sapņojam

cannibalsmith:

Es un sadzērusies Anna nācām mājās no Mežaparka pāri Brasas tiltam. Es viņai jautāju, "kur pārējie", bet viņa: "Nekas, es neļāvu viņiem pazust." Tilts bija tik stipri izliekts, ka pa mitro bruģi nevarēja paiet, un mēs šļūcām lejā uz dibena. Man bikses palika dubļainas. Nošļūcis lejā, es atskatījos atpakaļ, un, jā, pārējā banda arī nāca pār tiltu. Viens spīdīgi pelēkā neilona jakā ar kapuci (hip-hop meets disco girls from space stilā) čoms meistarīgi stāvus kājās nošļūca.

Tad falšā pamošanās, attapos savā gultā un ar milzīgu piepūli piecēlos sēdus. Manu istabu pildīja zaļu uguntiņu mākonis. Tad sāka nākt virsū murgu bailes. Nospriedis, ka vairs nav jautri, sāku kratīt roku, lai pamostos. Kad tas nepalīdzēja, sāku kratīt galvu. Pēc pamošanās manu redzi traucēja mirgojoši punktiņi kā televizorā, kad staciju slikti uztver. Nakts vidus. Pierakstīju visu šo un gāju gulēt.

Manas murgu bailes varētu aprakstīt tā: sagrāb kādu aiz pleciem, krati un dusmīgi dudini "dududududu". Sapnī tā protams nav īsta skaņa un vibrācija, bet tāda visu apziņu piepildoša sajūta. Baigi nepatīkami.

cannibalsmith:

Sapņiju, ka mācījos RTU kopā ar brālēnu. Sēdēju lasītavā, urbu grāmatas. Baigi sagribējās ēst. Devos uz RIMI, bet netīšām iekāpu 11. tramvajā un aizbraucu uz Bērnu Pasaules RIMI, bet tur no bērnu pasaules pāri palikušas tikai automātiskās stikla durvis. Un cilvēki staigāja caur viņām šurpu, turpu. Bet īstenībā RIMI atradās uz pretējā stūra - tur, kur Sportland. Bet īstenībā nē. Piezvanīju brālēnam un pastāstīju par notikušo. Tad devos tālāk, bet mani noķēra policisti un paskaidroja, ka es īstenībā esmu kaut kāds vampīrveidīgias, kas piedalās cīņas turnīrā (vakar noskatījos DOA - šausmas!), un visi gļuki ir tāpēc, ka es jūdzos nost no asimilētajām dzīvībām (es asimilēju suņus!!). Tad es atcerējos, ka īstenībā tās RIMI durvis ved uz blakus dimensiju. Bet tad es attapos savā gultā, bet ieraudzīju, ka mana pidžama dublējas - vienlaicīgi ir man mugurā un uz grīdas mētājas. Un manā istabā ir melns suns! Nē! Sāku kratīt galvu un pamodos. Pierakstīju sapni un likos gulēt.

Tad es sapņoju, ka esmu mājās, bet man dzenās pakaļ slepkava un Dainas tante ir iesaldēta ledusskapī.

Ā, un starp citu, manus datorspēļu sapņus ir nomainījuši sapņi par galda RPG. Sapņoju par druīdiem, pūķiem, prestižklasēm un fītiem. Visādas tabulas ar bonusiem peld garām. Ugh!

cannibalsmith:

Bija ļoti garš sapnis. Atceros, ka gāju pāri tiltam, kam nebija otra gala. Tas ielūza un tad es tur karājos. Tad vēl satiku atlanta, kas man kaut ko savrīgu teica, bet es neatceros, ko tieši. Sapnī pariodiski notika amerikāņu uzlidojumi uz Latviju. To laikā mēs slēpāmies pagrabā, kurā bija tas pats tilts un strautiņš.

Pēc kāda no uzlidojumiem izgāju ārā un attapos vecmāmiņas bijušā Zaķumuižas dārza priekšā. Debesīs redzēju attālināmies amerikāņu lidmašīnas. Ieskatoties cītīgāk pamanīju, ka tās īstenībā ir koka divplākšņu modelītes. Viņas atgriezās uz lidojošu bāzes gaisa kuģi (līdzīgi kā Independence Day). Es atcerējos Starcraft, kur protosiem arī ir tādi gaisa kuģi. Tad iedomājos, vai tik šitas nav sapnis.

