sapņojam

bunga:

Tikko pamodos, bija vismaz 5 dažādi ploti, kas kautkādā ziņā apvienojās, kaut norisinājās dažādās vietās. Pastāstīšu par pēdējo. Man bija uzdevums. Udevums tikties un intervēt vienu cilvēku. Tas notika Ziepniekkalnā, bet Valdeķu iela bija izmainījusies, cita telpas sajūta, citas ēkas. Atceros, ka tas bija svarīgs Tuvo Austrumu cilvēks, tāds bagāts un gudrs. Nostājos, redzot vajadzīgo kafejnīcu, tālāk perspektīvā pa labi bija šķērsiela ar viesnīcu, zināju, ka tur ir maza Pārdaugavas viesnīca, redzēju pat, kā viņš tur stāv. Ieejot kafejnīcā, tas cilvēks jau atradās. Telpā bija dažādi garšīgi ēdieni, viņš krāmēja sev milzīgu, bezgaumīgu porciju, savukārt es zināju, ka man līdzi nav naudas, tāpēc paņēmu šķīvi un staigāju, pētīdams piedāvājumu. Tur bija sakarīga pusmūža vecuma pārdevēja, tipiska šādām iestādēm, bet Intervējamais bija pārvērties par manu ekspresīvo ķīmijas skolotāju/doktoru Kacena kungu. Sirms vīrs ar brillēm. Viņš aizgāja tālāk ar visu milzīgo porciju, bet es sapratu, ka varu kaut ko izvēlēties, man kā žurnālistam pienākas bezmaksas vakariņas. Un tajā brīdī svarīgi šķita izvēlēties piemērotu un labu ēdienu, kaut Intervējamais pat vēl nebija uzrunāts. Tad es aizdomājos... Bļāviens, es taču neesmu paņēmis līdzi portatīvo ar visiem materiāliem, neko par šo cilvēku nezinu, ko es viņam prasīšu. Pēkšņi radās problēma, bet atrisinājumu nesagaidīju, jo ar atvieglojumu pamodos, sapratis, ka tas ir tikai sapnis. Pamodos izsalcis. Ņemot vērā , ka šis ir mans pirmais posts... Sapņus redzu katru reizi aizmiegot. Bez visiem Austrumu un NLP šitiem, atceros tos arī, tāda kā paralēlā dzīve...

josephine16:

Es biju savā istabā, skatījos ārā pa logu un ar kādu sarunājos [neatceros ar ko, jo šķiet, ka viņu neredzēju vienkārši zināju, ka tas kāds tur ir]. Teicu, ka esmu īpaša, dievišķa.
Tad debesīs parādijās gaišs sfērisks aplis un tajā iekšā švakas grafikas gaismas pūķis. Tad jau es lidoju viņam pretī [zinot, ka esmu sapnī]. Sajūta bija neaprakstāmi patīkama. Tik pat dzīvīga, tik pat reāla, kā tad, kad biju pārdozējusi tās kafijas pupiņas. Neaprakstāmi.

ld:

biju Dzirkstītēs, slēpāmies no Viļa, kurš maniakāli gribēja dabūt cirvi. es slēpu cirvi, nesu brunču krokās paslēptu. tētis bija ļoti uztraucies. tad pēkšņi es stāvēju aiz mājas pie lielā oša, saule spoži spoži spīdēja acīs. es novilku Nameja gredzenu un sviedu suņiem kā kociņu. smējos. tētis sāpināts skatījās manī. gredzens bija viņa dāvana. es smējos, bet reizē jautāju, ko tas nozīmē, kāpēc es tā daru! tēva dāvanu, turklāt Nameja gredzenu aizsviest zālē - neiedomājami!!!!

pēc tam ilgi meklējām. atradu divus citus gredzenus, bet tie nebija mani. arī Nameja, bet savādāki. tad pēkšņi visa pļaviņa pilna gredzeniem, visur spīd sudrabs, bet manu neatrodam.

nesaprotu, ko tas varētu nozīmēt...

josephine16:

