sapņojam

pelican:

sākās viss tā: es un divas manas draudzenes lienam pa segu tuneļiem sapucējušās un smukas. tunelis tāds smagnējs, tā kā nedaudz virs zemes, tākā ar aptrūdējušām lapām un melnzemi. rezultātā izlienam pie tavernas. dejojam uz galdiem, alkohols šķīst, mati pa gaisu, ik pa brīdim kāds visus nolaista ar šampānieti. Kad esam nogurušas rāpojam atpakaļ uz savu apmešanās vietu- drēgnu salijušu no segām saspraustu segu-mājiņu (tādu kā taisīja bērnībā- striķis un pāri pārklāta ar knaģiem sasprausta sega-telts)mēs guļam. tas atkārtojas vairākas reizes, pie ieejas ir izmētātas mūsu mantas, lakati, čības, tupeles, vudū lellītes. tikai vēlāk pamanam, ka mūs regulāri izseko kropls puisis, izliecies kā zars, brūniem matiem un lieliem zobiem, snaikstās apkārt teltij, kamēr mēs čučam. kādu dienu es viņam sekoju un nonāku viņa dzīvoklī ar lielām pretenzijām. kad es tur ierodos, saprotu, ka viņš ir maniaks,visur karājās mūsu nospertās drēbes, kabatslakatiņi. nepaiet attapshanaas briidis, kad ķeksī saliecies "zars" man lec ar tuteni virsū no skapjaugšas. histēriski man durdams kur pagadās. met virsū žiletes. es tāda galīgi noasiņojusi beigās satveru slotu un iebelžu viņam pa pakausi. šajā brīdī es sapnī sadalos divās apzinātās daļās, un skatos "filmu" no abām manis varonēm vienlaicīgi (vēl jo projām nesaprotu kā tas iespējams). atbrauc ātrie un manas draudzenes, man ir pusnemaņa un 28 šņāpieni un vaļēji griezumi pa visu ķermeni. otra es visu vēro un organizē pirmās es glābšanas darbus. ķermenis tiek aizvests uz sanatoriju. pirmajai es tiek jautāts vai es vēlos narkozi, kurā visu redzēšu, kā mani šuj ciet, nedaudz sāpēs, bet maza deva un pāridarījums smadzeņu šūnām, ķermenis ir neizlēmīgs, manis salāpīšanā taisās piedalīties arī manas draudzenes ar lāpāmadatām. tas viss viņām ir kā kārtējā ballīte un priecādamies par jauno izklaidi viņas satraukti klačojas un apspriež, kura šūs krustdūrienā, kura parasti, kā zeķi aizlāpa. otrā es pa to laiku ir izdomājusi, ka vajag smago narkozi, jo tā var noķert baigo kaifu un piedzīvot kosmosu. pirmā un otrā es vienojas par smago narkozi. tad kādu brīdi pēc iešļircināšanas nekas nenotiek un šeit sākas sapņa interesantākā daļa. pirmā es paliek šajā sapnī, bet otrā es nonāk citā un tas viss notiek vienlaicīgi. notiek fiziskas transformācijas viss sāk tirpt un griezties, bet 1-es vēl pretojas, streipuļo apkārt pa sanatoriju, pakrīt, bet turās pretī, 2-es grimst iekšā virpulī. fiziski drausmīgi spēcīga sajūta,1-es tā arī paliek tur un vēro, kā tiek lāpīts mans ķermenis, kā es raustos uz kušetītes, gāžos pāri malai, mani ķer, gārdzu neartikulētas skaņas, bezsamāņā pati sevi lāpu ciet. 2-es tajā pašā laikā ir nonākusi pilnīgi iracionālā dimensijā, viss griežas, nav nekādas kustību loģikas, kājas, kur rokas, roku nav, airējos ar dievs vien zin ko, tādu ekstremitāšu pat nav. vislaik notiek kustība tādā pelēkā masā ar daudz maziem putekļu kristāliņiem, griezienos pavīd koku galotņu aprises, augšā, lejā pa diognāli- tas pat nav izstāststāms- gāšanās un celšanās vienlaicīgi. beigu galā, 2-es, pamazām atgriežas pie 1-es,bet tā raustīgi, tā kā vecai laternai ik pa brīdim piešķiļas elektrība, tā kā nakts tauriņi sitas ap spuldzi. czzzzt, czzzt. pamostos vāvuļodama nevalodā palātā salāpīta kā frankenšteins un tajā pat brīdī arī savā gultā. nr 3 caur nr 2 caur nr 1 zibenīgi, ātri.