Un protams, ka tas ir! Manu galvu piepildīja zināšanas un atmiņas no nomoda pasaules. Atcerējos visu pārgudro teoriju, ko esmu klāstījis visiem, apzināto sapņošanu popularizēdams. Veiksmīgi apspiedis satraukumu, kas parasti šādos brīžos mani pamodina, devos pastaigāties un papriecāties par ainavu. Debesis un zāle izskatījās lieliski. Kamēr es tā staigāju, tikmēr amerikāņu lidmašīnas demolēja kādu blakus ciemu. Pavisam debesī bija trīs bāzes kuģi.

Tad atcerējos par plaukstu rīvēšanu un, turpinot iet un vērojot apkārtni sāku tās berzēt. Sajūta lieliska! Tad atcerējos, ka esmu vienmēr gribējis lidot. Bez turpmākas vilcināšanās no līdzenas vietas (bez jebkādas ieskriešanās vai palēkšanās) lidoju tuvākā amerikāņu gaisa kuģa virzienā. Paātrinājumu un gaisa pretestību nejutu. Nepilnas sekundes laikā nolidoju vairākus kilometrus gaisa kuģa virzienā. Apkārtne saplūda, un sapnis sāka dzist. Gaisa kuģis pārvērtās par kaut ko pēc formas līdzīgu puķkāpostam.

Steidzīgi atsāku berzēt plaukstas. Pēc brīža viss bija pazudis un melnā tukšumā palika tikai manas plaukstas, kuras es rīvēju. Izlēmu pamosties un visu pierakstīt. Attapos guļam uz labā sāna savā gultā un uzreiz sapratu, ka tā nav nomoda pasaule. Vēlme piecelties izraisīja levitēšanu, taču tauste ziņoja, ka joprojām guļu (spiediens uz labā sāna nepazuda). Sāka nākt virsū OBE raksturīgā baiļu sajūta. Izlēmu turpināt mosties un sāku kratīt galvu. Pamazām atmodos guļus uz muguras. 6:27. Sāp galva.

Šis ir mans garākais un kvalitatīvākais apzinātais sapnis to date. Uzslavējiet mani. :)

cannibalsmith:

Neskaitāmi autobraukšanas sapņi visas nakts garumā. Braukājos es ar tādu baltu, kantainu padomju laika automobīli. Starp sapņiem pilsētas ģeogrāfija mainījās, un es nākamajā sapnī nevarēju atrast ielas, ko biju sastapis iepriekšējā sapnī.

Kādā sapnī man kāds onkulis jautāja par braušanu ar autobusu uz Turciju. Es:
"Nu var jau, ja tu esi ar mieru nedēļu kratīties autobusā. Noteikti paņem līdzi kaut ko laika īsināšanai, tikai neņem grāmatas, jo tās nogurdina."
Sarunas laikā manu redzi piepildīja zemes globuss un uz tā varēja redzēt tādu līniju, kas iezīmē autobusa maršutu un savieno Rīgu ar Stambulu.

Tad bija sapnis, kur man Osītis bija mašīnā. Viņš, tarajs, nobloķēja man gāzes pedāli, un es nesos nenormālā ātrumā pa šosejas pretējo (labo) joslu un izvairījos no dažāda izmēra pretimnākošajiem braucamajiem. Stūre likās tāda smaga, taču man veiksmīgi izdevās izvairīties no sadursmēm. Atcerējos no autoskolas, kā pareizi jānovērš auto slīdēšana. Tad aiz kāda līkuma bija uzkalniņš, un tūlīt aiz tā šoseja beidzās ar milzīgu sienu. Mans auto palēcās un lidojumā ietriecās sienā.

Es pamodos, taču turēju acis ciet - jāiegaumē šis sapnis! Tad man ienāca prātā pamēģināt aiziet pierakstīt sapni ar aizvērtām acīm vizualizējot savu istabu. Jā, es piegāju pie sava galda, uz kura nez kāpēc nebija ne datora, ne grāmatu, ne bardaka - tikai zīmulis un lapa. Man tas radīja aizdomas, un es atskatījos atpakaļ uz to vietu, kur vajadzēja būt gultai, un konstatēju, ka tur ir siena - mana istaba ir kļuvusi uz pusi mazāka! Ne pārāk precīza vizualizācija, ne? Sapratu, ka patiesībā neatrodos, kur redzu sevi atrodamies. Jutos viegls un apreibis. Vizualizācija sāka zust, un es nenoturēju līdzsvaru un kritu. Viss sagriezās, un es attapos savā gultā. Realitātē.

