sapņojam

cannibalsmith:

Latvijai, kas patiesībā bija ciems mežā, kam apkārt tecēja upe, kas patiesībā bija strautiņš, kurā bija Kireški (sausiņu drupačas), uzbruka krievi. Oskars Kalpaks pret tiem cīnījās. Bet es dzemdēju (sajūta kā liktu kluci) mesiju, kas izglābs Latviju. Mēs bērām strautā vēl drupačas, lai sajauktu krieviem pēdas.

tati:

Ō, cik daudz sapņi mani ir piemeklējuši. Vienā naktī pat veselus 3 iesapņoju. Smalki. Nu tad lūk.

• Paliku no nezinukā stāvoklī un piedzemdēju divus bērneļus. Piedzima tādi sīciņi, sīciņi. Tad izrādījās, ka tie mani bērniņi ir tādi kā lellītes, kuri tikai aug lielāki. Varēja pateikt, ka tās ir lellītes pēc viņu stiklotajām acīm un gumijoto ķermeni. Viņi auga lielāki, es viņiem šuvu drēbītes. Bet es visu laiku par viņiem aizmirsu. Gāju uz veikalu, ieliku viņus iepirkumu maisiņā, bet produktus saliku pa virsu. Tad es apstājos uz ceļa, lai iedzertu alkogolu (nemātišķā rīcība) un noliku maisiņu uz zemes. Tas jau nebūtu nekas, ja ārā nebūtu ziema. Tad es iedzēru, atcerējos, ka mani bērni ir maisiņā uz sniega un pacēlu to. Domāju, ka man būs mazie sprāgonīši - a nekā! Šie tikai bišiņ (atkal) paaugušies.
• Lielveikals II (jau vienu reizi sapņoju, ka esmu lielveikalā). Ar māsu ejam vienā kafejnīcā iekšā un es uz dibena BLADĀKŠ - nokrītu. Padzeram kapiju, māsa aizsteidzas pēc lētajiem krūšturiem, es palieku. Kā eju ārā, tā atkal - bladākš. To ievēro viena jauna, simpātiska meitene. Sasmaidos. Izeju ārā sasarkusi (protams) un meklēju māsu. Atrodu viņu, mēs sapērkamies ēdamo un atkal ejam uz to pašu kafejnīcu. Kā eju iekšā, tā atkal - bladākš uz dibena. Tā meitene redz, kā es otro reizi esmu uz dibena (nosarkstu, sasmaidos apsēžos pie galdiņa). Pētot māsas jauniegūto krūšturi, dzeram kakao.
• Liels mūzikas festivāls brīvā dabā. Ir 3 skatuves -  liels kino ekrāns, bērnu skatuve un kautkāda maza skatuve mūziciņai. Mēs peldamies, ir silti un gaiša virmo sekss (tas tač ir festivāls!) ;]