sapņojam

likvidet:

šonakt gan bija traks slaktiņš. tuksnešainā apvidū bija noīrēta māja. visi labie ļautiņi aizbrauca projām un mājā paliku es un ļaunais personāžs, kas sastāvēja no 1.cilvēka 2.vārīta cīsiņa 3.nenosakāmas sugas dzīvnieka.
visi kā viens viņi gribēja mani nogalināt. arī cīsiņam bija mute ar sapuvušiem ilkņu zobiem, rokas un kājas nebija, tāpēc nevarēja paiet, nācās gulēt uz galda. visi ļaunie mēģina man brukt virsū(tā kā cīsiņš nevar kustēties, viņš uztaisa niknu sejas izteiksmi un rūc), bet mans noskaņojums nenesas uz miršanu un es ņemu dunci un nolemju visiem pārgriezt rīkles. cilvēkam, cīsiņam un dzīvniekam nu ir lemts nāvējošs liktenis. reizēm griežot kaklā kārtīgi nepārgriežas un nākas tajā pašā svaigajā rētā griezt otrreiz, nepatīkami. ļaunie gan turējās braši, cilvēku vienreiz nogalināju, vairākkārt iegriežot rīkli, taču pēc kāda laika viņš atdzīvojās, tāpēc nācās griezt vēlreiz. arī cīsiņš nebija viegls upuris, arī vairākas reizes nācās dunci vicināt. dzīvnieks bija vājāks un mierīgāks, tāpēc to pieveicu ātri. jāpiebilst, ka to visu darīju ar milzīgu riebumu un žēlumu par to, ka man kāds jānogalina. bet te nostrādāja izdzīvošanas likums, neko darīt.