Tā kā man šorīt bija jāceļas četros, lai brauktu uz Valmieru [no Lubānas o_O] rakstīt [autoskolas] eksāmenu, tad vakar vienpadsmitos ielikos giltā un centos sevi pozitīvi noskaņot.
Nogūlos uz muguras, kādu ilgāku laiku cenšoties uzmanību pievērst tikai tam, kā elpoju. Maksimāli dziļi, cik vien dzīvības tilpums atļauj. Tad pēc kāda laika uztaisīju tā saukto "mironi" :D Sasprindzināju visu, ko vien varēju sasprindzināt, tā kādu brītiņu paliku, tad pilnībā atslābinājos. Patīkama sajūta! :)
Tad domāju vēlreiz pamēģināt to Erinas metodi , bet komplektā ar vienkāršu teikumu pašsuģestijai.
Tā nu es tur čakarējos, vislaik taisīdama acis vaļā un pie sevis atkārtojot to vienu teikumu... līdz... nemaz nepamanīju, kad jau bija atkal tā sajūta... nemāku aprakstīt. Tā sajūta tāda it kā tu ietu vairākiem līmeņiem cauri... bet vienmēr apstājies kaut kur netālu pirms gala mērķa un viss... tad tā sajūta pazūd... noplok.
Tad pamodos[?] un bija tāda šausmīgi laba, patīkama sajūta... tāda pūkaini mīgsta. Tāds miers, tika labi. Tad atkal pievērsos pašsuģestijai, līdz atkal nepamanīju, kā aizmiegu.
Es jau biju paspējusi aizmirst, cik sapņi var būt kvalitatīvi. Tik dzīvīgi, detalizēti un krāšņi. Taisni vai prieks. Vienā sapnī tika uzlaista gaisā Valmiera [tā kā izdomāju, ka neko tādu tālāk sapņot negribu atkal piecēlos un drīz vien aizmigu]. Cits sapnis bija par vienu viesnīcu, kurai vienīgai bija pieejami nežēlīgi ūdens resursi... un tad kā tā viesnīca šķaidījās ar ūdeni pa labi un pa kreisi, izrādot savu varenību :D
Bet vislabāk man patika sapnis par parasto zīmuli! :D Man viņu vajadzēja dabūt... uh.... spiegu pakaļdzīšanās un kaudzēm intrigu viena parastā zīmuļa dēļ! Bet tas viss tik spilgti un dzīvīgi! Skaidri sajutu un redzēju, kā aizbāzu to zīmuli sev aiz piedurknes un tad paķēru vēl vienu feiko zīmuli, ko uzrādīt gadījumā, ja kāds mani noķertu :D


bet nu labi... tagad gan viss... /me tā jau pēdējiem spēkiem šito uzskribelēja... gribēju pagalīties... tagad viss! Iešu gulēt!

cannibalsmith:

Vakardienas iespaidā sapņoju, ka "operēju" cilvēkus. Taču manā sapnī "pacienti" acīmredzot neizjuta sāpes un arī nespēja nomirt no pārmērīga iekšējo orgānu zuduma. Un kamēr es viņiem atdalīju dažādas ķermeņa daļas, viņi ar manīm draudzīgi sarunājās. Visiem biju izņēmis acis un noņēmis visu ķermeņa ādu. Es pat ar knipju palīdzību pārliecinājos, ka pacients mani neredz, bet dzird. Sapnis acīmredzot notika manā istabā, kas mistiskā veidā bija gana ietilpīga. Kaut arī godam nosapņoju līdz galam, šis sapnis bija murgaini pretīgs.

cannibalsmith:

Esmu bijis ļoti produktīvs! Pieci sapņi trijās dienās naktīs!

( bruņinieks un robots )

( lielais haoss )

( pašnāvnieks )

( specnazi )

( wasteland )

cannibalsmith:

Scēna: Kautkāds StarWars filmēšanas laukums, a tur vesels bars ar Veideriem. Man tas likās tik smieklīgi, un es smējos un smējos, un tie Veideri visi blenza uz mani, un es smējos vēl vairāk. Nomierinājies, es izvilku savu fočuku un atslēdzu zibspuldzi. Te vienai tehniskajai darbiniecei acis sāka spīdēt koši zaļi, un viņa sāka citai darbiniecei sludināt pasaules galu, kura savukārt bija neizpratnē, wtf. Es nofočēju to ar zaļajām acīm, un mamma (kas izrādījās stāvam man blakus!) aizrādīja, ka tā nav pieklājīgi, un paģērēja, lai mēs dodamies prom.

