sapņojam

psihs:

uzprasu cik pulstens - jau tūlīt būšot 10 vakarā man saka, ātri ieskrienu kaut kādā krievu vietējā alko bodē, tur paņemu kaut kādu mazo latvijas balzāmu, un tad domāju divlitrīgo alu varbūt, bet domāju neies labi kopā ar balzāmu, atlieku atpakaļ, un prasu vai vīni esot, šī saka, ka esot tikai kaut kāds baltais 22,4 % alk tilpuma, nu labi, tad dodiet man 2 gb. es saku. jāmaksā esot Ls - 5.40. iedodu šai Ls 20, a šī tur izdod čeku bet izliekās, ka it kā aizmirsusi gan vīnus iedot, gan atlikumu. Tikmēr jau arī veikals tukšs palicis, a es prasu a kur mana nauda, un vīni? šī joprojām izliekās, ka neko nezin un saka ja tūlīt netīšoties prom saukšot mentus vai ko tur laikam. bet es, kamēr viņa vel nepaspēj kaut ko izdarīt vienkārši sāku viņu žņaugt nost. tad skatos, ka esmu viņu nožņaudzis - neelpo un nav pulsa, un domāju, ka laikam tomēr jāmēģina atdzīvināt. taisu mākslīgo elpināšanu un sirds masāžu - 3x elpināšana, 10x sirds, lai gan laikam jau tur bija savādāk jātaisa, bet pie sevis nodomāju, ka tā būs vispareizāk. tad šī noklepojās un nāk pie samaņas. tad es paņemu somu un no augšējā plaukta piekrauju pilnu ar latvijas balzāmiem, kamēr šī skatās. saku - tas par to, ka atļāvu viņai dzīvot

realitycheck:

( ... tālāk ... )

ulzha:

Bija kkāds tusiņš, nez vai ne pie I. Cēsīs, bet es tur neesmu bijis, un tik liela abpusēja mīla kā sapnī arī mums nav. Ieradāmies, kko padarījām, pēc tam gājām pa pilsētu, jo mājās it kā tikmēr viņa kko gatavoja. Tad es atgriezos un mēs divatā skaustījāmies un čubinājāmies, un pēkšņi kkāds burlaks meta nazi, viņu nogalinot. No blakustelpas. Kurā bija tumšs, un spīdēja tikai zilibalta lampiņa slepkavniekam pie kreisā deniņa — kkāds robokops. Tad sākās laikam visādas šausmīgas darbības (action) scēnas, bet nu es beigās vienā tumšā istabā panikā atkritu gultā un sastindzis skatījos, kā ienāk ēna pa durvīm. Tad es viņam kkādā sakarā parādīju fakuci, nez kāpēc viņš atdeva nazi, un es viņu sadūru visur kur — kaklā, sirdī no priekšas un muguras, kādas desmit reizes, bet viņš sevišķi raženi neasiņoja un vēl tā kā čāpstināja muti un acis, kā garlaikodamies.

likvidet:

