sapņojam

ulzha:

Darbība norisinās kādā pilsētā, varbūt Maskavā, pie kaut kāda liela dievnama, tāda, par kura esību man ārpussapņa ziņu nav. Tam ir nepilnīga, bet ne gluži gruvešu paskata ķieģeļu virsbūve un redzama 16.-17. gs. akmens milzu kupola veida pagrabtelpas ārpuse. Gar to pa trepītēm kāpjam; ir kāds hiperaktīvs vārtuvērējvīriņš; es zinu, ka viņš tikpat brīvi sveiks arī baznīcas galvas un/vai tās organizācijas galvas, kuras sanāksmi apmeklēt esmu ieradies. Tumšā hallē ir kaut kas līdzīgs muzeja telpām. Pagriežot skapi, uz kura izgrebts Seti, iekļūstam zālē ar sēdekļu rindām. Tur ir pilns cilvēku, vairāki ar korporāciju krāsām un pazīstami, tiek sveicināti un celti amatos, bet pasākums, cik saprotams, ir kaut kas slepenāks par korporāciju. Manās rokās nokļūst apliecība vāciņos, kurā starp citām rokraksta biogrāfijas lietām uzsvērts, ka es esot "sol♭ ģitāras solists jeb soloists", pirms tam uzskaitot, ka tādā un tādā pasākumā kādu svētdienu iepriekš es esot izpildījis dziesmas tādā, tādā un tādā mažorā. Pārņem izbrīns, gandrīz vicinu apliecību pa gaisu un saucu "WTF". Bet klausāmies, kā uz skatuves uzstājas meiteņu stīgu ansamblis, arī viena ģitāriste.

veata:

Lietus laikā dalīju lapiņas par Karostas bērnu dienu. Kādai sievietei nosaucu savu mobilā telefona numuru, kuru viņa pierakstīja lapiņas otrā pusē. Īsti nesapratu, kāpēc dodu savu numuru, jo nekas neskaidrs taču nevar būt – uz lapiņas viss ir uzrakstīts. Biju sanervozējusies par to, kas tad galu galā iznāks ar bērnu dienu un akciju priekš skolas. Nebija skaidra man pašai muļķīgā darbība – lietus laikā dalīt lapiņas. Jutos kā pusmiegā, ar nelieliem apziņas uzplaiksnījumiem.

veata:

Mamma ieraudzīja (no kādas zemes čupas aiz kūts) sniedzamies ārā roku. Mēs pakašājām zemi, varēja redzēt seju. Es jautāju: "Vai tā ir viņa?" Māte atbildēja apstiprinoši, bet es nesapratu, kādēļ viņu neatpazīstu – tā bija mana vecmāmiņa.
Gāju ar mammas brāli gar trušu būdām, viņš teica, ka vajadzētu viņu, vecmāmiņu, izvārīt, bet es teicu, ka mana mamma to nesapratīs. Pati es nevarēju saprast, kāpēc mammas brālis teica, ka viņu derētu izvārīt, jo beigtus dzīvniekus(kas jau kādu laiku stāvējuši un miruši nezināmā nāvē), taču neēd. Sapnis šķiet turpinājās, bet tālāko es vairs neatceros.

Nesaprotu, kādēļ vakar sapnī redzēju vecmāmiņu (šodien arī, bet sapni kaut dienas sākumā atcerējos labi, tagad vairs neatceros). It freaks me out.

veata:

Dzīvoklī bija tarakāni vai kaut kas tamlīdzīgs. Tie pieķērās klāt (arī kaķim), liekas, ka tos uzreiz nenoņēmu – nezinu kāpēc. Kad noņēma nost, tad palika tādas kā rētas. Stāvēju nelaimīga un skatījos uz tiem. Meklēju kādu drēbes gabalu, atrodot kārtīgi izpurināju un apskatīju, vai iekšā nav kāds palicis. Kādu laiku stāvējusi un skatījusies uz tarakāniem, kas atradās uz grīdas (dzīvi), tad uzslaucīju uz liekšķeres un izmetu atkritumu spainī(tam ir vāks).

veata:

Stāvēju lētā dzērienu veikalā. Pārdevējai dzērienu neļāvu sajaukt. Man priekšā bija glāze. Pasmaržoju dažadus dzērienus (pudeles bija atvērtas) un pēc patikas nedaudz ielēju glāzē, pievienoju arī nedaudz saldējuma, samaisīju. Biju priecīga par sataisīto, izdzēru. Biju tāda pārpriecājusies, bet nejutos labi.

cannibalsmith:

Šonakt sapnī bēgu no suņa (bet nebija tā bēgšanas sajūta). Ieskrējos taisnā ceļa gabalā un uzņēmu pārcilvēcīgu ātrumu. Atcerējos, ka māku lidot, un pacēlos gaisā. Sanāca tik viegli, ka iesaucos "wow". Un mana balss atskanēja abās pasaulēs - tas ir, es miegā iekliedzos. Nebijusi sajūta - dzirdēt sevi divreiz. Vispār sapnis bija ļoti stabils un skaidrs. Tāds, kādi ir apzinātie sapņi. Bet šis nebija apzinātais. Lidoju ar rokām pa priekšu - rokas bija skaidri redzamas un pilnībā artikulētas. Vienā mirklī sāku zaudēt augstumu, bet sasprindzinājos un lidoju tālāk. Sasprindzinājums kā blakus efektu izraisīja pārslēgšanos uz trešās personas skatu - redzēju sevi no muguras. Ar mentālu komandu atgriezos savā ķermenī. Lidoju pretī tumši pelēkam, mutuļojošam mākonim līdz manu ceļu šķērsoja sliedes. Izlēmu nogriezties uz sliedēm: izpletu rokas un sasvēros kā lidmašīna, swooosh. Bet zaudēju augstumu un tieši virs zemes apmetu gaisā kūleni un nomainīju scēnu.

Sapņoju, ka stāstu saviem vecākiem par to, kā es iepriekšējā scēnā lidoju. Tad pamodos.

Ziniet, man liekas, ka mans sapņu "es" kļūst gudrāks - viņš inteliģenti reaģē uz sapņu fiziku. Viņš sāk apzināties, ka ir sapņu "es"! Šizo! Burtiski!

psihs:

man pirkstos iekodās vilks, un es nevarēju tikt no viņa vaļā. tad itkā pamodos un ierakstiju to cibibā. saņēmu dažus komentārus - man prasīja cik pirksti man ir nokosti.

cannibalsmith:

Vot dīvains sapnis bija. Neapzinātais parastais. Taču es it kā zināju, ka tas ir sapnis, jo tēma bija par to, ka mani sapņu tēli sāk mani vajāt un mēģina nogalināt. Viņu līderis bija lapsucilvēks (antropomorfiska lapsa), kurš izrādījās nemirstīgs. Es viņu mēģināju samīt, bet vinš vienmēr atdzīvojās. Sapņa scēna kā tāda bija milzīgas kantainas telpas iekšpuse aizpildīta ar dažādām primitīvām. Daļa no tām bija pārvilktas ar tekstūrām, veidojot ēku, kastu butaforijas. Sapņa gaitā mani vajāja pieaugošs sapņu tēlu daudzums. Es no viņiem bēgu lēkājot kā apkārt kā Matricā, bet beigās viņi mani pilnībā ielenca.
Es sašutumā: "Ā, jūsu ir pārāk daudz. Pat minigun vai atombumba nelīdzētu!"
Lapsucilvēks: "Hahā, nu tev ir beigas!"
Es: "Taču es varu apturēt šo sapni!"
Un es tā arī izdarīju - viss apstājās. Tad es sapni pārstartēju un viss sākās no sākuma.

Tad es kādā ciklā sastapu citu sapņotāju un viņa personīgo sapņu tēlu. Šis sapņu tēls man pastāstīja, kā viņas sapņotājs atklāja apzināto sapņošanu un atklāja viņai, ka viņa ir sapņu tēls. Mūsu sarunas gaitā man atkal uzklupa lapsucilvēks, taču šoreiz viņš bija tikai dažus centimetrus augumā un lidinājās apkārt, savu apmetni vicinot kā spārnus. Es viņu veiksmīgi atgaiņāju.
Sapņu tēls: "Sākumā viņš [sapņotājs] nesaprata, kas īsti tas ir. Viņam likās, ka apzinātie sapņi ir kā datora operatīvā atmiņa."
Tā viņai stāstot man vizualizējās datora iekšas ar mikroshēmām. Ja esat redzējuši attiecīgas Dexter's Laboratory sērijas, tad varēsiet stādīties priekšā. Tad arī es sapratu, ka mostos, un sapnis sāka zust. Ar pašu sapņotāju diemžēl nepaspēju aprunāties.