josephine16:

hmm... neesmu veel pieradusi pie shaadiem lucid dream. Nu, jaa, ko gan var gribeet tikai 3. taads vien ir bijis. Sapnii dejojaam... :) vnk dejojaam. Nevienu reizi neuzkaapaam viens otram uz kaajaam un katra naakamaa kustiiba bija dabiska un pashsaprotama. Tad izdomaaju, ka vajadzeetu kko pavaicaat, bet tikko, kaa to biju iedomaajusies... sapnja struktuura sashkjobiijaas, kaa uz aaraa meshanu, tad paardomaaju "nu, labi, labi, neko nepasiishu!" un vareeju atgriezties un turpinaat dejot. Peec kaada laika pamodos, kaadu ilgaaku laiku padziivojos augshaa... un tikai tad sapratu, ka nemaz neesmu pamodusies!!! Bet tas kaa es sho faktu konstateeju ar` bija reeciigi :D Paskatos aaraa pa logu, ieraugu kkaadu zvaigznaaju [kas izskatiijaas, kaa liela uzliime, kas karaajaas debesiis..., bet tad veel neaptveeru, ka sapnjoju], pakaapos paaris soljus tuvaak logam, lai kaartiigaak apskatiitos un ieraudziiju, ka zvaigznes paaraak aatri griezhaas un tikai tad iedomaajos: "eu, shitas vareetu buut sapnis..." Tad uzreiz gribeejaas tikt aaraa [no sapnja], jo nelikaas iipashi godiigi taada piespiedu patureeshana sapnii..., kaa nekaa vienreiz jau pamodos! Bet nevareeju... viss apkaart izlikaas paaraak reaali, laikam taadeelj bija gruuti piecelties, kaut gan labi zinaaju, ka sapnjoju. Biju stipraa izmisumaa un nezinaaju, ko dariit, lai tiktu aaraa, pat piedraudeeju, ka izdariishu pashnaaviibu, ja mani tuulinj pat neizlaidiis aaraa... nekas nenotika! Tad pie durviim kaads bija un teetis gaaja ielaist... es, ieraudiijusi teeti uzreiz [nezinkapeec] iedomaajos, ka vinjsh noteikti man speetu paliidzeet un taadeelj saucu vinju triis reizes, gribeedama vinjam visu izstaastiit, bet liidz staastiishanai es nemaz netiku, jo tad beidzot pamodos..., no mazmaziitinja trokshnja, ko izraisiija teetis savaa gultaa mazliet pakustoties... [btw vinjsh nebija aizmidzis... veel uz portatiivaa skatiijaas kkaadu filmu]. Tad taada atvieglojuma sajuuta bija..., bet bija mazliet bail atkal iet guleet [bija ~ 1:45 naktii], jo visaadas nelabas domas maiziijaas pa galvu... centos nomierinaaties. Tad veelaak arii aizmigu un vairaak sapnjus neatceros... bet no riita paardomaajot visu, pieveersu uzmaniigu tam, kaa pieceelos...

neziniitis:

Pāris nedēļas atpakaļ man bija sapnis, kurā apzinos, ka sapņoju. Ok, saprotu, ka sapņoju, to zinu turklāt visai droši. Atcerējos (sapnī), ka amerikāņi mūždien sev kniebj, lai pārliecinātos, ka sapnis. Protams man to obligāti vajadzēja izmēģināt. :D Nu iekniebu, nesāpēja protams. :) Kad mēģināju vairāk padarīties pa sapņu pasauli, mani no sapņa izmeta (burtiski) un es pamodos.

Kādus divus mēnešus atpakaļ man bija sapnis, kurā es sapņoju, ka pamostos. Pēc tam vēl reiz pamostos(sapnī). Un tad vēlreiz pamostos (joprojām sapnī). Līdz beidzot pa īstam pamostos savā gultā. Mans personiskais rekords [lepna], vēl nav sanācis pamosties četras reizes sapnī + vienu pa īstam. Kādi ir jūsu rekordi?

josephine16:

Šonakt sapņoju, ka ir jau piektdiena un man jāceļās, lai ietu uz skolu, bet es it kaa aizguleejos un taadeelj vajadzeeja visu steigaa dariit un tad atkal jau es no jauna celjos, tikai shoreiz veelvairaak aizguleejusies, kaa ieprieksheejaa reizee. Taa nu es tai sapnii nokaveeju skolu... :D