sapņojam

josephine16:

Atrados it kaa natas skolā un nezin kā, attapos, ka patiesībā sapņoju. Gāju ārā no tās skolas, ar domu, satikt Kādu. Izgāju ārā, sāku plivināties pa gaisu un atcerējos Erinas teikto, par lidošanu gaismas ātrumā. Kad izdomāju pārbaudīt cik ātri es spēju palidot, visa struktūra kā jau parasti nojuka. Paliku tikai es un ātrums. Ātrums palielinājās aizvien ciešāk saspiežot plaukstu dūrē. Tad pēc kāda laciņa izmeta. Pie pozitīvajiem faktoriem jāmin, ka šoreiz neizjutu bailes. Bet nesaprotu, kāpēc vienmēr, kad atjēdzos, ka sapņoju viss pazūd?