Scēna: Tokijas ielas. Trīs jaunieši brauc ar motorolleriem, kas izskatās sekojoši: priekšpuse kā tam vecajam japāņu motociklam (neatceros, kā sauca) ar stūres ragiem atliektiem vairāk atpakaļ. Aizmugurē ir tāda neliela platformiņa uz diviem riteņiem (tātad šie motorolleri ir tādi kā trīsriteņi) uz kuras ir sēšamais kautkāds: vienam tas bija dārza krēsls, citam ķeblis no bāra letes. Tātad, šie jaunieši brauc pa Tokijas šaurajām ielām un visa sapņa scēna atgādina reklāmu, kur manas domas par viņiem skan tādā dobjā diktora balsī. Viens no braucējiem ir galīgs sīcis, taču viņš ir meistarīgākais no visiem. Scēna beidzas ar to, ka viņi nobrauc lejā pa spirālveida rampu.

Atzīmēšu, ka gan smiekli, gan fotoaparāts jutās ļoti reāli. Fočuka ekrāniņu varēja labi salasīt, un pogu kombinācija zibspuldzes atslēgšanai sakrita ar reālo pasauli. Un vēl: dažās sapņa vietās es jutu spiedienu uz sava vaiga. Pamostoties, es pārliecinājos, ka biju gulējis uz sāniem.

neziniitis:

Māmiņdienas rītā sapņoju, ka mana omīte bija iepriekš neziņojot atbraukusi uz Liepāju no Bauskas (viņa nekad tā nedarītu), turklāt viņa bija gāāālīgā pālī (un pavisam noteikti ne tādā kondīcijā). Viņa bija sastrīdējusies ar manu krustēvu un viņai bija pavisam čābīgi. (Un pēc šī sapņa + vēl viena "mājiena" pāris dienas vēlāk visu laiku mani mocīja nelaba nojauta. Izdarīju visus pasākumus, kas manos spēkos, dumā nojauta prom. Forši.)

( Un te es atkal biši aizrāvos ar rakstīšanu.... )

cannibalsmith:

Es kopā ar savu (ex) klasi dodos uz savām mājām pēc ZPD. Ceļu sākam no trolejbusa pieturas, un dodamies pāri ielai. Kamēr vēl sarkanā gaisma, dzirdu Kasparu sarunājamies:
- Ha! Rūķītis Sprūdītis!
Pieejot tuvāk dzirdu Nauri:
- Nu es savu ZPD atradu mētājamies tāpat vien. Baigi paveicās.
Tad visi nonākam pie manas mājas, un Tora, pavērusi durvis, laiž visus iekšā. Es eju augšā uz savu dzīvokli:
pirmais stāvs - dzīvokļa numurs 7
otrais stāvs - 3
trešais stāvs - 7.5
"Kāds huligāns šiltes samainījis?" ir mana pirmā doma. Uz zemes atrodu mētājamies vēl šiltes no dzīvokļu durvīm. Pasperu vienu, un tā nokrīt stāvu zemāk pie Naura. Es viņam lieku pacelt to un parādīt man. Numur 7. Paprasu, lai nolaiž un parāda vēlreiz. Numur 10. Nu bāc! Paskatos griestos ar mēģinājumu domāt par ko pavisam citu (kā to daru, kad reality check trenēju), un paskatos vēlreiz uz šilti Naura rokās. Numur-- pamostos.

cannibalsmith:

sveetaa_seeta: man pēdējā laikā ir ļoti aprobežoti un viegli tulkojami sapņi. varbūt tāpēc, ka slimoju un ēdu daudz tablešu.

sapņoju, ka gribēju braukt uz saviem laukeim, bet zvanīju uldim zarembo, lai noskaidrotu, via viņš grib braukt līdzi. bet, ja negrib, vai mēs iesim dzert tēju pirms vai pēc manas lauku bruakšanas. (tieši vakar gribējām iet dzert tēju, un es aicināju raukt uz saviem laukiem)
tad vēl es skūpstījos ar ilzi klinšāni, jo tā ir bijis kaut kādā video ierakstā. tajā ierakstā gan ar ilzi klinšāni neskūpstījos es, bet gan anete konste. kamēr mēs tur skūpstījāmies, blakus sēdēja vineta birule. tad istabā ienāca mikus rutkovskis, kuram bija uzdauzīta acs, jo viņš ielauzās veikalā un stulbie apsargi viņam iesita. līva caune leca viņam virsū un vilka nost bikses. siksan bija zaļā krāsā un ar nelegurālu platumu.
atvainojos, ka šeit tik daudz personvārdu, bet viņi vienkārši tur bija.