pelican:

sākās viss tā: es un divas manas draudzenes lienam pa segu tuneļiem sapucējušās un smukas. tunelis tāds smagnējs, tā kā nedaudz virs zemes, tākā ar aptrūdējušām lapām un melnzemi. rezultātā izlienam pie tavernas. dejojam uz galdiem, alkohols šķīst, mati pa gaisu, ik pa brīdim kāds visus nolaista ar šampānieti. Kad esam nogurušas rāpojam atpakaļ uz savu apmešanās vietu- drēgnu salijušu no segām saspraustu segu-mājiņu (tādu kā taisīja bērnībā- striķis un pāri pārklāta ar knaģiem sasprausta sega-telts)mēs guļam. tas atkārtojas vairākas reizes, pie ieejas ir izmētātas mūsu mantas, lakati, čības, tupeles, vudū lellītes. tikai vēlāk pamanam, ka mūs regulāri izseko kropls puisis, izliecies kā zars, brūniem matiem un lieliem zobiem, snaikstās apkārt teltij, kamēr mēs čučam. kādu dienu es viņam sekoju un nonāku viņa dzīvoklī ar lielām pretenzijām. kad es tur ierodos, saprotu, ka viņš ir maniaks,visur karājās mūsu nospertās drēbes, kabatslakatiņi. nepaiet attapshanaas briidis, kad ķeksī saliecies "zars" man lec ar tuteni virsū no skapjaugšas. histēriski man durdams kur pagadās. met virsū žiletes. es tāda galīgi noasiņojusi beigās satveru slotu un iebelžu viņam pa pakausi. šajā brīdī es sapnī sadalos divās apzinātās daļās, un skatos "filmu" no abām manis varonēm vienlaicīgi (vēl jo projām nesaprotu kā tas iespējams). atbrauc ātrie un manas draudzenes, man ir pusnemaņa un 28 šņāpieni un vaļēji griezumi pa visu ķermeni. otra es visu vēro un organizē pirmās es glābšanas darbus. ķermenis tiek aizvests uz sanatoriju. pirmajai es tiek jautāts vai es vēlos narkozi, kurā visu redzēšu, kā mani šuj ciet, nedaudz sāpēs, bet maza deva un pāridarījums smadzeņu šūnām, ķermenis ir neizlēmīgs, manis salāpīšanā taisās piedalīties arī manas draudzenes ar lāpāmadatām. tas viss viņām ir kā kārtējā ballīte un priecādamies par jauno izklaidi viņas satraukti klačojas un apspriež, kura šūs krustdūrienā, kura parasti, kā zeķi aizlāpa. otrā es pa to laiku ir izdomājusi, ka vajag smago narkozi, jo tā var noķert baigo kaifu un piedzīvot kosmosu. pirmā un otrā es vienojas par smago narkozi. tad kādu brīdi pēc iešļircināšanas nekas nenotiek un šeit sākas sapņa interesantākā daļa. pirmā es paliek šajā sapnī, bet otrā es nonāk citā un tas viss notiek vienlaicīgi. notiek fiziskas transformācijas viss sāk tirpt un griezties, bet 1-es vēl pretojas, streipuļo apkārt pa sanatoriju, pakrīt, bet turās pretī, 2-es grimst iekšā virpulī. fiziski drausmīgi spēcīga sajūta,1-es tā arī paliek tur un vēro, kā tiek lāpīts mans ķermenis, kā es raustos uz kušetītes, gāžos pāri malai, mani ķer, gārdzu neartikulētas skaņas, bezsamāņā pati sevi lāpu ciet. 2-es tajā pašā laikā ir nonākusi pilnīgi iracionālā dimensijā, viss griežas, nav nekādas kustību loģikas, kājas, kur rokas, roku nav, airējos ar dievs vien zin ko, tādu ekstremitāšu pat nav. vislaik notiek kustība tādā pelēkā masā ar daudz maziem putekļu kristāliņiem, griezienos pavīd koku galotņu aprises, augšā, lejā pa diognāli- tas pat nav izstāststāms- gāšanās un celšanās vienlaicīgi. beigu galā, 2-es, pamazām atgriežas pie 1-es,bet tā raustīgi, tā kā vecai laternai ik pa brīdim piešķiļas elektrība, tā kā nakts tauriņi sitas ap spuldzi. czzzzt, czzzt. pamostos vāvuļodama nevalodā palātā salāpīta kā frankenšteins un tajā pat brīdī arī savā gultā. nr 3 caur nr 2 caur nr 1 zibenīgi, ātri.

tati:

Bija jāiet uz jaunā darba pārrunām. Aizgāju. Un tajā vietā baigā pirts, hotelis, kur dzīvo un atpūšas tās iestādes darbinieki - visi mana vecuma. Saka, lai gaidu, kad nāks bosene. Apsēžos un gaidu. Atnāk īsa tumšmataina sieviete un aicina mani izstaigāt teritoriju, kur ir atrašanās/mājas vieta darbiniekiem. Ārā sniedziņš auksts, mēs ejam uz pirti, lai veiktu darba pārrunas. Izpiršojoties, iznākam ārā un bosene aicina mani uz mājām. Es mazliet nobīstos no iespējamā seksa piedāvājuma, bet tomēr piekrītu apmeklēt viņas mitekli. Aizeju pie viņas uz mājām, nekāda seksa un agresijas - izrādās, ka šī ir vientuļā māte. Pēkšņi atskan sirēnas, viņa iegrūž man rokās savu bēbi un saka, ka viņai jāejot prom. Es viņai mēģinu tikt līdzi - izejot pa druvīm, izrādās, ka es esmu Japānā un tā sieviete ir japāniete. Mana tā saucamā bosene izrādās ir pokemons. Īsts pokemons, kurš steidzas palīgā nelaimē nonākušajiem. Es ar bērnu uz rokām skrienu pa ceļu un bēgu no kautkā ļauna. Mēs braucam ar riteni, mēģinot atrast bērna māti...

likvidet:

ticiet(mani veeljoprojaam uzjautrina shii daudzskaitlja forma) vai nee, bet mana sapnju graamata akal kautkur nozuda! :D
varbuut pastiisies joka peec, kauko saistiibaa ar nagiem?(jaa, akal jau tie nagi) nagu grieshanu? nu sapnjoju, ka kaads brutaali man griez nagus, sajuutas bij taadas, kaa beerniiibaa, kad mamma njem roku un griez un tad ir taadas bailes, ka nogrieziis dziljaak nekaa vajag un tad saapees. a sapnii man nogrieza arii, taa liidz pashiem pirkstiem, liidz asiniim. taa tak nedriikst, juus sasodiitie shkeereetaaji.

un tad veel vakar man bij superiigs sapnis. laikam sakaraa ar to, ka pirms guleetieshanas bij paardomas par psihodeeliskajaam lietinjaam. un pieljauju iespeeju, ka salietojoties kaadas narkotikas vareetu gadiities lidiziigs efekts. taa, nu vot, shitam beidzot vairs nevareetu piedeeveet maajsaimniechu sapnju titulu.
iedomaajieties pashu trakaako, psihodeeliskaako kraasu salikumu. lillaa, rozaa, zalsh, tumshi zils, sarkans, oranzsh, viss, viss kopaa, visaadi sajaukts, taadaa haosaa. taads izskatiijaas gaiss, debesis. veel lielaaku efektu piedeva tas, ka tas gaiss bij sadaliits taados kluciishos, nu, teiksim, divu cilveeku galvu lielumaa. tie kluciishi ir taadi - aarpraatiigi kraasaini, viens tuvaak man, cits taalaak, bet kopumaa vinji visi atrodas kautkur taalumaa. bija nakts(gruuti pateikt peec kaa es to noteicu). es izeju aaraa no savas maajas, lai izstaidzinaatu suni un ieraugu lielo kraasu spraadzienu sev priekshaa, jutos kaa sapnii(vispaar es arii biju sapnii), tomeer nedaudz bailiigi. mana maaja taadaa tumshi, tumshi zilaa kraasaa viscaur iekraasojusies. vienaa no kaiminju logiem skan kautkas dikti elektronisks, izklausaas peec baigaa tuc-tuc, tomeer, man taa muuzika liekas pati labaakaa kaada vien skaneejusi un es nobriinos par to, ka man ir tik forshi kaiminji. radaas asociaacijas, ka tur ir nevis kaiminji, bet, ka tajaa dziivoklii lido elfinji, kuriem spiid spaarni. aizskari tam logam arii taadi - ar taureniishiem. taa nu es eju, un mans suns, par kuru biju nedaudz piemirsusi, aizskrien kautkur aiz maajas stuura, kur ir pilniigs melnums un kur man negribas iet. un es vinju vairs nevaru sasaukt atpakalj. taa nu vinsh aiziet, bet es palieku savaa psihodeelijaa.
shitam sapnim nav nekaada sizeta, ir tikai vizuaalais efekts, kursh iespiedaas man galvaa. laikam neveiksmiigi meeginu jums atstaastiit, bet nu vismaz sev par prieku uzraksiiju kautko. vispaar shitas kraasu zinjaa ir pats kraasainaakais un izteiktaakais sapnis, ko es savaa muuzaa vispaar esmu redzeejusi.

noveelu jums arii taadu sapni kaadreiz redzeet! priekaa!