sapņojam

cannibalsmith:

Neskaitāmi autobraukšanas sapņi visas nakts garumā. Braukājos es ar tādu baltu, kantainu padomju laika automobīli. Starp sapņiem pilsētas ģeogrāfija mainījās, un es nākamajā sapnī nevarēju atrast ielas, ko biju sastapis iepriekšējā sapnī.

Kādā sapnī man kāds onkulis jautāja par braušanu ar autobusu uz Turciju. Es:
"Nu var jau, ja tu esi ar mieru nedēļu kratīties autobusā. Noteikti paņem līdzi kaut ko laika īsināšanai, tikai neņem grāmatas, jo tās nogurdina."
Sarunas laikā manu redzi piepildīja zemes globuss un uz tā varēja redzēt tādu līniju, kas iezīmē autobusa maršutu un savieno Rīgu ar Stambulu.

Tad bija sapnis, kur man Osītis bija mašīnā. Viņš, tarajs, nobloķēja man gāzes pedāli, un es nesos nenormālā ātrumā pa šosejas pretējo (labo) joslu un izvairījos no dažāda izmēra pretimnākošajiem braucamajiem. Stūre likās tāda smaga, taču man veiksmīgi izdevās izvairīties no sadursmēm. Atcerējos no autoskolas, kā pareizi jānovērš auto slīdēšana. Tad aiz kāda līkuma bija uzkalniņš, un tūlīt aiz tā šoseja beidzās ar milzīgu sienu. Mans auto palēcās un lidojumā ietriecās sienā.

Es pamodos, taču turēju acis ciet - jāiegaumē šis sapnis! Tad man ienāca prātā pamēģināt aiziet pierakstīt sapni ar aizvērtām acīm vizualizējot savu istabu. Jā, es piegāju pie sava galda, uz kura nez kāpēc nebija ne datora, ne grāmatu, ne bardaka - tikai zīmulis un lapa. Man tas radīja aizdomas, un es atskatījos atpakaļ uz to vietu, kur vajadzēja būt gultai, un konstatēju, ka tur ir siena - mana istaba ir kļuvusi uz pusi mazāka! Ne pārāk precīza vizualizācija, ne? Sapratu, ka patiesībā neatrodos, kur redzu sevi atrodamies. Jutos viegls un apreibis. Vizualizācija sāka zust, un es nenoturēju līdzsvaru un kritu. Viss sagriezās, un es attapos savā gultā. Realitātē.