sapņojam

realitycheck:

Pirms gulētiešanas lasīju garum garo rakstu wikipēdijā par LSD.
Diemžēl no tā visa atcerējos [pietika čakluma pierakstīt 5:24] tikai dažus aspektus:

( ... tālāk ... )

veata:

Mātes brālis bija miris. Negribēju viņu tāpat apglabāt, jo tā ir skumji un briesmīgi. Gribēju viņu iebalzamēt. Nopirku šņabi. Aiznesu mājās un noliku, šķiet, uz galda. Aizgāju uz kaut kādu apģērbu veikalu. Atgriezos mājās. Mammai prasīju par to šņabi. Viņa teica, ka ar to nevar. Es: "Bet mēs taču nevaram viņu tā vienkārši apglabāt. Viņš tā negribētu." Māte man piekrita un teica, ka viņam šņabi uzlējusi, ka tas neder, jo sāka smaržot pēc pelējušiem kastaņiem. Teicu, lai to šņabi kaut kur noliek, var taču noderēt kompresēm vai kaut kam tādam. Viņa piekrita un teica, ka man jānopērk viskijs vai konjaks (neatceros īsti), tādēļ gāju uz veikalu. Vienīgi nevarēju saprast, kā gan mums var pietikt ar vienu viskija pudeli, lai iebalzamētu veselu cilvēku. Vēl mani izbrīnīja, ka mātes brāļa līķim, kad uzlēja šņabi, sāka smaržot pēc pelējušiem kastaņiem. To visu, mūsu nodomus iebalzamēt mātes brāli, kurš bija miris, vajadzēja turēt slepenībā, jo arī droši vien citi to tā arī nesaprastu.

veata:

Stāvēju lētā dzērienu veikalā. Pārdevējai dzērienu neļāvu sajaukt. Man priekšā bija glāze. Pasmaržoju dažadus dzērienus (pudeles bija atvērtas) un pēc patikas nedaudz ielēju glāzē, pievienoju arī nedaudz saldējuma, samaisīju. Biju priecīga par sataisīto, izdzēru. Biju tāda pārpriecājusies, bet nejutos labi.

tati:

Ō, cik daudz sapņi mani ir piemeklējuši. Vienā naktī pat veselus 3 iesapņoju. Smalki. Nu tad lūk.

• Paliku no nezinukā stāvoklī un piedzemdēju divus bērneļus. Piedzima tādi sīciņi, sīciņi. Tad izrādījās, ka tie mani bērniņi ir tādi kā lellītes, kuri tikai aug lielāki. Varēja pateikt, ka tās ir lellītes pēc viņu stiklotajām acīm un gumijoto ķermeni. Viņi auga lielāki, es viņiem šuvu drēbītes. Bet es visu laiku par viņiem aizmirsu. Gāju uz veikalu, ieliku viņus iepirkumu maisiņā, bet produktus saliku pa virsu. Tad es apstājos uz ceļa, lai iedzertu alkogolu (nemātišķā rīcība) un noliku maisiņu uz zemes. Tas jau nebūtu nekas, ja ārā nebūtu ziema. Tad es iedzēru, atcerējos, ka mani bērni ir maisiņā uz sniega un pacēlu to. Domāju, ka man būs mazie sprāgonīši - a nekā! Šie tikai bišiņ (atkal) paaugušies.
• Lielveikals II (jau vienu reizi sapņoju, ka esmu lielveikalā). Ar māsu ejam vienā kafejnīcā iekšā un es uz dibena BLADĀKŠ - nokrītu. Padzeram kapiju, māsa aizsteidzas pēc lētajiem krūšturiem, es palieku. Kā eju ārā, tā atkal - bladākš. To ievēro viena jauna, simpātiska meitene. Sasmaidos. Izeju ārā sasarkusi (protams) un meklēju māsu. Atrodu viņu, mēs sapērkamies ēdamo un atkal ejam uz to pašu kafejnīcu. Kā eju iekšā, tā atkal - bladākš uz dibena. Tā meitene redz, kā es otro reizi esmu uz dibena (nosarkstu, sasmaidos apsēžos pie galdiņa). Pētot māsas jauniegūto krūšturi, dzeram kakao.
• Liels mūzikas festivāls brīvā dabā. Ir 3 skatuves -  liels kino ekrāns, bērnu skatuve un kautkāda maza skatuve mūziciņai. Mēs peldamies, ir silti un gaiša virmo sekss (tas tač ir festivāls!) ;]
  

tati:

Šonakt sapnis ņēma atkārtoto sēriju reinkarnāciju. Īsāk sakot, sapnis bija jau iepriekš sapņots, tikai nāca klāt ar jauniem notikumiem un priekšmetiem. Sapņoju par vilcieniem. Atkal braucu no iepriekšējās dzīvesvietas ar vilcienu, tikai šoreiz vilciens bija neparasts. Stāvēju uz perona un gaidīju, kad pienāks mana električka. Skatos, ka no tāluma nāk dīzelis, aiz viņa lēnā gaitā nāk elektriskais. Dīzelis pabrauc garām, električka kā nenāk, tā nenāk. Tad kāds saka, ka ir jāiet uz citu vilciena pieturu, kura ir netālu no stacijas, mēs [visi pasažieri] ejam uz turieni. Aizejam uz milzīgu angāru, kur priekšā stāv viens bānītis - tāds, ar kuru pārvadāja cilvēkus uz Sibīriju. Mēs aizdomīgi dodamies uz turieni iekšā un ieņemam "labākās vietas" šajā vagonā. Trīs vīrieši atsakās iekāpt vagonā. Mēs it kā sākam braukt [it kā, jo kā gan viens vagons var braukt uz priekšu bez lokomatīves?]. Mainās ainava aiz mazajām spraudziņām/lodziņiem. Mēs atveram vagona durvis un skatamies, ka nekur jau neesam izkustējušies. Skatāmies apkārt, a tur iznāk viena barga kundze [bet ne ādas ietērpā] un saka, ka lai nediršamies, gan jau visus izlaidīs kautkad un kautkur. Mēs nobīstamies un sēžam tālāk. Pēc kāda laika atkal atveram durvis, jo gribam pastaigāties, es izkāpju no vagona un staigāju pa angāru. Pēkšņi ieraugu manā priekšā vienu apaļīgu sievieti, kura lēkā apkārt ar koka zirdziņu. Ieraugot mani, viņa nobīstas un aiziet pie bargās kundzes. Bargā kundze atnāk un mani nolamā, iedzen atpakaļ vagonā. Mēs gaidam, kad būs izkāpšana no vilciena. Pēc kāda laika mums paziņo, ka ir pietura, kurā mēs varam atpūsties, bet pēc tam būs jāturpina ceļš. Izkāpjam ārā no vagona un ejam uz āras kafejnīcu, kurs pēc izskata un izvietojuma izskatās pēc dzelzceļa kafejnīcas, kura atrodas manā iepriekšējā dzīvesvietā. Apsēžos pie galdiņa un runājos ar kādu, ievēroju to, ka izrādās mans sarunasbiedrs ir Artis Volfs. Turpinam sarunu un es viņam saku : "Zini Arti, tev ir mazas rociņas." Viņš paskatās uz mani, savām rokām un saka : "Jā Ivet', man patiešām ir mazas rokas." Mēs salīdzinam plaukstu lielumus un viņam izrādās rokas ir 6-8 gadus veca puišeļa lielumā. Tad es pieceļos un eju uz vilcienu...