Nez kāpēc Svētā Sēta datēja šo pukstu ar 2017. gadu. Tas čakarēja komūnas kalendāru, tāpēc izdzēsu oriģinālo pukstu un uztaisīju kopiju.

darkans:

Pēdējās dienas diezgan nogurdinošas, tādēļ šodien ap vieniem dienā parubījos uz dīvāna, uz kādām četrām stundām. Redzēju vairākus ļoti spilgtus sapņus, sen tā nebija bijis. Pamostoties atcerējos tikai divus no tiem.

( 2 pusdienlaika sapņi )

bestia:

gadās arī palidot. parasti gan ar kādu palīglīdzekli, piemēram, koka sprunguli vai tml. pieķēros, ieskrienos un hopš! gaisā esmu. tā nu riņķoju ap bērziem savā sētā, citreiz lidoju no Jūrmalas uz Cēsīm (nez kāpēc tieši tā.. otrais Latvijas gals, kā nekā). however, sajūtas fatastiskas. :) bet tagad pie svarīgākā... pirms kāda laika atkal sapnī lidoju, tikai šoreiz bez jebkā rokās un, kas pats dīvainākais, ar kājām pa priekšu. nu, tā, uz muguras ir guļot. interesanti, kāpēc tāds pavērsiens. any thoughts?

bestia:

pamatīgi noliku konduktōri (situ arī (?)) un pārliecināju visus tramvaja pasažierus (1 precējies pāris, mana draudzene), ka man ir absolūta taisnība par to, ka viņa nepietiekami labi pilda savus dienesta pienākumus (nenāk klāt un ar smaidu sejā neapkalpo). tas bija uz kaut kāda tilta gar ezeru, pie kura zemē esošie akmeņi caur manām brillēm izskatījās dikti sarkani, tādi kā rūsaini (mēs sajūsminājāmies).
kaut kad vēlāk līdz nāvei piekāvu mājkalpotāju, kas, pie tam, nebija mana. iemeslu neatceros - ups! viņa atgādināja lupatu lelli - bezmugurkaulnieku pēc tam, es gandrīz noticēju.
un puķainajos svārkos, deju solī virpuļoju mājup pa, šķiet, Tērbatas ielu. = manas nakts aktrakcijas.

jocīgi tas, ka pēc remonta mājās, sapņus redzu pilnīgi katru nakti. un vēl visus atceros pie tam.

tati:

Diezgan dīvaini, ka pārsvarā redzu sapņus, kuros viss notiek bijušajā dzīvesvietā vai arī pašā pirmajā skolā. Telpas paliek vecās, bet cilvēki mainās. Nenomaksātie zemapziņas parādi?

tati:

Staigājos pa vasarīgo Salaspili. Saule spīd, lietus līst (vecai mātei bikses tomēr neplīst). Eju no dambja uz mājām, satieku draugu, kurš braukājas mazā bērnu trīsritenītī, kurš ir dzeltenā krāsā. Skats visai iespaidīgs, jo drauga masa ir paliela, bet trīsritenis ir parastais mazo bērnu transports. Nu lūk, viņš pieskaņojies riteņa krāsai, uzvilcis dzeltenu cāļa cepuri un plašķi dzeltenā krāsā, braukājas pa ielu. Izrādās, ka notiek fotosesija. Fotogrāfs ielas malā stāv un fotogrāfē ar fotoaparātu kā senos laikos. Draugs aicina mani pievienoties bildei, kura vēlāk tikšot ierāmēta un pielikta pie sienas. Es atteicos un gāju uz mājām.

tati:

