sapņojam

veata:

Mātes brālis bija miris. Negribēju viņu tāpat apglabāt, jo tā ir skumji un briesmīgi. Gribēju viņu iebalzamēt. Nopirku šņabi. Aiznesu mājās un noliku, šķiet, uz galda. Aizgāju uz kaut kādu apģērbu veikalu. Atgriezos mājās. Mammai prasīju par to šņabi. Viņa teica, ka ar to nevar. Es: "Bet mēs taču nevaram viņu tā vienkārši apglabāt. Viņš tā negribētu." Māte man piekrita un teica, ka viņam šņabi uzlējusi, ka tas neder, jo sāka smaržot pēc pelējušiem kastaņiem. Teicu, lai to šņabi kaut kur noliek, var taču noderēt kompresēm vai kaut kam tādam. Viņa piekrita un teica, ka man jānopērk viskijs vai konjaks (neatceros īsti), tādēļ gāju uz veikalu. Vienīgi nevarēju saprast, kā gan mums var pietikt ar vienu viskija pudeli, lai iebalzamētu veselu cilvēku. Vēl mani izbrīnīja, ka mātes brāļa līķim, kad uzlēja šņabi, sāka smaržot pēc pelējušiem kastaņiem. To visu, mūsu nodomus iebalzamēt mātes brāli, kurš bija miris, vajadzēja turēt slepenībā, jo arī droši vien citi to tā arī nesaprastu.

veata:

Mamma ieraudzīja (no kādas zemes čupas aiz kūts) sniedzamies ārā roku. Mēs pakašājām zemi, varēja redzēt seju. Es jautāju: "Vai tā ir viņa?" Māte atbildēja apstiprinoši, bet es nesapratu, kādēļ viņu neatpazīstu – tā bija mana vecmāmiņa.
Gāju ar mammas brāli gar trušu būdām, viņš teica, ka vajadzētu viņu, vecmāmiņu, izvārīt, bet es teicu, ka mana mamma to nesapratīs. Pati es nevarēju saprast, kāpēc mammas brālis teica, ka viņu derētu izvārīt, jo beigtus dzīvniekus(kas jau kādu laiku stāvējuši un miruši nezināmā nāvē), taču neēd. Sapnis šķiet turpinājās, bet tālāko es vairs neatceros.

Nesaprotu, kādēļ vakar sapnī redzēju vecmāmiņu (šodien arī, bet sapni kaut dienas sākumā atcerējos labi, tagad vairs neatceros). It freaks me out.

psihs:

( šņabis pie radiem )

cannibalsmith:

Kopiena galīgi pieklususi mana slinkuma dēļ. Man uz lapiņām stāv pierakstīti vairāki sapņi, bet slinkums/aizmašība viņus publicēt šeit. Solu laboties. Šeku, reku jums sapnis:

Skatos fotoalbūmā bildi, kur esmu pie helikoptera un ēdu saldējumu. Nodomāju, ka izskatos pēc galīga dorka ar to muļķīgo rokaspulksteni.

Scēna ielec fotogrāfijā. Mēs (ģimene) sakāpjam iekšā (Mamma pilots.) un braucam. Paceļās helikopters no pavisam īsa skrejceļa. Mamma vada viņu ļoti nemākulīgi un lido daudz par zemu, aizķerot koku zarus. Es ar viņu strīdos, kā pareizi jāvada. Pats mežs ir ļoti zaļš (kā Dunču Namā) un tāds tropisks ar palmām.

Scēna pārlec uz mežu. Drīzāk, "izkrītu" no helikoptera, kas aizlido tālāk. Pēkšņi pamanu, ka no tuvējā koka lejā rāpjas Tarzāns. Uzreiz saprotu, ka viņš ir dusmīgs un grib izrēķināties ar mani. Tāpēc nolemju pamosties. Pamošanās gan nenotiek uzreiz, un es domāju, vai paspēšu pamosties pirms Tarzāns būs klāt, un sapnis pārvērtīsies murgā. Pamazām mežu nomaina manas istabas griesti, un es sāku just savu ķermeni. Īsi pirms sapnis pazūd pavisam, pieveru acis un pasveicinu Tarzānu.