sapņojam

cannibalsmith:

Šonakt sapnī bēgu no suņa (bet nebija tā bēgšanas sajūta). Ieskrējos taisnā ceļa gabalā un uzņēmu pārcilvēcīgu ātrumu. Atcerējos, ka māku lidot, un pacēlos gaisā. Sanāca tik viegli, ka iesaucos "wow". Un mana balss atskanēja abās pasaulēs - tas ir, es miegā iekliedzos. Nebijusi sajūta - dzirdēt sevi divreiz. Vispār sapnis bija ļoti stabils un skaidrs. Tāds, kādi ir apzinātie sapņi. Bet šis nebija apzinātais. Lidoju ar rokām pa priekšu - rokas bija skaidri redzamas un pilnībā artikulētas. Vienā mirklī sāku zaudēt augstumu, bet sasprindzinājos un lidoju tālāk. Sasprindzinājums kā blakus efektu izraisīja pārslēgšanos uz trešās personas skatu - redzēju sevi no muguras. Ar mentālu komandu atgriezos savā ķermenī. Lidoju pretī tumši pelēkam, mutuļojošam mākonim līdz manu ceļu šķērsoja sliedes. Izlēmu nogriezties uz sliedēm: izpletu rokas un sasvēros kā lidmašīna, swooosh. Bet zaudēju augstumu un tieši virs zemes apmetu gaisā kūleni un nomainīju scēnu.

Sapņoju, ka stāstu saviem vecākiem par to, kā es iepriekšējā scēnā lidoju. Tad pamodos.

Ziniet, man liekas, ka mans sapņu "es" kļūst gudrāks - viņš inteliģenti reaģē uz sapņu fiziku. Viņš sāk apzināties, ka ir sapņu "es"! Šizo! Burtiski!