2007 gada 27. jūlijā.
Izeju kāpnēs un paskatos uz augšu. Pretī uz mani skatās liels suns. Uzkāpju uz bēniņu kāpņu laukumiņu un ieraugu bomzi. Bomzis visai tīrs, kalsns, un mani ieraudzījis, lūdzās, lai nedzenu viņu prom. Pārlaižot skatu kāpņu laukumiņam (kas ir krietni lielāks nekā īstenībā), ieraugu, ka tas ir apmēbelēts. Vēl ieraugu Mārtiņu, kurš mani sveicina. Acīmredzot, Mārtiņš palīdz bomzim te iekārtoties. Redzu kaudzi ar benzīna kannām piepildītām ar ūdeni. Mārtiņš tajās lej šņabi no blašķēm: atver kannu, izvelk no azoties blašķi un iztukšo kannā, utt. Tad ieraugu atvērtas durvis uz kaut kādu piekrāmētu istabu (kas reāli neeksistē), kur visi šīs mākjas dzīvokļi glabā kādas mantas. Pamanu sienas pulksteni. Tad ieraugu, ka tajā istabā bija izlietne (funkcionējoša, nevis noglabāta). Tagad tā ir pārtaisīta par pisuāru.