Sapnis loti sašķelts, turklāt sižets nenoslēdzas, bet paliek karājoties gaisā. Emocionāli ass un smags, sižetiski - ne tik spilgs un diezgan nesakarīgs.
Eju pa nepazīstamas skolas gaiteni, kādai telpai atvērtas durvis, ieskatos, tur nežēlīgi risinās kādas sievietes nogalināšana. Viņa tiek durta ar dunci, es iedomājos upures sajūtas, pārņem bailes un briesmas, sastingstu pie durvīm, domāju - man nākamajai uzbruks. Slepkava uzsauc, lai ātri atnesot ūdeni, vajagot asinis nomazgāt. Nekavējoties skrienu augšā pa trepēm, no kurām lejā nāk pāris cilvēki, cenšos tos aizturēt, lai viņi neieraudzītu slaktiņu(darbojos tagad it kā slepkavu labā, šoka iespaidā) ar visādiem muļķīgiem teikumiem. skrienu tālāk pēc ūdens, vannas istabā piesmeļu pilnu spaini, dodos atpakaļ. Slepkava lej ūdeni virsū mirušajai sievietei, kuras āda viscaur tagad kā biezputra.
Daļu sapņa neatceros, nākamais ko atminos - manās rokās grāmata, pāršķirstu lapas, vienā no lapaspusēm nogalinātās fotogrāfija, tiešām briesmīga. Paskatos savā jakas kabatā - tur duncis, ar kuru viņa tika nodurta.
Nākamā epizode - atrodos vienā no klasēm kopā ar vēl pāris cilvēkiem, ieradies izmeklētājs, kurš pasniedz kādu stundu. Zinot, ka tas ir izmeklētājs, cenšos paslēpt dunci iekškabatā, ieraugu savu ādu, viscaur kā arbūza sarkanā iekša, un vēderā ar dunci iegrieztas pāris švīkas. Pēc nodarbības izmeklētājs pasauc mani pie sevis, viņš zina, ka neesmu vainīga, cenšas tikai izdabūt no manis informāciju, es klusēju. Izmeklētājs iegrimst pārdomās, es zinu ko viņš domā, visādas sakarības meklē, turklāt viņš bija uzmetis acis manām arbūza ādas švīkām, kas viņam it kā visu padarīja skaidru. Man gan nē. Galu galā izstāstu, ka atpazinu slepkavu - tā bija mana bijušā klases biedre, tagad es darbojos ar izmeklētāju kopā.
Atkal sapņa daļa iztrūkst, bet nākamais, ko atceros - atrodos pie vecās skolas, no kuras pa logu ārā galvu izliec tētis un priecīgi uzsauc man, es domīgi skatos, tētis pārstāj smaidīt, pēcāk iznāk ārā, izrādās ka viņš ir tas izmeklētājs, kaut ko runājam, mani pēkšņi pārņem nepārvarams miegs, atcerējos, ka pirms kāda laika iedzēru miega zāles, pasaku tētim, ka drīz iemigšu, cenšos gan pretoties miegam.
Nākamā epizode, kas vairs nav saistīta ar iepriekšējo sižetu, tomēr bija viena un tā paša sapņa daļa - eju pa skolas celiņiem, pukojos -visi skolā lamājas kā pilnīgi zvēri, tad dusmīgi izbļauju visus tos rupjos vārdus kā piemērus(tas vilkās diezgan ilgi), iedomājieties, kas tas bija par biezeni. Beigu nav.

likvidet:

Nu tad es arī. Sapņoju, ka kopā ar diviem cilvēkiem atrodos greznā priekštelpā, kas tālāk ved uz grāmatnīcu. Mūsu uzdevums ir zagt grāmatas(?!). Priekštelpā ir novērošanas kamera, no kuras man nesanāk izvairīties - es neveikli nometos uz zemes, bet rāpojot pa grīdu kamera mani "noķer". Neko, ejam iekšā grāmatnīcā, tur jau dusmīga kundze stāv pie kases un saka:"Nu ko, esi atnākusi zagt? Vai tad nezini, ka grāmatu zagšana ir pats lielākais noziegums?" Es samulstu, nevaru izdomāt, ko teikt, galu galā sāku nervozi runāt\bļaut:"Un kā tad ar cilvēku nogalināšanu, ar nožņaugšanām?" Saruna turpinās, es jūtos nožēlojama un tizla, pavirši pārcilāju pāris grāmatas, un tad pievienojos saviem biedriem, kuri kaut kur starp grāmatu plauktiem lavās. Viens no biedriem saka, ka mums jāmeklē tāda un tāda(nosauca kādu man nepazīstamu vārdu, kuru neatceros) mākslinieka grāmatas. Nospriežam, ka esam palikuši pārāk aizdomīgi, un vienam no mums ir jaietērpjas garā, kuplā kleitā, zem kuras pārējie divi palīdīs apakšā un kamēr kleitā ietērptais nevainīgu sejas izteiksmi staigās apkārt, mēs no kleitapakšas nemanot spersim grāmatas. Plāns izdodas, ejot jau ārā no grāmatnīcas, zvana sirēnai līdzīga skaņa, mēs pagriežam galvas atpakaļ, izrādās - kāds cilvēks turpat ir nogalināts un tagad noasiņo aiz mūsu mugurām. Ejam prom atrā solī, ieejam citā telpā, kur notiek kāda lekcija, jūtos piedzērusies, reibums pieņemas spēkā, līdz viss sāk jau virpulī mesties, sēžu solā un mocos ar nelabumu.
Mostos.