikāņu desants. Es attopos bez plintes un skrienu sameklēt vienu, bet seržants man un vēl vienam čubārām liek uzsēsties uz tādām vienvietīgajām raķetēm un izlidot kādu gabaliņu jūrā, kur stāv laiva ar līdzīgām raķetēm. Ielecu laivā un sapklēšu visas tās raķetes (viņas izrādās no papīra). Tad metamies peldēt atpakaļ uz krastu. Ūdens ir ļoti sāļš (sāļāks nekā Latvijas jūrmalā).

Izkāpju krastā un dodos meklēt vietu un veidu kā izžāvēties. Cik var noprast, amerikāņu desants ir veiksmīgi atvairīts. Šajā brīdī pamanu savu degunu (ziniet, to var redzēt, kad skatās uz sāniem), kuram ir pinne. Pienāk seržants un saka:
"Man vienbrīd likās, ka tu grasies dezertēt."
Es: "Ņemiet vērā, ka mana vienīgā iepriekšējā šaušanas pieredze ir bijusi bumbiņpistoles un peintbols. Izvēlieties kurš sāpīgāks."
Pamostos. Ir 7:00.

cannibalsmith:

Dzīvojām centrifūgā. Nu ziniet tādā kā Space Odissey, ķipa mākslīgā gravitācija kosmosā n stuff. Taču mēs nebijām kosmosā, bet gan uz salas, un pašā centrifūgā bija riktīga antigravitācija. Gulējām mēs vienmērīgi izkārtojušies, lai pārāk nenovirzītu centrifūgas smaguma centru.

Tad mēs ar māsu braukājām tādā kā gaisa tramvajiņā, taču īstenībā tā bija tāda milzīga sliede, kur man kājas iekšā iesprūda un mēs pa to sliedi kaut kā slīdējām uz priekšu. Centrifūga izrādījās karājamies gaisā virs salas. Mēs veicām lielu apli ap salu un cauri visādiem šķēršļiem, piemēram zemiem kokiem, kas pa pieri sadod, ja nepieliecās, utml.

Atgriezāmies centrifūgā. Tad tai uzbruka teroristi. Viņi sāka plēst nost centrifūgas sienas, un varēja redzēt kā zeme apkārt griežas. Es paņēmu ar skābi pildītu ūdens pistoli un apšaudīju teroristus. Viņi nošāva vectēvu. Vēl atklājās, ka antigravitācija sniedzas arī mazliet ārpus centrifūgas sienām, jo varēja staigāt pa tukšu gaisu blakus centrifūgas grīdas malai.

(Pirmā nakts turot acis vaļā guļus uz sāniem. Šoreiz patiešām nepamanīju kā aizmigu!)