sapņojam

cannibalsmith:

Sākumā biju lielā telpā ar skatuvi. Uz skatuves bija stalažas, kas patiesībā bija saliekamās trepes. Es pa viņām uzkāpu, bet ne līdz pašai augšai, jo man vienmēr bail pašā augšā. Tur bija vēl viens mans biedrs, bet nezinu, kas. Tad mēs uz brīdi pametām to telpu, bet kad atgriezāmies, tur bija ļaunītis, kas bija izdarījis neatceros ko.

Tad mēs spēlējāmies mežā. Tas bija sauss kāpu mežs kā Jūrmalā. Pienāca nakts un bija jāiet mājās. Mani spēļu biedri nedabīgi ātri aizskrēja prom uz mājām, un es netiku viņiem līdzi. Izskrēju laukā no meža un nonācu dzīvžogu ielā, kur visapkārt vasarnīcas. Tumsa bija teju vai ar roku grābjama - tālāk par nepilniem desmit metriem neko nevarēju redzēt. Zināju, ka gan mana, gan Ērgļu māja ir tepat tuvumā.

Te pēkšņi no tumsas izskrēja Ruta, Vilis un Diāna, kam drīz sekoja... es! Mans otrs "es" arī bija tērpies pidžamā - tieši tajā, kura man nomoda pasaulē tajā brīdī mugurā. Viņš bija identiska mana kopija izņemot to, ka viņam īsi mati. Es nodomāju: "Viņš ir no nākotnes?" Mana kopija sāka man kaut ko dedzīgi stāstīt, bet es ieraudzīju, kāds izskatos no malas savā uzvedībā, žestos, runas manierē. Kādas šausmas!! Es sāku smieties un norādīju savam otram "es" uz savu novērojumu. Mēs abi smējāmies, un es pamodos. 2:46 naktī.