sapņojam

cannibalsmith:

Devos pirkt kaut kādu mugursomu. Aizlidoju uz veikalu, paņēmu, konstatēju, ka tā baigi traucē lidot. Pēc vairākiem mēģinājumiem atrauties no zemes, tas tomēr izdevās un sākās foršākais lidojums ever. Lidoju virs Valdemāra ielas no centra puses aptuveni 70 km/h. Bija skaista vasaras diena bez mākoņiem. Šajā brīdī sapnis kļuva ļoti kvalitatīvs un reāls. Visas sajūtas pilnībā strādāja, un es varēju redzēt savas rokas. Es arī apzinājos un consciously izmantoju visus sapņu likumus (vienīgi trūka apzināties ka šis ir sapnis). Sākumā lidoju ar galvu pa priekšu, tad pārgāju uz sēdošu, un turēju rokas priekšā it kā pie stūres un murmulēju "vrumm, zumm, njeooouuu", un tajā pat laikā skaidri apzinājos, ka īstenībā lidojumu vadu ar domu spēku. Aptuveni pie mākslas skolas nolaidos zemu un lidoju virs gājēju galvām. Dzirdēju viņu pārsteiguma saucienus. Aiz RIMI iela pārgāja šosejā, un es tās malā pamanīju kaut kādu pamestu ēku ar sētu riņķī. Atcerējos, ka Darkans grib tur tikt. Pārlidoju pāri žogam un nosēdos rāpus izkaltušaajā zālienā - super taustes sajūta. Domāju pie sevis "bļā, sapņa kvalitāte kā ceļojumam astrālā. žēl, ka Darkana te nav." Tad ielūkojas kaut kādā kontrolakā, un tur bija tumšs, un es sapratu, kas tas grauj sapni. Mēģināju piecelties, un rīvēju plaukstas, bet pēc dažām sekundēm tomēr pamodos.

cannibalsmith:

Mans sapņu es ir iemācījies jauna veida lidošanu - mazliet atrauties no zemes un tā pat stāvus slīdēt uz priekšu lielā ātrumā. Virs ūdens arī strādā.

Vispār šorīt sapnī blandījos apkārt pa Rīgu, kurai blakus bija Meksika. Meksikā bija netīrs gaiss. Un Vecrīga izskatījās citādāk.

cannibalsmith:

Ā, jā. Aizvakar man bija sapnis, ka man bija jetpack, un es kā supervaronis lidinājos apkārt. Varbūt man vēl laikam bija šaujamierocis, ar kuru es kaut ko šāvu. Tur vēl bija cits čoms, kam arī bija jetpack. Mums garām brauca blondīne krutā mašīnā un, ieraudzījusi jetpackus, aiz skaudības iesaucās: "Bet man mašīnai puķes motorā!"

Vakar man bija sapnis ar WW2 noskaņu. Mēs (es, puika, un vēl viens čubārs) braucām lopu vagonos. Uz ziemeļiem (bet ne uz Gulagu). Ienaidnieks iznīcināja pārtikas konvoju. Bet puika ar ķiršu kauliņiem apšāva viena ienaidnieku forta visus sargus. Tad sapnis pārgāja datorspēles režīmā, un es sevi un puiku iezīmēju un liku būvēt town center. Izrādījās ziemeļos vēl bija citplanētieši.
Edit: Atcerējos! Vēl puikam bija seifs, kurā bija lādīte, kurā bija dvēsele, kuru viņš veda vilcienā. Lādīte kaut kad sapņa vidū pazuda. Un vēl es, ar garu stieni balansēdams, lēkāju starp lopu vagoniem.

josephine16:

Es biju savā istabā, skatījos ārā pa logu un ar kādu sarunājos [neatceros ar ko, jo šķiet, ka viņu neredzēju vienkārši zināju, ka tas kāds tur ir]. Teicu, ka esmu īpaša, dievišķa.
Tad debesīs parādijās gaišs sfērisks aplis un tajā iekšā švakas grafikas gaismas pūķis. Tad jau es lidoju viņam pretī [zinot, ka esmu sapnī]. Sajūta bija neaprakstāmi patīkama. Tik pat dzīvīga, tik pat reāla, kā tad, kad biju pārdozējusi tās kafijas pupiņas. Neaprakstāmi.