sapņojam

cannibalsmith:

Sākumā biju lielā telpā ar skatuvi. Uz skatuves bija stalažas, kas patiesībā bija saliekamās trepes. Es pa viņām uzkāpu, bet ne līdz pašai augšai, jo man vienmēr bail pašā augšā. Tur bija vēl viens mans biedrs, bet nezinu, kas. Tad mēs uz brīdi pametām to telpu, bet kad atgriezāmies, tur bija ļaunītis, kas bija izdarījis neatceros ko.

Tad mēs spēlējāmies mežā. Tas bija sauss kāpu mežs kā Jūrmalā. Pienāca nakts un bija jāiet mājās. Mani spēļu biedri nedabīgi ātri aizskrēja prom uz mājām, un es netiku viņiem līdzi. Izskrēju laukā no meža un nonācu dzīvžogu ielā, kur visapkārt vasarnīcas. Tumsa bija teju vai ar roku grābjama - tālāk par nepilniem desmit metriem neko nevarēju redzēt. Zināju, ka gan mana, gan Ērgļu māja ir tepat tuvumā.

Te pēkšņi no tumsas izskrēja Ruta, Vilis un Diāna, kam drīz sekoja... es! Mans otrs "es" arī bija tērpies pidžamā - tieši tajā, kura man nomoda pasaulē tajā brīdī mugurā. Viņš bija identiska mana kopija izņemot to, ka viņam īsi mati. Es nodomāju: "Viņš ir no nākotnes?" Mana kopija sāka man kaut ko dedzīgi stāstīt, bet es ieraudzīju, kāds izskatos no malas savā uzvedībā, žestos, runas manierē. Kādas šausmas!! Es sāku smieties un norādīju savam otram "es" uz savu novērojumu. Mēs abi smējāmies, un es pamodos. 2:46 naktī.

cannibalsmith:

Esmu bijis ļoti produktīvs! Pieci sapņi trijās dienās naktīs!

( bruņinieks un robots )

( lielais haoss )

( pašnāvnieks )

( specnazi )

( wasteland )

cannibalsmith:

Kopiena galīgi pieklususi mana slinkuma dēļ. Man uz lapiņām stāv pierakstīti vairāki sapņi, bet slinkums/aizmašība viņus publicēt šeit. Solu laboties. Šeku, reku jums sapnis:

Skatos fotoalbūmā bildi, kur esmu pie helikoptera un ēdu saldējumu. Nodomāju, ka izskatos pēc galīga dorka ar to muļķīgo rokaspulksteni.

Scēna ielec fotogrāfijā. Mēs (ģimene) sakāpjam iekšā (Mamma pilots.) un braucam. Paceļās helikopters no pavisam īsa skrejceļa. Mamma vada viņu ļoti nemākulīgi un lido daudz par zemu, aizķerot koku zarus. Es ar viņu strīdos, kā pareizi jāvada. Pats mežs ir ļoti zaļš (kā Dunču Namā) un tāds tropisks ar palmām.

Scēna pārlec uz mežu. Drīzāk, "izkrītu" no helikoptera, kas aizlido tālāk. Pēkšņi pamanu, ka no tuvējā koka lejā rāpjas Tarzāns. Uzreiz saprotu, ka viņš ir dusmīgs un grib izrēķināties ar mani. Tāpēc nolemju pamosties. Pamošanās gan nenotiek uzreiz, un es domāju, vai paspēšu pamosties pirms Tarzāns būs klāt, un sapnis pārvērtīsies murgā. Pamazām mežu nomaina manas istabas griesti, un es sāku just savu ķermeni. Īsi pirms sapnis pazūd pavisam, pieveru acis un pasveicinu Tarzānu.