Šonakt sapnis ņēma atkārtoto sēriju reinkarnāciju. Īsāk sakot, sapnis bija jau iepriekš sapņots, tikai nāca klāt ar jauniem notikumiem un priekšmetiem. Sapņoju par vilcieniem. Atkal braucu no iepriekšējās dzīvesvietas ar vilcienu, tikai šoreiz vilciens bija neparasts. Stāvēju uz perona un gaidīju, kad pienāks mana električka. Skatos, ka no tāluma nāk dīzelis, aiz viņa lēnā gaitā nāk elektriskais. Dīzelis pabrauc garām, električka kā nenāk, tā nenāk. Tad kāds saka, ka ir jāiet uz citu vilciena pieturu, kura ir netālu no stacijas, mēs [visi pasažieri] ejam uz turieni. Aizejam uz milzīgu angāru, kur priekšā stāv viens bānītis - tāds, ar kuru pārvadāja cilvēkus uz Sibīriju. Mēs aizdomīgi dodamies uz turieni iekšā un ieņemam "labākās vietas" šajā vagonā. Trīs vīrieši atsakās iekāpt vagonā. Mēs it kā sākam braukt [it kā, jo kā gan viens vagons var braukt uz priekšu bez lokomatīves?]. Mainās ainava aiz mazajām spraudziņām/lodziņiem. Mēs atveram vagona durvis un skatamies, ka nekur jau neesam izkustējušies. Skatāmies apkārt, a tur iznāk viena barga kundze [bet ne ādas ietērpā] un saka, ka lai nediršamies, gan jau visus izlaidīs kautkad un kautkur. Mēs nobīstamies un sēžam tālāk. Pēc kāda laika atkal atveram durvis, jo gribam pastaigāties, es izkāpju no vagona un staigāju pa angāru. Pēkšņi ieraugu manā priekšā vienu apaļīgu sievieti, kura lēkā apkārt ar koka zirdziņu. Ieraugot mani, viņa nobīstas un aiziet pie bargās kundzes. Bargā kundze atnāk un mani nolamā, iedzen atpakaļ vagonā. Mēs gaidam, kad būs izkāpšana no vilciena. Pēc kāda laika mums paziņo, ka ir pietura, kurā mēs varam atpūsties, bet pēc tam būs jāturpina ceļš. Izkāpjam ārā no vagona un ejam uz āras kafejnīcu, kurs pēc izskata un izvietojuma izskatās pēc dzelzceļa kafejnīcas, kura atrodas manā iepriekšējā dzīvesvietā. Apsēžos pie galdiņa un runājos ar kādu, ievēroju to, ka izrādās mans sarunasbiedrs ir Artis Volfs. Turpinam sarunu un es viņam saku : "Zini Arti, tev ir mazas rociņas." Viņš paskatās uz mani, savām rokām un saka : "Jā Ivet', man patiešām ir mazas rokas." Mēs salīdzinam plaukstu lielumus un viņam izrādās rokas ir 6-8 gadus veca puišeļa lielumā. Tad es pieceļos un eju uz vilcienu...

tati:

Šonakt bija vasara. Biju savās vecajās mājās, kur dzīvoju līdz 12 gadiem. Mājā es paliku pa nakti ar vēl kādiem draugiem un vienu traku kaķi, kurš nenormāli gribēja tikt iekšā, bet mēs nelaidām to razbainieku iekšā. Kad pienāca rīts, mēs gājām ārā, jo spīdēja saule. Atverot durvis, tas trakais, mazais kaķis ieķērās un iekodās man rokā. Iekodās rokā tik spēcīgi un nelaida vaļā, ka pat dauzot visu kaķi+roku pret sienu, viņš nepalaidās. Tā kā parodiju filmās viņš tēloja dzīvnieku uzbrūkam sastingušā pozā [iekodies, maita]. Kautkā es no viņa atsvabinājos un devos tālāk uz veikalu. Gāju viena pati pa priekšu draugiem. Pēkšņi skatos, ka tas mūdzis man atkal seko. Nekādīgi traki nereaģēju, jo viņš neizskatījās tik trakoti draudīgs kā iepriekš. Sāka līt silts lietus ar smalkām lāsēm. Es apstājos zem veikala jumta un gaidīju, kad tas pāries. Atnāca arī draugi un kaķis. Stāvējām ar darugiem, kaķi un vietējiem zem jumta un skatījāmies, kā vējš nēsā lietu no vienas ielas puses uz otru. Ļoti skaisti izskatījās tas, kā lietus mētājās un svaidījās. Sajūtas bija pozitīvas.